Gribējās pašam piefiksēt, lai neaizmirstas

Divi vārdi man ir palikuši atmiņā no bērnības, par kuriem man toreiz bija iestrādājies diezgan dzīvs taču nedaudz neprecīzs priekšstats:

1) Kad tēvs teica ka šodien viņam jābrauc uz augstceltni (zinātņu akadēmiju) vārds 'augstceltne' man vienmēr asociējās ar aktīvu celtniecības procesu, un es domās iztēlojos to vietu apmēram tā kā šajās bildēs:

- http://www.vam.ac.uk/vastatic/microsites/architecture/gal_ex_object.php?id=11&parent=1&object=5&area=2
- http://i61.photobucket.com/albums/h68/mcparke/steeplejackass.jpg

un ka mans tēvs tieši kā kāds no šajās bildēs redzamajiem džekiem tur tā vienkārši pa tām stalažām pārvietojās. Skaidrības labad jāpiebilst, ka es piedzimu pēc tam kad šī māja tika uzcelta, un mans tēvs nekādi nav saistīts ar celtniecību, vairāk ar zinātni.

2) dažreiz viņš teica tā 'jāiet uz šanci'. 'šance' man likās ka ir tāda vieta mežā, tāds kā meža klajums, kurā ir salikti ziņojumu dēļi, pie kuriem ir piesprausti kādi sludinājumi, un cilvēki tur iet viņus lasīt, kautko meklēt. Es pat iedomāties nevaru, kāpēc man tā tas bija ienācis prātā, taču kā šodien dzīvi atceros, ka tad kad viņš tā teica, es skatījos vai viņš ir pienācīgi apģērbies, lai ietu tai meža pļavā un vai ārā nelīst lietus.

Tas nu tākā būtu tas ko gribēju piefiksēt.