Es pamožos un saprotu, ka dzīvoklī ir drēbju, kluču un grāmatu grīda, bet plaukti raudoši, jo pustukši.
Te seriāls turpinas.
Es ieleju sevī kafiju un sāku uzlauzt drēbju grīdu un izpostīt kluču ornamentu. Viena kaudze pēc otras krāja gultmalē. Es šorīt esmu sevis autopilots, sevis tīrītājs un pēc citu savācējs. Manas domas griežas lēni, cik vien lēni iespējams griezties nepretojoties sociālai gravitācijai.
Zem gultas, blakus mac atrodu pusviskijglāzi un nomazgāju kafijas traipus no zobiem. Pieveru acis un ļauju, lai dzira dedzina man kaklu, vēderu un prātu.

Nav nekāda prieka izkustēties.

Es pamodos naktsvidū no satraukta viņa sarunas. Ieklausoties es saprotu, ka runāts ar mani.
Viņš nikni stāsta, ka tā vairs nevar turpināties, ka viss sen kā pajucis un siena ir nenojaucama, tā vienmēr atradīsies starp mums.
Es klausījos šai viegli pārmetošajā balss tembrā un klusējot riju sāpes rīklē. Man nebija ko teikt, man nebija ko piebilst, es sapratu, ka viņš runā tīru patiesību. Viss sen jau ir izjucis, paliek tik vien kā formāli vārdi ko pateikt viens otram.
Pēc stundas es viņam iedevu savu plaukstu un mēs aizmigām.
Pēc divām, kad es pamodos no slāpēm mani locekļi likās tik svina pielieti, ka ne vai pakustēt. Mana dvēsele, sasūkusies sevī skumjas kā mitrumu, pielaistīja pilnu galvu duļkainu domu. Es izdzēru trīs glāzēs sudraba, veselīgo ūdeni un aizsmēķēju puscigarseti no pelnutrauka.
Sveicinātas, manas skumjas.