šī alkoholizēti nikotinzētā bezmiega eifōrija izraisa arī dīvainus blakusefektus

teiksim, es tikko "sapratu" (iedomājos? pieredzēju ārkārtīgi reālistisku halucināciju?), ka viss, kas man šajā dzīvē ir šķitis patiesi nozīmīgs, beidzas apmēram vienu centimetru no manas ādas, vai pat robežojas ar manu ādu

būtībā manā prātā es esmu nepiedzimis embrijs, mani interesē un mani saista tikai manis paša komforts (siltums, ēdiens, skaņa ausīs, uzplaiksnījumi tīklenē, labsajūta) un vairāk nekas

drusciņ drausmīga sajūta

P.S. tas daudz ko izskaidrotu — nespēju emocionālā līmenī komunicēt ar citiem cilvēkiem, egoismu, tieksmi izvairīties no dienasgaismas, vēlmi tikai apgūt informāciju pašam neko neražojot un nedodot atpakaļ, "ūdeni ceļgalā"...

P.P.S. WTF!? gan jau šitā šņaga atlaidīs, man tikai jāpaguļ mazliet :-)

Līdz šim lieliskākais Depeche Mode cover's, kuru esmu piedzīvojis.

DMK: "Everything Counts" - YouTube

Via dienasgramatas ieraksts.

P.S. Ar visu dīvaino dienas ritmu un vispār visu manu vispārējo situāciju brīžiem jūtos, kā nokļuvis krāsainā, nesaprotamā, dzidrā kosmosā. Un man te patīk arvien vairāk ^___^

P.P.S. Man patīk tā sajūta, kāda ir tagad -- jūtos kā nostiepta, vibrējoša stīga; jūtos tā, it kā svērtu 20 kilogramus; jūtos viegls, nervozs, precīzs. Nu un, ka tā ir ilūzija -- toties patīkama. Zaļā tēja, cidoniju sukādes un nikotīns :-)

Ir plkst. 2.50 naktī. Jūtu, ka esmu iedzēris un iesmēķējis, ielasījis grāmatu, pats sevi miegā. Pēc mirkļa aizvēršu virtuves logu (vēdināšanai atvēru to) un likšos gulēt.

Rīt būs rīts. Kāds? Kā lai es to zinu. Ceru, ka labs :-)

Un velti gaidīt no citiem cilvēkiem (sievietēm, teiksim) palīdzību, izmaiņas.

Pašam viss jāsaprot un jādara. Tikai tad. Cēloņi un sekas nav jāsajauc. No paša viss nāk, no paša viss rodas. No sevis sāc.

Ir plkst. 3.31 naktī.

Jūtos labi, dzidrs, skaidrs, saprātīgs. Kaut kas iekšā ir saslēdzies tā, ka jūtu -- būs labi. Kaut ko esmu atradis. Kaut ko esmu sapratis.

* * *

Kas notiks rīt?

Rīt darba vietā ieradīšos plkst. 8.30 un vienkārši, aizrautīgi strādāšu -- kodēšu. Protams, priekšniecība un kolēģi apzināti vai neapzināti pacentīsies sabojāt man garastāvokli ar pagājušonedēļ nepadarīto darbu pieminēšanu, taču uztveršu to kā lietu vai krusu -- nepatīkami, taču pāries. Galu galā -- programmēt man patīk, un tas ir galvenais.

Protams, es tagad, šonakt varētu mēģināt kaut ko darīt, mēģināt paveikt iekavēto, saraut un kaut kā no sevis izmocīt -- taču tas būtu veltīgi un nepareizi, tas beigtos tikai ar to, ka noguris un nelaimīgs rīt atkal ierastos darba vietā ap plkst. 15.00, visu nokavējis, nelaimīgs un sačakarējis vēl vienu dienu. Tas nav vajadzīgs.

* * *

Jāsaprot viens -- nepastāv nekādi "saņemties", "pacensties". Katram cilvēkam ir zināmas spējas, tas arī viss. Brīnumi nenotiek. Katrs var izdarīt tik, cik var, tas arī viss. Balstīt plānošanu uz "pacenšanos" un "saņemšanos" ir tas pats, kas gaidīt burvi gaišzilā helikopterī, kurš atvedīs saldējuma kasti.

