Fija mākslas skolas plenēra ietvaros bija uz bērnu modes izstādi. Vakar redzējām plakātu, un parunājām par iespaidiem. "Nepatika. Jo tas bija par laiku, kad meitenes negāja skolā, tikai puiši gāja skolā. Un kā viņas vispār iemācījās matemātiku?" Stāstu, ka praktiski iemācījās tik daudz, lai iepirktos tirgū utml. "Nu ja, un tad viņas nodarbojās ar savām izšūtajām kleitiņām un tīrīja māju. Stulbs laiks."
Ābols no ābeles un tā tālāk. Un ko gan viņai te, kur publiskajā telpā daudz ir par un ap savas sievišķības plaucēšanu un to, ko vajadzētu meitenēm darīt? Ar viņas vēlmi kaut ko salauzt vai paskrūvēt, nevis izskatīties glīti un būt jaukai? Un bez motivācijas piedalīties kādā pasākumā, jo tur balvā var dabūt princešu kroni?
(es daudz ko atpazīstu un ļoti lepojos, tikai no pieredzes zinu, cik reizēm grūti matemātiku atklāti mīlošām meitenēm ap gadiem 13-14).
Noguru, Eiropas dienā nosalu & tagad esmu saaukstējusies un slima. Priekšā bērniņa dz dienas svinības, braukšana un miljons darbu.
EP man atkal atteica - teica, ka man tas amats diezvai esot piemērots. Un tā ir taisnība - es vairs negribu sēdēt viena kabinetā un lasīt. Meklēšot kaut ko drusciņ juridisku + iespējams politisku. Nu, cerams, ka atradīs. Teicu, ka man līdz septembrim jābūt galam.
In the other news, jocīgais puisis parādījās un ieslēdza šarmu.. Bet vairs nestrādā.
Ļoti labi braucas. Nākamnedēļ ceru braukt 3 reizes.
Bet vēl arvien neesmu likusi teoriju ne skolā, ne csdd.
Mans bērns parasti neko daudz ar ārsti nerunā. Tomēr vakar, kad ārste pajautājusi, kuru dienu uz bērnu dārzu izrakstīt - "rīt vai pirmdien" – Fija ir pilnībā tikusi sev pāri, piemiegusi ārstei ar aci un teikusi, ka pirmdien.
Fijai bd šūšana. -"Ko tu šuvi?" - "Diegu."-"Nu labi, ko tu izšuvi?" - "Lauvu."
Pirms desmit gadiem man laikam bija bezrūpīgākais laiks mūžā. Es biju divus gadus nodzīvojusi Luksemburgā, stabilās attiecībās, pirku dzīvokli Luksemburgā, daudz ceļoju, mācījos franču, spāņu un mandarinu valodas, biju stilīga bezgala. Visas jaunākās izrādes, izstādes un pasākumi. Brīvdienas Parīzē, Londonā, Edinburgā utt. Daudz lasīju un gāju uz kino. Vajadzētu pue šīs attieksmes atgriezties.
Tā kā mans Rīgas pasākums ieilgst uz vēl vienu gadu, drusciņ raizējos par izdevumiem un laika pazaudēšanu. Bet gan kaut kā.
nevarēdama izlemt, ko izmest, ko atstāt, izmetu visu un nolēmu raudzīties uz priekšu. Ja neesmu gadiem skatījusies studiju pierakstus, tad pensijas gados ar neskatīšos.
Bērniņš skrēja savus 400m 14/05, un pirms tam klusiņām dudināja, ka: "pat ja es nedabūšu medaļu, tas nekas, bet ja dabūšu, tas drusciņ mainīs manu dzīvi!". Dabūja, par dzīves mainīšanos pagaidām ziņu nav.
ir mirkli, kad es esmu neaprakstāmi laimīga un redzu, ka katrs brīdis ir dāvana.
Ak, iekritu vēsturē vecajā dzīvoklī. cilvēki šausmīgi nodzērušies rajonā, skatjās uz mums kā uz baltajām vārnām. Piecas tonnas grāmatu, vai dieniń.
Izskatās, ka manā dzīvē stabilitāte nav paredzēta. Dzīve šogad rauj konkrētā virzienā, kas vienlaikus ir vienkāršākais un loģiskākais, un no karjeras viedokļa arī labākais, ko darīt. Šogad ļoti negribējās, jo - kā parasti - gribējās vieglāk un harmoniskāk vēl brīdi..
Fija saplēsa manu telefonu.
Pirmdien sākas darba francais - 2x nedēļā pa divām stundām.
Citādi, nezinu.
Esmu nogurusi no tā, ka kolēģis "vadītājs" problēmu nevis risina, bet atliek. Varbūt es aizmirsīšu. Bet šoreiz principā ne, jo man tas viss ir apnicis. Attāli kolēģi mierina, ka tāds nu viņš ir.
Citādi viss ir ļoti jauki, vingroju, staigāju, bērniņam bd viss labi (šausmīgi daudz puikas, vairāk kā 2/3).
Kārtoju māju. Daudz lieku lietu. Daudz aizmirstu piedzīvojumu. Nespēju noticēt, cik stilīga esmu bijusi no 26.-31.gada vecumā. Ceru, ka tas atkal reiz iznāks uz āru un nav neglābjami zudis. :)
Grāmatas angliski, franciski, zviedriski un spāniski, anyone?
Esmu izlasījusi kaudzi ar New Yorker saistītu grāmatu. Laikam laiks pasūtīt pašu žurnālu arī.
Mugura sāp kā kuru dienu, bērniņš rīt atgriežas no Luksemburgas, bij. kaimiņi slavē par viņas angļu valodu, septembrī atsākšu cīņu ar un par Fijas un savu franču valodu.
Dzīve rit pavisam rāmi un patīkami, ceru, ka oktobris nebūs histērisks pavisam.
Dzīve mani nokērusi aiz astes un piespiedusi pie sirnas. Nevaru nedomāt par tās īsumu, ierobežojumiem, bailēm no slimībām un tā. nevaru nepalasīt par disku trūcēm & nevaru lasīt arī, jo esmu jau pāršausminājusies.
vai nu iemācīšos, ka neko plānot nevar, vai "bust".
mums ir četrvietiga palāta. pie vienas meitenes jau 3 stundas sēž 4 pieauguši cilvēki un zīdainis. Es esmu histēriska, ka man tas liekas diezgan nepieklājīgi? Vai zvanīt kolēgiem, lai nāk līdz 2000 pakavēt man laiku?
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)