ублюдок's Journal

Piedzēries lops nevar rakstīt bērnam sacerējumu! Tā kā ģimenes pasākumā viens konjaciņš uz galda bija, bet etiķete neļāva māsīcas bērniem jāt uz mārtiņonkuļa, neviena netraucēts stūrītī piesūcos.
Vispār saistībā ar bērniem, kuriem tā pat kā maziem sunīšiem es vienmēr esmu draugs, man ir tāds interesants atgadījums. Tenterēju ka vienudien mājās, pie Raiņa, tur uz beņķīšiem, viens mazs sēž un skaļi raud. Palūkojos apkārt - neviens no garāmgājējiem nepievērš uzmanību, a sīkumiņš raud pilnā rīklē. Pieeju klāt un apvaicājos - vai mazajam viss labi? Nu tjipa mammas neesot, un turpina baurēt. Nu es mēģinu sīkumiņu mierināt ka mamma tūlīt atradīsies un domāju - zvanīt ta uz kurieni (?), ja bērnels pazaudējies, paralēli meklējot kādu nebūt policistu, kam ieziņot par nelaimīgo sīci. Nu tur apvaicājos kā mazo sauc un tā, mēģinu tur runāties. Mazais jau sāk tā kā nomierināties un pēkšņi, atskrien sievišķis, da tu ko, bērnu laupītāj, kropli utt. Karoč, gandrīz bietē iedeva, ka es viņas bērnu gribu laupīt. Sapratu ka labāk tīt sieru, a to vēl toč nelietības piešūs. Tātad ko, ja viens sīkumiņš parkā pilnā balsī raud, nu tāds- uz 4-6 gadi, un neviens nerespondē, uzlocīt apkakli un ar ikdienišķu rūpju nomāktu seju drasēt tālāk? Da nu, v pizdū to babuli, gan jau ka sīkumiņš paaugsies un vienudien pateiks - atceries māt, kā tu mani tur, pie Raiņa, AIZMIRSI!
Okej, huj sņim. Gribēju vēl pateikt to, ka man šajā garlaicīgajā pļurzā ko par cibu sauc, šad tad patīk palasīt tādus kā

saint ,

biezpientaure un

wowow , jo viņi man šķiet tik pat sava darba un ikdienas garlaikoti, ka ir gatavi atreferēt pat par piedzīvojumiem ar policiju vai ūdens krānu kā es. Veči, prozit!