vakar saskatīto dikti cēlo filmu iespaidā secināju, ka esmu maziska pintiķdvēsele. jo, raugi, man personīgi galīgi neprien iespēja dabūt dzīvē vienu izcilu laimes mirkli, un visu pārējo mūžu ciest sakostiem zobiem. vēl jo vairāk tāpēc, ka tas laimes mirklis man visdrīzāk jau ir pagātnē. tad, ko, visu atlikušo sazincik tā vienkārši arī jānolauž? nu nē, mīlīši, mans nav ar mieru.