Dievs bija sarkans kaķis. Viņš tāds būtu arī šobaltdien, ja viņa dzīve nebūtu izbeigusies, kā kakao bundžas saturs ģimenē ar trīs bērniem kādā svētdienas pēcpusdienā. Tas notika muļķīgi un nejauši un konkrētie apstākļi nav pieminēšanas vērti, vien piebilstot, ka negadījuma rezultātā kaķa ķermenis sadalījās atsevišķās ar asinīm un smilti aplipušās daļās.

Sarkana kaķa formā Dievs bija dzīvojis tieši 12 gadus. Viņš sāka piederēt kādam vientuļam atraitnim, kurš pārlieku aizrāvās ar dzeršanu un šādos brīžos kļuva neganti ļauns. Viņš bija akmeņkalis un savu ikdienu pavadīja vientulībā tumsnējā darbnīcā izkaļot beigtu cilvēku vārdus akmenī. Vientulība un skumju aura, kas apvija viņa darbu, bija nocietinājusi viņa sirdi. Sarkanais kaķis bija radība, kas no akmeņkaļa cietsirdības cieta visvairāk.

Viņš sarkano kaķi bieži spārdīja un ikreiz, kad izdevās kaķi aizspert tālāk par kumodes tālāko malu, akmeņkalis apmierināti iesmējās. Uz kumodes atradās akmeņkaļa mirušās sievas protēzes. Kaķa žēlo vaidēšana pēc katra spēriena akmeņkalis pareizi iztulkoja kā kaķa sāpes, un vienlaicīgi ar šo apziņu viņš izjuta satuvināšanos ar sarkano kaķi. Spārdīšana bija vienīgais brīdis, kad akmeņkalis pilnīgi noteikti zināja kaķa domas un izjūtas, tas viņam bija svarīgi. Sarkanā kaķa pašapmierinātība un neiztulkojamais miers viņa skatienā baidīja akmeņkali, savukārt kaķa spārdīšana viņu ļoti nomierināja.

Sarkanais kaķis neizjuta naidu pret savu saimnieku. Viņš labi apzinājās, ka ikdienišķās sāpes ķermenī viņu padara tuvāku visai pārējai pasaulei, kas vispār bija spējīga sajust. Kaķa prātu nodarbināja domas par miesisku tuvību ar radību. Tā kā sarkanais kaķis bija Dievs, viņa būtība taustāmā (un arī spārdāmā) eksistencē bija mērķtiecīga tiekšanās izprast miesisko izjūtu nozīmi.

Pavadījis ilgus gadus starp saulainiem mākoņiem Meksikas rietumu piekrastē Dievs sāka saprast, ka grēcīgā pasaule ir grēcīga tāpēc, ka tā ir miesiska, jūtoša, apmierinātību prasoša. Pirms iemiesošanās sarkanajā kaķī, Dievs bija centies dot labākos padomus cilvēka dzīves labklājībai, bet pēc mokošām šaubām un vilšanās Dievs saprata, ka nespēs izprast cilvēka grēka iemeslus, kamēr pats neizjutīs miesisku būtību. Viņš nolēma būt sarkans kaķis.

Sarkanā kaķa eksistence sākotnēji bija milzīgs trieciens Dieva ilgi veidotajam priekšstatam par miesu un tās izjūtām. Viņam nebija priekšstata ko nozīmē svīst, ko nozīmē kakāt, ko nozīmē izjust izsalkumu, neizturami vēlēties iegūt pretējo dzimumu un visas pārējās miesiskās būtības nepilnības. Pirmie eksistences brīži sarkanajā kaķī pieskārās Dieva pašapziņai kā smilšpapīrs porcelānam. Sarkanais kaķis ļāvās nepārtrauktajiem sarūgtinājumiem, jo saprata, ka spēs dot pasaulei labākus padomus, ja patiesi izpratīs pasaules esības smagumu. Un esības smagums viņu spieda nežēlīgi.

Pēc divpadsmit sarkanajā kaķī pavadītajiem gadiem, Dieva pašapziņa bija smagi iedragāta. Viņš sāka nolaidīgi izturēties pret savu ārieni, viņa sarkanā spalva salipa no gulēšanas uz netīrās grīdas un no asinīm, kas bija satecējušas no suņu izplēstajām brūcēm. Kaķis bija ļoti novārdzis, jo akmeņkalis bija pārtraucis kaķi ne tikai spārdīt, bet arī ēdināt. Savu ikdienišķo pārtiku kaķis ieguva no kāda caurkrituša mākslas akadēmijas studenta, kas dzīvoja netālu no vientuļā akmeņkaļa. Puisis bieži baroja kaķi ar sasmakušām zivīm un aiz savas vientulības stāstīja kaķim par savu jaunības dienu laisko dzīvi. Bet kaķa jaunais aizgādnis drīz nomira šausmīgā nāvē.

Tā kā miesīgās dzīves smagums nepārstāja plosīt Dievu, viņš uzskatīja, ka atstāt kaķa miesu nozīmētu padoties paša radības nepanesamajiem esības apstākļiem un tātad atzīt savu nu jau brūkošo principu nepareizību. Pirms jaunu padomu radīšanas, Dievs vēlējās izbaudīt visas sāpes, ko miesa spēj dot un nolēma palikt sarkanā kaķa ķermenī līdz brīdim, kad tas nomirs. Kad tas beidzot notika pēc 12 dzīves gadiem, Dievs nepāriemiesojās citā radībā, bet atgriezās saulainajos mākoņos un sāka sastādīt jaunos padomus. Viņš ilgi nevarēja izlemt kā izvēlēties pareizo mesiju, kas viņa sūtījumu nodos cilvēcei, līdz beidzot viņa izvēle krita uz kādu jaunu kurlmēmu sievieti ogļu melnām acīm, kraukļa melniem matiem un sniega baltu ādu. Dievs iezīmēja viņas vaigā zīmi, un izpauda savus padomus. Viņš nolēma, ka jaunā sieviete sāks runāt un to darīdama sāks paust jaunus, daudz cilvēcīgākus Dieva padomus. Tā arī notika.

/Edgars Stanga/