un vēl es tā skatos, jūs te visi klausāties visādu jaunu un smuku mūziku, kamēr es pati pēdējās dienās griežu uz riņķi klasisko ride albumu nowhere. kā sak, gimme some golden oldie shoegaze any day. vakar kronētās mārketinga karalienes sakarā mani arī apmeklēja atskārta, ka šie sirdsšķīstie, intelekta zīmoga nebojātie bērni šī albuma iznākšanas laikā vēl nemaz dzimuši nebija. it kā jau nekas, mūzika jau nekur nepazūd, tikai uzkrājas, izvēlies ko vēlies. nekas taču netraucē, piemēram, jauniņajai mlle_wonderland klausīties principā tikai 70to gadu muzonu un būt no tā laimīgai. pati jau arī neesmu ar garu bārdu, tikai tādu pusīsu. starp citu, esmu arī manījusi cibā ļoti sakarīgus vidusskolniekus. bet pastāv tomēr dziļa aiza starp, piemēram, tādu mani un mūsu mārketinga karalieni, kurai ir burvīga lovestoriju komūna ar aptuveni šādu kontentu "mēs sarakstījāmies draugos un bučojāmies, viņš ir mana mūža mīla", pie tam tas bija laikos "kad man bija 14 gadi, un bija vēl vecie labie draugiem.lv".

(vieta jūsu nopūtām un žestiem)

bet ja atgriežamies pie tēmas, nezinu, cik mīļa manai freidlistei ir lieliskā grupa ride (automātiskā ieskaite tikai tupeļgāzēšanas apoloģētiem konrādam ķeburam, pasholti un starro, jā starp citu, kur ir palicis starro?), te jums divi mani mīļākie hiti - dreams burn down un decay.