Medicīnas konstrukcija šai valstī ir nobrucināta tik tālu, ka brīžiem uznāk tādas kā konvulsīvas smieklu žagas.

Man tiešām nevajag daudz, tikai vienu, lai man tiktu nodrošināta nepieciešamā medicīniskā palīdzība, labi ārsti un dziednīcas, kur saremontēt ķermeni, kam tendences noplīst. Pat nav vajadzības, lai tas tiktu pilnībā apmaksāts, lai istabiņas būtu ar glaunu remontu, lai vienmēr tā koridorā būtu pieejams dzerams ūdens. Tikai nieks, lai es varētu ātro neatliekamo palīdzību saukt neiekožot mēlē, jo patiesība kā tāda žaga smadzenēs sit : tā nav neatliekamā, tā ir īpašā un laimes spēles palīdzība uz kuru var uzspēt un var arī neuzspēt.

Un viss šis guva rakstīšanas jēgu pirms ar mani pašu notiek tā, ka esmu atkarīga no iestādes, kas manā uztverē ir kā nobadināts zirgs: savu pienākumu pildīs no vislabākā prāta, tomēr ratus sen kā pavilkt nevar un nevarēs kamēr ….

Ir dīvaini, tagad tiešām ir dīvaini, tik, ka nezin vai man spēka vairs dusmoties uz ārsta teikto, ka slimnīcā iespējams burkšķēs, ja ieradīšos smaidīga un prasīšu gultas vietu un operāciju pēc 2h, jo stāvoklis mans vēl nav smags, bet jebkuru brīdi var tāds tapt.