Esmu pamatīgā pālī. Rīt ir plāns tomēr iet uz darbu. Tāpēc man tagad ir lūzeru vakariņas: 2 plāksnītes aktivētās ogles tablešu (kopā 20 gab.) un ūdentiņš pa virsu. Lai uzsūc alkohōlu, sārņus un mēslus no kuņģīša-buņģīša.

— — —

Es te tagad uzrakstīšu par savu sāpi. Nu, man pēdējā laikā vispār vairs nekas nesāp, es tikai raudu un kliedzu, bet sāpes man vairs nau. Nu, it kā. Enīvej. Tepat, pirms dažiem ierakstiem, uzdevu jautājumu, ko īsti jūs par mani domājat (pašās murga beigās). Nu man patīk, kad cilvēki apstiprina to, ko es jau zinu. Tāpat zināju, ka neviens neatbildēs, jo neviens neko te nelasa un visiem viss poxuj. Neproduktīvi, bet ... nu patīk. Nervu sistēmas uzbūve tāda. Intelektuāla masturbācija, “čipa” sekss, bet daudz nožēlojamāks.

Nu lūk, un tad psihz_roniz paņem, un uzraksta taisnību, ka tavumanu māti!!!!!! Ka es esmu “nepašpietiekams”. Ka es esmu parazīts, vārdu sakot. Un taisnību uzrakstīja. Zin’ kā, man bija ilūzijas (es vispār esmu tik naivs un man ir tik daudz ilūziju), ka dzeram, hihi-haha un tā, bet paņem un iedur aknā ar sarūsējušu skrūvgriezi. Atšifrēja!!! Man jau bija aizdomas, ka psihz_roniz nau nekāds vienkāršais cilvēciņš latviete pelēkā ļa ļa bļe. Super! Vismaz viens patiess vārds (ok, pieskarties mani atšifrēja jau ļoti sen — bet viņa... ai, ai nu labi, viss ir labi — godīgi sakot, man nau ne jausmas, kāpēc viņa mani piedraugoja te cibā un kad atdraugos nost un.... pat par to un uzrakstīšu vēlāk).

— — —

Par tiem parazītiem. Pox, ka es tāds esmu. Nu esmu un esmu, nu i ko tagad, raudāt, vai?

Es gribu pateikt par ļoti labu filmiņu — par parazītiem. Galvenajā lomā Matt Damon (tas pats Bōrns), The Talented Mr. Ripley (1999).

Tur bija tāda frāze no viena galvenā varoņa (stc., tas bija Jude Law): “You’re like a leech”, “Tu esi dēle, bļe”.

Un vispār ļoti skaista filmiņa.

Pēkšņi sagribējās te sakopt tomēr visus sūdus un, kaut ar zobiem un nagiem, bet palikt!

Jo saprotu, ka visu pamest var jebkurš, jebkuram nīkulim pietiks spēka nomest visu un aiziet.

Bet no sūdiem — un vēl paša sataisītiem — izrāpties... !!!

Un jā, daļēji tas ir vienas cibas lasīšanas rezultātā.

* * *

Tad vēl padomāju par pašnāvībām, tādā teorētiskā plāksnē, ne uz sevi attiecinot (nu varbūt mazbikucīt). Priekš kam griezt vēnazzz vai lekt no tilta zem vilciena, vai ziepēt striķi? Kāpēc ne atrast seu vientuļu vietu, laukā neiet, neēst — nepaies ne 40 dienas, kad atnāks sieviņa ar izkapti. Lūk tā būtu cienījama pašnāvība. Dabīga un tieša, privāta un izjusta.