Vispār, cilvēka spējas ir ļoti ierobežotas. Taču, katru dienu mazliet pastrādājot, ilgtermiņā rezultāti vienmēr ir, un apbrīnojami lieli.

Es esmu pilnīgi spējīgs strādāt, dzīvot, just, darīt, saprast -- man tikai jāizmet no galvas nevajadzīgie un traucējošie fufļi. Un es, šķiet, esmu sapratis, kā.

* * *

Teiksim, mana atkarība no internetu lasīšanas. Tātad vakar noslēdzās 8 nedēļu izmēģinājuma periods, kad mēģināju nelasīt internetus. Rezultāti ir tādi, ka 4 nedēļas lasīju maz, apmēram 10 -- 20 % no parastā apjoma (un ļoti labi strādājās), pēc tam 5. nedēļā kaut kā salūzu, un tad 6., 7. un 8. nedēļas atkal bija internetu pilnas, kas daļēji bija iemesls tam, ka iedzinos parastajā apātijā un melanholijā un vispār iestājās kārtējais pizģec. Nu un ko tagad? Kopš šodienas atkal nelasīšu internetus. Domāju, ka izturēšu ilgāk. Jo 4 nedēļas tātad varu!

* * *

Iemācījos neēst treknas pusdienas ēstuvēs -- jo pārbāzts kuņģis nav savietojams ar produktīvu smadzeņu darbību. Jāēd ir maz, un tas teiciens, ka brokastis jāēd pašam, pusi no pusdienām jādala ar draugu, bet vakariņas jāatdod ienaidniekam, ir ārkārtīgi trāpīgs. Tā arī ir, vismaz mana pieredze par to liecina.

* * *

Alkoholi. Ar tiem sanāca interesanti. Vārdu sakot, izskatās, ka arī ar šo dēmonu iemācījos apieties. Pagājušajās 4 nedēļās samērā daudz vakaros dzēru šnabīti. Nu, 300 gramus, miegam, tā sakot. Tomēr, kā izrādās, bez šmigas lieliski varu iztikt. Sestdienas vakarā biju Nabaklab, tur pa visu vakaru (biju tur gandrīz 5 stundas) iedzēru tik kādus 200 ml alus, un bija stc. visnotaļ forši. Šovakar man mājās ir šnabītis, taču iedzēru tik gramus 50 -- 70, vairāk man to nevajag. Pat nav jāpiespiež sevi nedzert, vienkārši -- negribas ^___^

Vēl par to alkohola lietošanu. Vēlējos kārtīgi izpētīt alkohola iedarbību uz sevi, tāpēc dzēru tikai tīru, istabas temperatūras šnabi. Kokteiļi, alus -- tie ir meļi, tie nojauc izjūtas un smaržas un garšu. Šnabis jādzer tīrajā silts, no ziepjutrauka. Jāizjūt. Jādzer lēni, paturot katru malku mutē un izgaršojot, bez uzkošanas. Tikai tā. Visas tās uzkošanas, ātrās rīklē liešanas -- meļi.

Vispirms dzēru dārgos šnabjus, taču tas ir lieki, dārgi, nevajadzīgi. Tagad lietoju Beloff 37,5%, ražots pēc Rimi pasūtījuma Latvijā, Super Netto pusstops šī šķidruma maksā Ls 2,83, un ir OK.

Jāsaprot, ka alkoholi tieši tāpēc maksā tik dārgi, ka tie ir zāles, nevis pārtikas produkts. Neliels alkohola daudzums patiešām uzlabo garastāvokli un fizisko pašsajūtu, taču -- neliels. Teiksim, stundas laikā 25 grami šnabja divos piegājienos.

