rudenī es ievācos dzīvot skaistā ēkā, kas celta 1896.gadā. pa šo laiku ēka raksturiņu ir parādījusi vairākos veidos - ziemā manas guļamistabas griestus notecināja pilošie apkures trubu ventiļi, vismaz reizi mēnesī ūdens skaitītāju rādītājus nāk pārbaudīt dažādas instances un vēl vietējā mājas aktīviste (katrs pa reizei), jo kaut kur esot baigā noplūde, šajā sakarā dažas dienas profilakses nolūkā nedrīkst lietot ūdeni vispār (kaut viņš ir), citreiz atkal kaimiņmājas krāsotāji pamanās to ūdens piegādi nogriezt, lai dzīve neliktos baigā maļina.
šodienas storijs pārspēj visus iepriekšējos.
/liriskais ievads/ sagatavojusi dramaturgu pulciņa mājasdarbu, rausos ārā no gultas un kāpu dušā, lai beidzot no matiem izmazgātu tos ogres putekļus. parasti nākas diezgan krietnu brīdi pagaidīt, līdz siltais ūdens uzkāpj uz trešo stāvu (~ pusi ūdens es te notērēju, gaidot godo silto), tāpēc tikai pēc minūtēm desmit man pieleca, ka ūdens joprojām ir maigi vēss.
aktīviste dzīvo dažus gaitenīšus no manis un /liriskais atrisinājums/ laipni pastāstīja, ka pirmā stāva kaimiņus mokot pa naktīm dunoši radiatori. tā, ka pat pakurlajai kundzītei esot jāsprauž ausīs aizbāžņi. tad nu, ja šonakt nedunēs, tad pie vainas būs karstā ūdens sūknis un no rīta pieslēgšot apakaļ. ja nē, tad gaidiet mani ciemos ar karstu vannu.
un tagad man jābrauc uz pilsētu ar visiem ogres putekļiem matos, viņi neparko negrib mani pamest. atpakaļceļā derētu piekāpt pie pirmā stāva kaimiņiem un apjautāties, kad tad viņi bija domājuši par ūdens atslēgšanu informēt pārējos.