Pamazām pierodu pie bezdarbnieka statusa (tehniski man šobrīd vēl ir atvaļinājums).

Tuvākajos plānos ir sakārtot istabu (jānošķeļ no sevis nost 10 gados iekrātā mantība, pārsvarā draza) un salabot logu (ļoti stipra lietus laikā pa satrunējušo apakšējo malu sūcas iekšā ūdens); samērā viegli salabojams defekts.

Arī kolhoza telpu uzkopšana ir plānos — jo nupat jau tā kā varētu (nu laiks taču mani ir, ne?), kaut dzīvokļa biedri taktiski neatgādina šo lietu :-D

Pamazām izveidošu normālu dienas grafiku — ar skriešanu no rītiem, regulārām ēdienreizēm un manu mazo, kluso laimi. Pagaidām nesokas diez ko, jo šorīt skrēju tikai plkst. 10.50. Cerams, ka rīt izdosies agrāk! Jo vakarā skriet nedrīkst, skriešana dod ķermenim enerģiju un prātam aktīvitāti, un tad iet gulēt ir absurdi, un tad no rīta nevar piecelties, utt. utjpr.

Izlasīju grāmatu par Ravelu, kuru man aizdeva deloveja_kundze, vajadzēs izlasīt vēlreiz, jo otro daļu atkal apriju savā manierē bez iedziļināšanās un maz ko atceros :-(

— — —

Esmu tā izdomājis, ka mēģināšu darīt nevis pēc iespējas vairāk, bet gan pēc iespējas mazāk.

— — —

Ar to enerģiju un spēku ir savādi. Šorīt knapi piecēlos. Nācās izripot, izkrist no gultas uz grīdas, tad piecelties četrrāpus un tad pamazām piecēlos, tik ļoti nebija spēka. Un tad noskrēju 15 km. Secinājums: skriet ir ļoti viegli :-D

Viss ir galvā, viss ir galvā. Man patīk vērot šīs norises :-)

Nesaprotu, kā šeit lai raksta par fiziskajām un dzimum- (nu ok, šīs nau daudz pēdējā laikā) norisēm, saglabājot savu zemo profilu un nepaceļoties līdz “perversa mētelīšu virinātāja” līmenim ;-)

Laikam labāk nerakstīt neko tad :-)