Man tāda sajūta, ka esmu tik ilgi cīnījies (pārsvarā ar mana prāta defektiem), ķepurojies un kārpījies , ka esmu tik noguris, ka viss. Un tas tā jau ir bijis gadiem ilgi, bet kaut kā bija sanācis atkal "uzslieties kājās", bet nu ir viss. Nav vairs apziņas, ka spēšu vēl.

Vai nu kaut kā citādāk, vai arī vispār vairs nekas, jāguļas zem koka kādā glītā vietā un jāmirst nost. Tā jau pasaule man liekas skaista, bet nemāku es viņā dzīvot, dzīvošana sabiedrībā vispār ir ļoti komplicēts process ar visādiem likumiem, rakstītiem un nerakstītiem.

Ko var zināt, varbūt vēl izdosies atrast kādu veidu, kā dzīvot, kā strādāt. Skatos tos darba sludinājumus, un neko tur neredzu, neko, kas iedvesmotu. Bet ir taču kaut kam tādam jābūt! Lai nu kā, nauda ir beigusies, un jāstrādā vien būs. Faktiski, to neizlemšu es, kur strādāt, bet kur paņems un paturēs, tur arī būs. Vai arī nebūs.

Vispār, tas ir tik apbrīnojami, kā funkcionē sabiedrība! Tik sarežģīts cilvēku mijiedarbības tīkls. Un tehnoloģijas, lai no zemes izraktu androīd telefonu vai kurpes, tik daudzi cilvēki ir iesaistīti procesā. Ar prātu saprotu to, ka vēlos piedalīties šajos procesos, bet nejūtu, ka vēlos piedalīties. Kaut kāds prāta defekts.

Lai vai kā, ir skaidrs, ka esmu praktiski invalīds. Invalīdi arī var funkcionēt, jāievēro zināmi nosacījumi: dzīves, darba higiēna un dažādi pielāgojumi. No normālajiem cilvēkiem pārāk daudz prasīt nevar, jo viņi nesaprot un viņiem arī nav jāsaprot, viņiem jāparūpējas par sabiedrības funkcionēšanas pamatiem, palīdzēšana invalīdiem ir greznība.

Atkal nekonkrēts un izplūdis ieraksts sanāca, jebkurā gadījumā par smiltsērkšķiem šobrīd jaunumu tāpat nav. Orklas lietās ir neskaidrība, kā lai tiek uz/no maiņām, kuras sākas 06:30 vai arī beidzas 23:00. Transportu pa Brīvības ielu viņi nodrošina un šķiet uz kādu Rīgas mikrorajonu, bet no manas šī brīža dzīvesvietas ir kā ir.

Vakar nobraucu garāko gabalu ar velo šovasar, 42 km. Aizbraucu līdz Carnikavas Laivu pludmalei. Skatījos uz zilo jūru un zilajām debesīm.

Sākumā braucu apskatīt uzņēmuma Orkla ražotnes Ādažos. Apsveru iespēju strādāt Orklā. Pēc tam paskatījos, ka līdz Carnikavai nav vairs tālu, aizbraucu turp. Man patika. Uz beigām iesāpējās kreisais celis, taču pārstāja, tiklīdz nokāpu no velo.

Runājot par darbu, zvanīju uz saimniecību, kur piedāvā sezonas darbu smiltsērkšķu ievākšanā. Sezona viņiem ir visu septembri, darbi notiek tikai sausā laikā. Uzsākt viņi plāno apmēram nākošnedēļ, lūdza atzvanīt otrdien. Nekad neesmu ievācis smiltsērkšķus, kādēļ gan nepamēģināt.

Vēl joprojām cīnos ar vēlmi darīt programmēšanu, bet tad atceros visas tās prokrastinācijas lēkmes, kad dienām ilgi neko nespēju saņemties darīt, un stresošanu par to... Vienmēr jau var atrast iemeslus -- pārmērīga alkoholu lietošana, ar darbu nesaistīti stresi, nesaderība ar kolēģiem, miega problēmas, depresijas, ... Bet vai tiešām iemesls tomēr nebiju es pats.

Vakar pamodos plkst 06:00 (bez modinātāja), jutos izgulējies, jutos labi. Interesanti, ka ap plkst. 07:15 (kad parasti skan rīta modinātājs), sajutos slikti. Tieši tā pati sajūta, ka "negribas celties". Jau gadiem ilgi organisms pieradis, ka šajā laikā sākas stress un bēdas, sanāk tā. Bet vakar spēju uz šo sajūtu skatīties tā kā no malas. Un kaut kā es to sajūtu jutu, bet tā mani neskāra. Aizslīdēja garām. Šorīt gan tā nesanāca, pamodos jau šajā sajūtā iekšā, dienas sākums saindēts atkal.

Vispār, naudas vairs nav. Gribētos pat dienu, divas, vai nedēļu pastrādāt, kamēr nav pastāvīgas darba vietas, bet nemāku atrast tāda veida sludinājumus īstermiņa fiziskiem darbiņiem. Man jau nemaz arī nav tādas īstas profesionālas pieredzes ārpus programmēšanas. Dažus sludinājumus redzēju, bet burtiski dažus. Un neparocīgās vietās. Tad nu ceru, ka sanāks ar smiltsērkšķiem.

Redzēs, ko rītdiena nesīs.

P.S. Bet vispār bāc, kas man galvā īsti notiek apziņas līmeņos... Nesaprotu.

Šodien ir tā diena, kad antidepresanti sāka darboties. Pagājušogad visu nogrāva alkoholi (kombinācijā ar AD), šogad alkoholu nav, tāpēc būs kaut kā citādāk, nekā pagājušogad.

Vārdu sakot -- tagad visi mani pašpārmetumi, plāni un to neizpildīšana, nespējas piecelties pašvērtēšana kā slinkums, kas jāpārvar -- sķiet tik acīmredzami muļķīgi.

Galvenais, ka šodien nav tās konstantās "noguruma", "negribēšanas", "negribu", "nevajag" sajūtas. Nav jau arī tā, ka jāmetas uzreiz salabot visu dzīvi un darīt visu, nē. Bet ir tā... normāli. Kas ir jauki.

Kā svaiga gaisa malks. Justies labi ir dāvana :-)

Nav jau tā, ka visu ņems un tūlīt salabos maģiskās zāļu ripiņas. Taču tās ļoti palīdz. Apmēram, kā ģipsis salauztai kājai.