alkohols mani vienmēr piemāna

parāda superlielisku liftu uz to, ko es gribu, taču patiesībā liek pakāpties pa ļodzīgām kāpnītēm, tad tās novāc un atstāj mani pavadīt sākumpā jautras pēc tam nožēlojamas stundas uz drazainas platformiņas pašķirstīt pāris krāsainus žurnālus un pēc tam ievīstīties lupatās un salt, kaucot uz mēnesstaru



katru reizi

katru, nolādētu, reizi.

man riebjas tas, ka es vairs neatceros tādu rītu, kad būtu pamodies ar prieku par nākošo dienu -- vienmēr bažas vai darbi vai pienākumi vai paģiras!!!!!!!!1111$1!@!124

neatceros rītu, kas sāktos ar milzīgu (nu kaut vai kaut kādu) optimismu...

kaut kā nav kaut kādas kaisles, vēlmes, kaut kādas gribas dzīvē.

Saliku kopā detaļas: pentium 1,5 GHz (taču mierīgi darbojas uz 1,6 GHz), 512 Mb RAM, grafikas karte hvz kāda ar 64 Mb atmiņas, 60 Gb cietnis, DVD-RW, PS-2 keyboard, USB mouse (aizņēma vienu no 2 USB portiem), 17 collu CRT monitors.

Uzinstalēju linuku (Lubuntu, jo tas ir pizģec, visām distribūcijām mūsdienās vajag vai nu DVD, vai arī spēju būtoties no USB, vai arī tīklu).

Kad iegādāšos USB spraužamu Wi-Fi karti, tad no šīs čupas varēs pat Cibā sēdēt :-D



P.S. Kaut kad uzlikšu Arch Linux ar logu manageri i3 un būšu kruts. Vai pat slackwāri!!!!11!!!111

tāpat kā no manas miesas kilogramus, tāpat arī no sava prāta un savas apkārtnes noplēsīšu visu lieko

kļūšu pavisam dīvains

un tad būs pavisam viegli

— — —

ak jā, fun fact: šodien pirmo reizi mūžā pūtu ceļu policijas alkometrā. 0 promiles.

Man šobrīd stāv priekšā smags, grūts uzdevums.

Dzīvojot dzīvi, esmu sakrājis kaudzi ar dažādiem niekiem. No tiem jātiek vaļā. Pagātne.

Ir milzīga pretruna — iekšēji gribu justies brīvs, taču man ir kaudzīte ar mantām. Kuras pat neizmantoju. Tās krāj putekļus, bet izmest BRIESMĪGI ŽĒL.

Bet ir jāsāk.

Viss ir tik sarežģīti, jo tie štrunti taču KĀDREIZ VAR NODERĒT!!! Tik sarežģīti, ka nu jau gadiem ilgi netieku galā ar tiem. Grūti SĀKT.

Bez maz vai gribas, lai to visu aprij kāds ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs, tad sāpes nāktu no ārpuses, un man atliktu tikai rezignēti samierināties un pēc tam atviegloti nopūsties.

Sarežģītākais jau ir tas, ka ne vienkārši jāizmet, bet arī JĀŠĶIRO.

Mieru, tikai mieru. Iedzeršu aliņu. Būs labi.

Ar ķermeņa matiem tikt galā bija tik daudz vieglāk, es neizjutu nekādu nožēlu un sāpes, tiem krītot uz grīdas vai izkratot vannas sietiņu miskastē.

UPD. Damn. Es to nespēšu. Vismaz šodien ne.

Gan darbā, gan dzīvē es te tagad esmu atdūries kā pret sienu, netieku uz priekšu vairs.

Bet šodien atradu risinājumu, vismaz lielu daļu no tā. Tikt vaļā no drazas. Vecajām mantām. Kastēm, kuras stāv manā istabā. Krāmiem, kas bezjēdzīgi pieauguši pie sirds un neļauj iet tālāk.

Iznesu kastes kolhōza gaitenī. Šodien iešu gulēt, bet jau rīt šķirošu un vētīšu un metīšu ārā. Koncentrēšos nevis uz to, "ko vajag izmest", bet gan uz "ko vajag atstāt, un pārējo var izmest".

— — — 

No vienas puses, patiešām būtu čoini atstāt divas bikses, 3 t-kreklus, 2 jaciņas un elektroniku, bet no otras puses — nu vismaz ziemas drēbes ir jāatstāj, tās izmest taču nebūtu praktiski :-)

Un grāmatas izmest vispār roka neceļas, ek! Un universitātes pierakstus! Un ... un ... un jā!

— — —

Un man šķiet, ka tomēr pēc mēneša vai diviem vai pēc pusgada tomēr nožēlošu, ka tomēr nerīkojos radikālāk un neizmetu visu bez domāšanas! Bet nu tas laikam tagad eiforijas uzplūdos tā liekas, tomēr jābūt arī mazliet prātīgam :-)

Pēc krietna pārtraukuma palasīju frendlisti.

