man liekas, ka tas ir kā koks ar diviem galiem.
piem., kā skrienot maratonu : var kontrolēt savlaicīgi elpošanas ritmu, bet ja ir pamežģita kāja, gudrāk būtu samazināt maratona garumu. Šajā gadījumā, samazinot emocijas "lidojumu", samazinās sekas

emocijas un reaģēšana uz kaut ko ir brīva izvēle. tāpat kā [nu, ja nerunā par spēcīgām atkarībām] kaut kāda vēlēšanās un tās piepildīšana. ja tu esi mājās, vāri zupu, bet tev sagribās saldējumu, tu neskrien atstājot katlu uz uguns pa galvu pa kaklu uz tuvāko, piem., 2km attālumā esošo veikalu. tā taču bez mājas var palikt!
turklāt ir arī starpība starp jūtām un emocijām. ar jūtām ir grūti, jā, bet emocijas - no tām ir salīdzinoši viegli atsvešināties un uz mirkli paskatīties no malas - ir man izdevīgi un labdabīgi rīkoties šo emociju uzplūda iespaidā vai nē. turklāt - ir atkarīgs arī, kas ir tas, kas to izraisa.
turklāt ir baigais kaifs, kad esi iemācījies šo atsvešināšanu, tevi sadusmo, tu to piefiksē, it kā pasaki - ok, šito es jūtu, bet vai man ir izdevīgi tas un tas [piemēram, dusmās iekraut pa ģīmi un salauzt degunu]. un pieņemot, atzīstot, atkāpjoties un izvēloties tas tik ātri paiet un beigās izrādās vispār kaut kas mākslīgs, lieks un neproduktīvs.