manas rokas patiesībā ir kaulaini, gaļīgi zirnekļi ar netipiski 5-ām kājām, kuras vada mans vēders

vai arī teiksim atklāti un skaidri nodefinēt, ka skaidrā nav iespējams eksistēt, un tad nodzert visu savu mantu un naudu un nomirt badā, jo taču bija taču pateikts, ka skaidrā dzīvot nau iespējams, ar visām izejošajām

nupat man ir tik garlaicīgi, ka pat alus bundžas atsišanās pret galdu mani izklaidē

ā, un cīgas beidzās

gribējās jau kaut kā dziļāk, detalizētāk izteikties par pašreizējo [ne]stāvokli, bet nafig nafig, tb neesmu spējīgs

Vārdu sakot, esmu pālī, un ir interneti — tātad kārtējās [bezjēdzīgās] grēksūdzes cibā. Ticam'ības moments arī zūd, jo domas vairs nav asas un precīzas.

Par to iepriekšējo dēmonu=ierakstu.

Nu ir tā, ka patiesībā vienā brīdī ir iestājies tā, ka mani neinteresē normāli, mierīgi, loģiski un saprātīgi cilvēki. Mani interesē dēmoni cilvēkos. Cilvēki ar dēmoniņiem pavadā, cilvēki izmainītos apziņas stāvokļos. Pagaidām gan ir veicies, neesmu uzrāvies ar īstiem/īstām loco, es esmu tik vājš, es to nespētu izturēt, vārdu sakot ir veicies ar cilvēciņiem, kuru dēmoni ir kā kaķīši, skrāpē un kož, bet nopietnus postījumus nenodara, taču uzmundrina, stimulē kaut ko, jo sāpes (nelielas) ir vienīgais, ko īstenībā jūtu, bet īstas sāpes nespēju pārciest (pajautājiet manai zobārstei, kura pat urbjot mirušus zobus man šļircē anestēziju, jo zina kas un kā ar mani).

Ir plkst. 2.50 naktī. Jūtu, ka esmu iedzēris un iesmēķējis, ielasījis grāmatu, pats sevi miegā. Pēc mirkļa aizvēršu virtuves logu (vēdināšanai atvēru to) un likšos gulēt.

Rīt būs rīts. Kāds? Kā lai es to zinu. Ceru, ka labs :-)

Un velti gaidīt no citiem cilvēkiem (sievietēm, teiksim) palīdzību, izmaiņas.

Pašam viss jāsaprot un jādara. Tikai tad. Cēloņi un sekas nav jāsajauc. No paša viss nāk, no paša viss rodas. No sevis sāc.

Izgāju laukā. Iegāju Hesītī, palūdzu Rudzu burgeri. Skatījos uz blondīni ar milzīgām mākslīgajām skropstām, arī figūra laba (gandrīz tikpat forša, kā... ^____^) un sejiņa arī tīri piemīlīga. Viņas pavadonis gan tāds nekāds, nu vismaz man nelikās vizuāli interesants. Ko tur daudz uz vīriešiem skatīties, man sievietes patīk :-D

Gāju pa ielu, ēdu Rudzu burgeri, noskaņojums strauji uzlabojās.

Aizgāju pie auto, ieslēdzu dzinēju, noslaucīju sniegu.

Pavizinājos, kādus 5 kilometrus, man ļoti patīk braukt alkohola reibumā, man vispār patīk vadīt auto, kustināt to apaļo lietu un raustīt kloķus, un spaidīt pedāļus un izbrīnīti sajust, kā pasaule pārvietojas ātrāk vai lēnāk pēc manas iegribas. Nobraucu kādus 5 kilometrus, tad noliku auto ielas malā.

Pa ceļam uz mājām izpīpēju cigareti, iemalkoju vēl šnabīti un sajutos pavisam labi :-)

P.S. Ja jau esmu galīgi bankrotējis morāli un materiāli, tad jau viss kārtībā — parādi ir dzēsti un var priecīgi sagaidīt rītdienu bez rūpēm un raizēm, taču ar prieku par jaukajām lietām ^___^

OMG, ja man būtu tāds pats prieks par dzīvi kā pālī UN spējas kā skaidrā, omg, kas tā būtu par dzīvi :-)

Vārdu sakot, februāris un marts nodzīvots tā (alkohols, (pseido)gadījuma sekss, šausmīgs stress darbā par nepadarīto, utt.), ka...