* * *

Es nezinu, kas tur sanāks vai nesanāks man ar darba vietu, esmu sastrādājis muļķības kārtējo reizi (pareizāk, sakot -- nesastrādājis neko jēdzīgu un visu iekavējis, iebremzējis). Labos paradumus ieviest dažreiz dzīvē traucē tas, ka, kad jau rīkojies labi un pareizi, sejā tiek bāztas agrāk, sliktajos periodos izdarītās kļūdas, un tas kaitina un nervozē, un rada sajūtu, ka labie ieradumi nestrādā. Ko lai saka -- vienkārši jāprot pašam domāt un neklausīties citu viedokļos. Citi jau nezina un nesaprot, kā lietas patiesībā ir. Skaidrot nav jēgas, vienkārši jāpadara kaut kas, un tad jau, ja ir labi rezultāti, visi nomierinās un ir atkal labi.

* * *

Par smēķēšanu -- nikotīns ir lielisks nelielos daudzumos. Pagaidām turpināšu smēķēt tās pašas cigaretes, ko parasti -- sarkanās LM (kolēģis tās nokristīja par "Lucky Monday" ^___^). Vēlāk pamēģināšu citus veidus, kā interesantāk, smaržīgāk dabūt nikotīna devas, bet tas -- vēlāk. Tagad prioritāte -- nelasīt internetus.

Viss, ko es šobrīd daru un NEdaru, tas viss ir kaut kāds uzspiests, tajā nav nekāda viegluma, jautrības, nepiespiestības!!! Viss tik smagi, drūmi, skarbi!!! Tas ir nepareizi!!! Jābūt viegli, rotaļīgi, viegli!!! Nu!!!

Dēļ šīs piespiestības un nolemtības arī šis naids, ja to paturu sevī, tas pavēršas pret mani pašu un izraisa apātiju, ja izlaižu laukā, tad citiem cilvēkiem ir slikti!!!

BESĪ! BESĪ!!!

Kur ir mans miers, gaišzilais kristālkuba dzidrums un asais prāts!?

Un vai tiešām turpināt mocīties, vai arī novest sevi līdz galējai robežai tomēr vienreiz mūžā beidzot!!?!? It kā es to spētu, novest kaut ko līdz galam... robežai!!!

It kā es sevi nezinātu, šobrīd man gribas neiet gulēt, gribas doties strādāt, paveikt visu nokavēto; taču pēc dažām stundām mani pārvarēs apātisks miegs un melanholija un vienaldzība, un tad es atlūzīšu aizmigšu, un pamodīšos skumjš, bezpalīdzīgs un nokavējies. Neko nepaveicis. Neproduktīvs un bezjēdzīgs. Kārtējo reizi. Atkal. Ha ha ha. LOL. Tā ir bijis tik daudz reižu. Muļķis. Es. Jo dzidrība jau nerodas tādos negulēšanas un alkohola un nikotīna eiforijas īslaicīgi izraisītos stāvokļos, bet gan sistemātiskas regulāras izgulēšanās, veselīgas barības, spraigas intelektuālas un atslābinošas fiziskas aktiviātes periodos. Arī tā ir bijis =)

P.S. Sen, sen atpakaļ man bija vīzija (skaidrā prātā, nomodā, bez jebkādu vielu ietekmes) par to, ka es atrodos bezsvara stāvoklī dzidri gaišzilā kristāla kubā, mans prāts ir modrs, redze asa, apziņa skaidra, ķermenis viegls. Kā es alkstu šāda stāvokļa.

P.P.S. Āaaaaāāāā'āa'āaāāāāaaaaa111111!!!1!11!!

savā mūzikas izlasē atlasu melanholiskākās dziesmas

esmu mežonīgi satraukts

nespēju noklausīties dziesmu līdz galam, man vajag, vēl, vēl vēl, citu

ķermenis dreb

fak

esmu uzkāries

esmu piesmēķējis savu kurmja alu, esmu piesmēķējis visu kolhoza gaiteni, man jāatļauj man pašam gulēt, parubīties, atslābt,

izņēmu no acīm kontaktlēcas, uzstūmu uz galvas brilles, viss tagad liekas tik maziņš precīzs un ... mazs


vēl vienu cīgu un — gulēt

lai ko arī rīts nesīs, aiz loga virtuvē aust rīts, es negribu rītu, es gribu kā filmā "Dark City" eternālu nakti