morisejam ir mūžam nedziestoša humora izjūta, za čto i ļubim. un balss ir pure love, un vecums ir huiņa. divdesmitgadīgu dziesmu teksti smalkās detaļās ironiski iet līdzi laikam - how soon is now, piemēram, par to bāru uz kuru jāiet to meet somebody who really loves you; and you go and you stand on your own, and you leave on your own, oh what a surprise.
pavadošais sastāvs spēlēja metālu un smieklīgi iztaisījās. paša moriseja noslīpētie dramatiskie žesti pie žēlīgākajiem un mīlīgākajiem tekstiem arī lika smieties. gaismas visu rādīja briesmīgi naturāli, bet tas jau nu nespēja neko izbojāt. setlistes lidmašīnīte trāpīja norai riekstai pa galvu. tas par to, ka gan viņai, gan grēviņam pie ieejas atņēma rudzupuķu pušķus (mudaki).

pēc koncerta empīriski noskaidroju, ko cilvēks ar ričuku var paspēt izdarīt, kamēr kājāmgājēji noiet dažus kvartālus no sakņu fabrikas - aizbraukt līdz slimnīcai sapotēties pret trakumsērgu un piebraukt pie mammas pēc mārupes ķiršu groziņa. tad pārķert gājējus pēc 2/3 distances līdz krogam un tajā sarīkot ķiršu kauliņu mērķī spļaušanas sacensību ar ērenpreisiņu. un jūs pārējie, kas pie galdiņa sēdēja, arī droši varat pieteikties. a to kaut kā uzkrītoši bieži pēdējā laikā tikko pazīstami vai ļoti sen neredzēti cilvēki man citē manu žurnālu. lasiet, zaičegi, lasiet uz veselībām.