pašportrets
|
sējējs
March 2014
|
es šodien nedabūju neptūns zvanīs bembijiem
Palidoju Jūrkalnē. mīl - nemīl un laiks ir apstājies
kad saule aizlīda aiz mazmeža cepurēm mēs kūrām savu guni.
kūp smēķītis, deg oglīte un pagalmā divas vārnas sarunājas. pēdējā laika, viena no pozitīvākajām filmām
/Ben Nicholson/
labs darbs, kurš padarīts
Mainoties līdzi laikam
iedomājies vēlēšanos pirms sāc domāt
tā zvaigzne, kas pie manām kājām nokrita skatos uz debesīm no apakšas. un tas kurš uzsūta vētras, katastrofas un mīlestību mani tagad ir pieķēdējis pie komunikācijas važām, lai nu kā man gribētos aizbēgt un paslēpties, tas man, kaut kādu, viņam zināmu iemeslu dēļ, nepalaidīs. Un jā man, pēdējā laikā, patīk personificēt bezapziņu vienā personā un piedēvēt tam vispasaules grēkus un laimes. ( + ) -ņem – viņš teica, iebāžot man kabatā piectūkstoš jēnas naudaszīmi. – Nopērc sev labu pārtiku. Tu izskaties briesmīgi. Teicu, ka viņš tāpat ir daudz ko manā labā izdarījis un es nevaru no viņa pieņemt šo naudu, tomēr viņš atteicās to ņemt atpakaļ. - tā nav nauda, - viņš teica. – Tās ir manas jūtas. Neprāto, bet ņem to. H.M. NORVĒĢU KOKS Slimnīcas gaiss ir sauss tāpat kā atmosfēra tajā, šeit atrasties un savā veidā pat domāt sagādā nelielas problēmas. Ķermeniskās funkcijas aizstāj garīgās vajadzības un skaita ēdienreizes, sistēmas un vizītes kā atskaites punktus kādam iekšējam pulkstenim. Iespējams tieši tamdēļ cilvēki, kuri nonākuši slimnīcā ar nopietnām vainām, rehabilitācijas procesā, pārstāj veseļoties, jo domas, analīze un kritika (cerība) tiek atslēgtas un tā vietā paliek tikai fiziskās sajūtas, ķermenis, gaļas gabals, dzīvības forma, kas pakļaujas fizikas spēkiem un ārējās pasaules (stiprākā) kontrolei. Agri vai vēlu cilvēks nomet maskas un paliek tieši tik pretīgs cik tas ir savā būtībā. Ar mani tas notik trešaja dienā, kad atrados slimnīcas 1 stāvā, netālu no kafijas dzērienu automāta. Apkopēja, asu, dumīgu skatu man aizrādīja, ka esmu nostājusies uz nesen nomazgātas grīdas pleķīša. Es domās pieklājīgi atvainojos un pēkšņi izdzirdēju sevi sākam runāt. Domas centās, bet vārdi jau bija izplūduši un aizskāruši tās apaļās ausis. Un tajā brīdī es sapratu, ka viss cik esmu sevi iemācījusies savaldīt ir muļķīgi viegli salaužams un pat bezjēdzīgs, jo nav vajadzības iepatikties apkopējai, ja vienīgais ko vēlies ir kafija. vienlīdzība neeksistē
viss kā dziesmā: nolādēts likten`s cilvēkam būt
Medicīnas konstrukcija šai valstī ir nobrucināta tik tālu, ka brīžiem uznāk tādas kā konvulsīvas smieklu žagas. Man tiešām nevajag daudz, tikai vienu, lai man tiktu nodrošināta nepieciešamā medicīniskā palīdzība, labi ārsti un dziednīcas, kur saremontēt ķermeni, kam tendences noplīst. Pat nav vajadzības, lai tas tiktu pilnībā apmaksāts, lai istabiņas būtu ar glaunu remontu, lai vienmēr tā koridorā būtu pieejams dzerams ūdens. Tikai nieks, lai es varētu ātro neatliekamo palīdzību saukt neiekožot mēlē, jo patiesība kā tāda žaga smadzenēs sit : tā nav neatliekamā, tā ir īpašā un laimes spēles palīdzība uz kuru var uzspēt un var arī neuzspēt. Un viss šis guva rakstīšanas jēgu pirms ar mani pašu notiek tā, ka esmu atkarīga no iestādes, kas manā uztverē ir kā nobadināts zirgs: savu pienākumu pildīs no vislabākā prāta, tomēr ratus sen kā pavilkt nevar un nevarēs kamēr …. Ir dīvaini, tagad tiešām ir dīvaini, tik, ka nezin vai man spēka vairs dusmoties uz ārsta teikto, ka slimnīcā iespējams burkšķēs, ja ieradīšos smaidīga un prasīšu gultas vietu un operāciju pēc 2h, jo stāvoklis mans vēl nav smags, bet jebkuru brīdi var tāds tapt. Pieceļos pirms saules, izsūcu cigareti līdz filtram un pusaizmigusi izeju pa durvīm. Jaunieši, tēmīgi, bet tomēr ar līkumiem lien savos ģimenes kaktos. Rīts sapinies dūmos un saules vēl pie apvāršņa nav, klusums, pat domas netraucē - pat manas - pat man.
|
