Visvairāk šobrīd nomāc apziņa, ka savu jauko rītdienu es jau esmu nogalinājis. Nebūs jaukas rītdienas, jo, lai tāda būtu, bija jāiet gulēt plkst. 22.00. Bet nav zvanīts, ka būtu spējis aizmigt. No future.

Ziemā biju izveidojis man dienas ritmu, kad cēlos mazliet pēc plkst. 5-iem. No rīta. Attiecīgi gultā biju jau plkst. 21. Un jutos labi. Tagad tas atkal ir izšķīdis.

Laikam biju izdarījis kļūdu, pārāk ātri [at]sāku strādāt. Bet, tas atkal ir jautājums par prioritātēm. Darbs vienmēr ir labs. Darbs ritmizē, harmonizē, gandarījumizē. Tātad kļūda tā nav.

Neiešana uz darbu nav risinājums. Been there, done that. Pagājušonedēļ. Kad vispār necēlās rokas neko darīt. Bet rokas taču bija tepat. Smadzenes arī. Tur kaut kas cits pie vainas.

Tātad, jau tagad un te es varu izlemt, kā būs. Kas būs. Tikai ... baidos? šaubos? ka nesanāks? Bet... ja nu sanāk?

Cilvēks jautājums. Cilvēks neproduktīvitāte. Cilvēks - vat ze faks.

Izskatās, ka mans organisms ir atradis savu dienas kārtību: gulēt iet ap plkst. 4 no rīta, bet celties ap plkst. 13. Tas tā dabiski sanāk, bez piespiešanās un modinātājiem...

Tātad esmu pūce, huh.

Bet kā man būt? Jo “no 9 līdz 5” uzņēmumos, kur eleganti cilvēki ar nerūsējoša tērauda sirdīm un dzidrinātas optiskās šķiedras nerviem strādā moderni mirdzošās stikla un betona augstceltnēs, man tādam vieta neatradīsies...

Paturpināšu eksperimentu, varbūt gulēt iešana bīdīsies arvien uz priekšu, un celšanās tāpat; un beigās sākšu iet gulēt atkal vakarā un celties no rīta :)

— — —

No otras puses, besī laukā, un uzliku modinātāju uz plkst. 7.30 (šorīt). Jo... kaut kas manī saka, ka tā pūču un cīruļu būšana tomēr nevarētu būt izteikta (jo īsteni pūces un cīruļi esot tikai daždesmit procenti no populācijas).

— — —

Tā lūk šaubos un šaubās mētājos.

— — —

“Dienas režīms” — tas tā dīvaini un bargi skan, bez maz vai kā, par piemēru, “stingrā režīma kolonija”. Brr :)