Es nezinu, kā to aprakstīt.

Vārdu sakot, galvā ir notikusi migrācija no sajūtas "es esmu vienā pasaulē un visi citi cilvēki ir otrā pasaulē, kura ir bezgalīgi tāla un sveša no manējās" uz sajūtu "es esmu vienā pasaulē ar visiem citiem cilvēkiem un varbūt es [kaut kad ne pārāk tālā nākotnē] spēšu ar viņiem kaut kā ... es nezinu, sadraudzēties, sadarboties"...

Ahh, datora burtos tas izskatās tik citādāk nekā manā galvā! Jebkurā gadījumā, kaut kas ir mainījies... vismaz man tā šķiet.

Brīvdienās braukšu uz laukiem... beidzot. Vai atkalapvienošanās ar māsu, māti citā līmenī? Only time will show tell.

Dažreiz es brīnos par maniem pāļa ierakstiem. Piemēram, tā džeka bilde vakardienas ierakstā — WTF!?

Bet tas nu tā.

Svētdien vakarā izbraucu ar velo. Andrejsalā vēroju, kā kuģis dodas laukā no ostas. Satumsa. Apmēram rietumu pusē spoži spīdēja divas "zvaigznes" — Venera (spožākā) un nedaudz pa kreisi no tās Jupiters (mazāk spožs). Šķiet, ka austumos redzēju arī Marsu, tāda rūsgana "zvaigzne", bet neesmu pārliecināts.

Man ļoti patīk sagaidīt tumsas iestāšanos uz Andrejsalas mōla ar visu šo industriālo apkārtni, gaismām, dārdoņu, lokomotīvēm, ceļamkrāniem, kuģiem.

Pēc tam devos uz Mežaparku. Pa ceļam vienreiz eleganti izklājos pa asfaltu, kuru klāja melna, gluda ledus kārta. Labākais bija tas, ka nemaz nesasitos un nonobrāzos, vienkārši slīdējām kādu gabaliņu abi ar velo, braukšanas virzienā :-D

Mežaparkā vēroju zvaigznes un planētas no piestātnes... Kedās tērptās kājas sajuta aukstumu, un devos mājās.

Labi bija.

interesanti, ja tagad parubīšos (aizmigšu), tad cikos pamodīšos? palikt nomodā šobrīd toč vairs nav vērts, jo šmiga beidzās

Sagaidīju :-)


Kur? Jūrā, Mangaļsalā, ūdenī :-) Jā, tieši tā, čau, kaukau :-)

Šoreiz salikās, nē, cilvēki salika tā, ka TIKA AWESOME!!! Saku, kā ir — tik superīgs Jaungads kā šogad ir ..... TIK SUPERĪGS, Paldies :-)

Par pārējo — superīgajiem dzīvokļa briedēm un briežiem, un filmām, un visu visu visu — kaut kad, kad mana dzīvotne atkal būs manā istabā nevis kolhōza virtuyvē,


bučiņas :-)

laimīgu jauno :-)

Nu WTF!? maucigie_dzeki. Nu bļe nah! Kurp pasaule ripinās!!!

Uzcēlos no "kōmas".

Aptauja: vai pālī esošiem cilvēkiem drīkst būt pieeja internetam?
Atbilžu varianti:
( ) nē
( ) protams, ka nē
( ) nē, nedrīkst
( ) nē, nekādā gadījumā
( ) nē, labāk nevajag


Izrādās, ka vakar iztrekterēju gandrīz 400 gr. šņabja. Tas arī izskaidro alternatīvi adekvāto rīcību.

Nu, vismaz tagad kādu laiku negribēsies šmigu.

Tagad paēdīšu, pēc tam jātiek pie dabas.

LOL :-D

Vakar vakarā, atgriežoties no skriešanas, kāpņu telpā dzirdēju savādas skaņas, tādus kā blīkšķus.

