Man pirms gadiem trejiem parādījās tieksme iegādāties brilles ar parastiem stikliem, pirms vēl vairāk gadiem es rokās paņēmu plēves fotoaparātu un kopš tā laika maz, kas tajā ziņā ir nomainījies.
Pagājušogad kaimiņš no savas velolaudzes sastiķēja riteni, kas ir ar plānām riepām un 80to gadu. Tāds dots ar tādu braucu.

Lūk, sēžu es uz palodzes pie atvērta loga un smaidot skatos uz galdu, kur vecais Mac.
Bet rūtainas šalles man nav un riebj, elektroniskā sintizātora mūzika riebj un gudrība riebj, tāpat kā rombveida krekli un bezgalmasveid-tempiens riebj.
Bet ironija man tīk un sarkasms man svēts.
Un hipsteri man vienaldzīgi, tāpat kā bija emo, puķes un indi.
Bet par ko gan, visi tik pēkšņi krita uz vecām panskām un lētām, laika izvarotām tehnikām?
Viens pakrita un pārējie izdomāja, ka pie nabadzīgās LV finansiālās situācijas pakrist līdz ir ok izdevīgi?
Pakrita bars un tuvējie jau tāpat vien nokrita līdz, lai nepaliktu kompleksu atkailināti.
Un kur jau bars, tur vesals seriāls ar nīdējiem un slavinātājiem.
Bet runa jau tikai par cilvēku vienu.
Runa pat tikai par bailēm un izjāto bērnību, kad iepotēts bij dzīves mērķis un esības nodrošinājums.

Tādi nu mēs pabiras bērni, ko varēja iemācīt mums darba ļauži? Ka mērķī ir ģimenes, mašīna un māja?
Stāstīja par mīlestību un iekšējo prieku, laikā, kad redzējām māti vai tēvu nogurušus no darba nākot, no rītiem ejot un naudu pelnot, atstāja mūs redzot, cik priecīgi tie ir dienā, kad alga un kad nosegt parādus vai vinnēt loterijā.
Tādas mums sēklas iesētas, kas viena otru cenšas pāraugt, jo vienmēr mēs gaidām ko vairāk, jo liekas, ka bez mantas ir jābūt kaut kam augstākam un jēgai ir jābūt cēlākai. Un tad nu mēs skrienam no baznīcas līdz bāram un svētmaizi noskalojam ar vodku un mazām tamponu cigaretēm. Ir izmisums, bet, kamēr vēl jaunība cilvēks nepārstāj cerēt pēc savas cēlās būtības un jēgas, pēc nākamām dzīvēm un topošajiem varoņdarbiem un tā turpinās līdz sajūkam vai līdz masturbējam tiktāl, ka saprotam, ka jēga ir un jēga naudā, baudā un mantā. Un prieks ir tikai par lietām, kas atrisina un dod kaut dienu paredzamu uz priekšu.
Mīlestība? Fuck it! Tā nedod nedz laika, nedz miera, nedz ēdiena, nedz laimi.

Un tādi izvaroti pus kropļi arī sēž savos Pieņos vai blogos un cer, ka kārtējās šaurbikses vai Zenīts iesēs tur jēgu un kārtējais blogs aizlāpīs caurumu krūtīs.

Un nākamais, kad atnāks ar pušku pie sāniem un sāks šaut, tad pārējie pēc dienas darīs tāpat līdz un visi mirs dabīgā viens-otra nošaušanas nāvē.
Āmen.
Tā cilvēks lāpa sevi. Ar modi, ar kustību, ar protestu. Ar sabiedrību.