ублюдок's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, June 4th, 2007
| Time |
Event |
| 9:37a |
Par akadēmiskām lietām
Lai Dievs mielo manu pamuļķa dvēsli, bet es tiešām nezinu kā sauc to četrkantīgo cepuri, ko tik lepni mauc savā galvā tie, kas ķepā tur sasvīdušo diplomiņu par augstāko izglītību. LU tādas nevelk, bet Stradiņu izlaidumos esmu redzējis. Tad nu lūk, kvešens Jums, augsti godātie bakulauri, maģistri vai doktōri - kā to mici sauc un kur tādu var nopirkt? | | 9:45a |
par hard talk
Tad kad man nebija tiesību , es nedrīkstēju braukt
Tagad, kad man ir tiesības es nevaru!
Tas tā, nedaudz pārfrāzējot Lenenbergas Emīlu un viņa augļūdeņa plostošanu. Nu ja, agrāk saistībā ar motobrauksānu man sanāca Hard Talk ar ceļu policijas pārstāvjiem, tagad izmetu pūku ar vienu krānu no MB kupejas. Kā jau teicu, tāda aktīva braukšana man apstājās pirms gadiem diviem, lai šovasar atsāktos. Meistarību nodzert nevar, gadījumā ja tāda ir, protams. Nu lūk, manu pārvietošanos pa joslām un Vanšu tilta forsēšanu vienlaicīgi ar ierindas auto par meistarīgu nosaukt nevar, tāpēc tagad katru rītu jo cītīgāk un jo ātrāk cenšos izlavierēt starp joslām. Man pat sāk izdoties.
Un ko domājies, draudi neuzglūn vis uz joslām, bet gan piemājas krustojumā, pirms buļļu apļa. Klasiskais variants. Divas joslas vienā virzienā, pāris mašīnītes gaida savu kārtu iebraukšanai krustojumā, nu un es tur ar pa vidu iemuķījos. Atsāku braukt un viens krāns ar MB kupeju ielec manā joslā un nogriež man ceļu tā, ka ja nebūtu sagriezies būtu iepirdis šamam taisni sānā. Tas ar tā iešķībi joslā palikās tieši man blakus un caur savu logu lūrēdams dirš kaut ko. Parasti, lai nedabūtu pa rīkli nekādus varoņdarbus neizvērtējot potenciālo pretinieku neveicu. Šoreiz gan asinis saskrēja galvā un visai sirdīgi iespēru viņam pa riteņa arku. Iztrausās kroplis no sava braucamā un es atviegloti konstatēju ka viņš man ir līdz plecam. Šī atziņa iepriecināja mani, ne viņu, jo izlīdis tieši man blakus mazais krievelēns pusceļā aprāvās, kaut ko nomurkšķēja un ielīda atpakaļ. Es vēlreiz iespēru, nu jau pa durvīm un ar labi padarīta darba apziņu aizbraucu tālāk. | | 1:43p |
par mīlas alkām
"Tas ir pizģec kautkāds..." to es nepateicu skaļi, tikai nodomāju pie sevis, tāpēc ka manas mātes kompānija pie pusdienu galda nepieļauj šādus verbālās komunikācijas paņēmienus. Reizi pa reizei es ar mammu aizeju pusdienās, lai viņa varētu dēliņu apskatīt un sīki smalki izstāsti visus sadzīves jaunumus sākot no suņapotes beidzot ar viņas kolēģītes skaisto kāzu ceramoniju. Nu vo, šodien ar, kamēr es stūmu ģīmī kartupeļus tiku iepazīstināts ar pēdējām aktualitātēm ko izdzirdot gandrīz aizrijos.
No visiem vecvecākiem man tik viena ōme palikusies. Nu babulis kas babulis, čubinās pa dārziņu un ar pirmklasnieka uzcītību jau ilgus gadus seko Hameleonu rotaļām. Nu vo, kā jau lielākā daļa babuļu, manējais ar tāds ticīgs pagadījies un ar misijas apziņu katru mīļu brīdi mēģina vest mazdēlus uz gaišo ticības taciņu and so on. Tas viss būtu huiņa, jo ticība mūsu ģimenē laikam izzudīs līdz ar babuli, bet kā šodien sapratu, pastāvējusi tā ir paaudžu paaudzēs.
Vot aizmirsu jau, Skrundā, vai Liepājā, mana babuļa vectēvs ir bijis kekss kurš licis pamatus kaut kādai nebūt baznīcas celtnei. Bijis ticīgs un krietns vīrs ko kā par brīnumu atceras vēl šobaltdien, draudzes avīzītē (wtf, tādas arī ira?) uzrakstot rakstu par manu babuli un vēl visu bildi, kur viņa ar suni pagalmā stāv, ieliek. Tas esot bijis kaut kad ziemā. Nu okej, lai būtu. Babulim prieks un laime kā arī avīzīti es ar varot dabūt redzēt.
Nu vo, tikusi avīzē ōmīte esot tikusi ar pie PIELŪDZĒJA. Kaut kad februārī šis esot atsūtījis vēstuli. Astoņdesmit četrgadīgais jezups dzīvojot mežā, jūtoties vientuļš un lai babulis gāž pie šamā ciemā. Pizģec ne? Laikam avīželē bija saskrubināts ka mans babulis vientuļš vai? Un kur adresi dabūjis, caur to draudzi ņebosj, tāds mērķtiecīgs vīriņš. Nu vo, esot paspējis jau sasūtīt četras vēstules un 2 reiz! piezvanīt. Nu babulis ko, runājās, bet pie šamā nebrauks. Nu vo, vēstuļu draugs esot kļuvis uzstājīgāks, un šorīt piezvanījis atkal. Un jautājums esot bijis vienkāršs:" Kurā stacijā Jūrmalā jākāpj ārā, ja brauc ar vilcienu no Rīgas uz Tukumu?!?" (eto pizģec ka koi to!)
Kavalierītis.
Jautājums ir, ko ar vīriņu iesākt gadījumā, ja šis piezvanīs pie vārtiņiem? Es esmu šokā! Tā kā tēvi gana meitas no pielūdzējiņiem, tā mums būs babulis? |
|