Izrādījās, ka skaņu avots ir kādas sievietes čemodāns, kurš tika vilkts pa kāpnēm. Sieviete bija nevājā pālī :-)

Piedāvāju uznest čemodānu, viņa piekrita. Vai labi atlidojāt? Jā.

Tas arī viss :-)

Vispār diezgan savāda diena.

No rīta pamodos ap plkst. 7.00, atvēru logu, ieslēdzu gaismas, un tad... līdz plkst. 10.30 vienkārši apātiski, saldi un laiski gulēju gultā un klausījos Radio Klasika un skatījos, kā cipari Androīda ekrānā rāda, ka tuvojos bezdibenim ... Beigās tomēr piecēlos, pabrokastoju, un devos uz darbu. Paveicās, ka darbā ierados ap plkst. 11.15, 4 minūtes pirms bosa...

Vakarā piezvanīja mamma... ir atradies jēdzīgs meistars krāsnij, tā ka šajās brīvdienās principā varu uz laukiem nebraukt. Varu (DRĪKSTU!!!) nopirkt lētu šmigu un gandrīz divas diennaktis būt laimīgs. Mana izvēle. Tik daudz naudiņas man ir.

Vakarā piekodos. Mazliet. Bet vairāk, nekā manis paša iedibinātais "sausais likums" pieļauj. Bet es jau nekad neesmu spējis turēt solījumus, it īpaši tos, kas doti sev. Un citiem.

Ai nu es nezinu, viss tāds dīvaini eksistenicāli jocīgs rādās. It ka jau viss, ko gribētos šajā pasaulē, ir gulēt, būt reibumā, havot seksu un ... un viss. Bet pasaule neļauj tā. Pasaule met ģīmī naudas vajadzību un ai.

Bet tomēr... tā rīta sajūta... gulēt siltā gultā, skatīties griestos, dzirdēt (ne klausīties!!!) klasisko mūziku radio... saldā paralīze... vienkārši lieliski. Ja es tā varētu visu laiku, man neko citu nevajadzētu. Un ja savajadzētos, tad tas būtu pa īstam, nevis kā tagad — vai nu bada dzītam, vai arī pāļa ietekmē, vai arī sirdsapziņas un pienākumu grauztam.

Esmu vēl joprojām sapinies, sačakarējies, apmulsis un dezorientēts. Es godīgi nezinu, kā izdzīvot šajā pasaulē. Man nav ne jausmas, vai man oktobī būs nauda pārtikai un īrei. Un es nevaru atslābt, nevaru nomierināties, mani grauž nenoteiktības sajūta.

Vārdu sakot — dzīve ir skaista un dzīvei ir jēga. Citiem. Ne man. Šobrīd.

It kā jau cibā būtu jāraksta rosīgi un pozitīvi ieraksti tikai, lai cilvēki nebaidās... bet... varbūt savējie sapratīs arī tāpat. Bet, ja nesapratīs, tad labāk to zināt ātrāk, agrāk.

Labās ziņas: mans ķermenis ir vesels, zobi salaboti, iesnu nav, un muskuļi strādā. Apetīte ir. Tad jau tīri fiziski būšu dzīvotājs, kad prāts sakārtosies :-)

taeed kad jēga pārdzert un vis ialko izdezerts un max sērijas no 12 oz mouse noskatītas (bntw, labākais seriāls eVVVEEERRR)

ir jāatlūzzt komā manā gul'tā

lai rīt maiga paģiar

arlabuakti :-)

pateicoties IP/TCP protokolam, Bittorrent protokola autoram un nezināmu svešinieku laipnībai

esmu ticis pie "Vai viegli būt jaunam pēc 10 gadiem" uz mana (cik nu daudz mana, es to nopirku par naudām (sk. interneti)) cietā diska

tūlīt skatīšos

jo būsim godīgi, no mums visiem cilvēkiem tikai 5% ir spējīgi kaut ko izgudrot (torrentus), zīmēt, muzicēt, radīt, filmēt

mēs /ES/ visi pārējie tikai varam tvirteros likt pāļa /dzēruma/ fotogrāfijas no mobilā un youtubļe filmiņas kā darām stulbības ar fōna mūziku no pirmo 5% garadarbiem

enīvej, skatos "Vai viegli būt jaunam" 2. daļu :-)

un man ir šmiga :-)