Kaut kādas izmaiņas redzu, tādi kā aktīvāki visi palikuši, jūs burbuļojat! Laikam pavasaris nāk :-)

— — —

Rīt kolhozā būs (je)ballīte ar segvārdu “karnevāls”. Esmu sagatavojies: ausu aizbāžņi — ček; pārtikas neaizskaramā rezerve — ček; ūdens neaizskaramā rezerve — ček, arī durvju aizbīdnis pārbaudīts. Faktiski es ballīti nepamanīšu — tā manā ikdienas ritumā neieviesīs korekcijas.

Novēlu, lai izdodas un ir jautri — lai arī man pašam tāda veida izklaides ir vairāk nekā vienaldzīgas, tomēr es cienu mēģinu cienīt arī alternatīvus viedokļus (tik ilgi, kamēr spēju no tiem distancēties un izvairīties).

:-)

— — —

Par to “gaļu” virsrakstā — tas saistīts ar vārda “karnevāls” izcelsmi.

— — —

Sen neesmu rakstījis, kā es jūtos, kā man iet, ko es daru un ko es gribu.

Jūtos lieliski gan fiziski, gan garīgi — ko arī jums novēlu :-)

Prāts man dzidrs, apetīte lieliska, miegs ciešs — es pat nezinu, ko es vēl vairāk varētu vēlēties :-)

Stiklinieku darbnīca Artilērijas x Kr. Barona stūrī šodien atpūšas, jānāk ir no pirmdienas līdz 5dienai no plkst. 9.00 — 13.00 un 14.00 — 18.00. Tas man der :-)

Pārtiku, zaļumus nopirku. Un mellenes :-) Man ļoti garšo mellenes. Nopirku litru (Ls 2,80), no sākuma izēdu apmēram 1/3, tad ... es taču teicu, ka man ļoti garšo mellenes, un šīs šogad man ir pirmās, un vārdu sakot melleņu man vairs nav — nu, un kā tad es skriešu?

Jāsāk kaut kas kārtot. Totāls vakuums galvā, nevar saprast, ko un kā, es tik saprotu, ka būs daudz jācilā un jābīda. Nu piemēram, kur likt dīvānu? Un kurā stūrī galdu? Un kur ir visērtākā skapja vieta? To nevar saprast, to nevar zināt.

Varbūt uzbūvēt no izjauktajām mēbelēm un kartona kastēm tādu kā aliņu, midzenīti, ieritināties tajā un aizmirsties komā uz dažām dienām, kamēr bads un slāpes piespiedīs pamest omulīgo vietu? ;-)

Tā, sākšu ar vienkāršāko. Izgriezīšu no kartona taustekļu tvēriena mūzikas kasti, uzlikšu kādu jestrāku rādžu, uztaisīšu salātus no zaļumiem un krējuma, un tad sākšu bīdīt aplip-mantas :-)

Smieklīgākais jau ir tas, ka no šīm visām mantām man taču tik daudz kas nemaz nau vajadzīgs — bet varbūt tomēr ir vajadzīgs? Jebkurā gadījumā, jāatfiltrē tas, kas man ir vajadzīgs Tagad un Te, un pārējo tad vēlāk.

Varētu arī kādu aliņu... bet vakarā taču skriešu, un ar aliņu tā skriešana sanāks tāda ne tāda kā vajag.

TV neskatos (jau 3 mēneši, yay).
Radio klausos reti — un tad tikai mūziku, ziņas nē.
Avīzes nelasu (pāršķirstu žurnālus: Linux Journal, Foto kvartāls, Rīgas laiks utml., kuros ir ļoti maz par tekošo situāciju).
Portāļus (apollo/delfi/tvnet) nelasu.
Seriāļus no internetiem nekačāju un neskatos.
Twirterus nelasu.

Haha, tad jau es nezināšu, par ko balsot :-) Varētu padomāt, ka agrāk, kad visu to pētīju, tad zināju, LOL :-)

Tagad jācērt šitās te internetu saiknes, kas it kā vajadzīgas, bet patiesībā nē, un patiesībā patērē туеву хучу (apmēram: “milzīgu kaudzi”) laika:
— ixbt.com
— nekur.lv (ohh...)
— tema.livejournal.com (nu gudrs viņš, bļeģ...)
— mobile-review.com (krievu versija, nu viņi tik lieliski raksta par tiem gadžetiem, hūh...)
— dirty.ru
— boot.lv (tur tādas interesantas diskusijas fōrumā dažreiz gadās...)
— habr.ru (ohh..., no šī ir grūti atteikties, tur tik daudz interesantu rakstiņu...)
— bash.org.ru

Nesanāk tik viegli. Adikcija ir adikcija. Nedaudz tā kā... bail? Jo tad radīsies laiks ieskatīties savā dvēselē. Un vēl strādāt. Un vēl domāt. Un apzināti veikt izvēles manā dzīvē. Hūh, skērī :-)

Smaidu — par sevi :-)