lūk, es jau kādu laiku klusībā pie sevis štukoju, ka zajebis būtu pastrādāt tādu darbu, kur pārmaiņas pēc ir nevis jātorčī pie 13" loga uz pasauli, bet gan jāiet ārā, jāpārvietojas kaut kur un varbūt pat jārunā ar cilvēkiem. visi šitie "ja man būtu tiesības, ietu braukt ar ladytaxi", "varētu apvienot patīkamo ar lietderīgo un iet pastrādāt par mauku"* ir pavisam nejauši, principā kluso telefonu dēļ, beigušies ar iefiltrēšanos ielas tirgoņu rindās uz pagarināto kvīkendu. 2 dienas down, 2 to go. beidzot varu mierīgi pat neslēpt, ka neatceros ne cilvēkus ne sejas ne vārdus ne ko, jo ielu tirgonim jau job descriptionā ir paredzēts visu laiku runāt vienu un to pašu ar ļoti nelielām modifikācijām. visa andelmaņu tusiņa savstarpējās attiecības ir kinovērtas. piemēram, visa mūsu kompānija stuffu pa naktīm atstāj marijas tantes virtuvē turpat liepājsielas maliņā - marijas tante ir puskurla vientuļa sieviņa, attāla radiniece kolorītajai tirgoņu ģimenītei, ar kuru vienkārši sagadījāmies blakus pirmajā dienā un piesmērējāmies pie noliktavas telpām. marijas tantes saimniecībā ir jau ienācies griķu sēnalu spilvens, priekšauts un drošvien būs kāds tadžins viņai rīt jāieskapē. toties man konkrēti ir piesities viens draudziņš, kas pārsimt metrus tālāk tirgo rotas, un viņam ir brālis, kas meiteņu priekšā krīt ceļos, lai tās atnes viņam no bodes aukstu alu.

* šeit jāpiezīmē, ka melora ir vienkārši ģeniāla - viņa ir autore komentāram "ja neviens i par brīvu neņem, tad vai ņems par naudu?"

kuldīga ļuboffj, tas jau nav nekas jauns. psyterors un rētu plēšana forgotten, just ļuboffj. un ļuboffj ir arī darbu sakrišana tādā mozaīkā, kur figurē rovno nulle brainfucka pa vakariem pēc citiem darbiem, tā vietā vienkārši vakariņas un pelde vijolīšu gravā. (līdz rumbai drošvien netikšu nekad, tāpat kā tajos laikos, kad dzīvoju kuldīgā)