Linda lido

how can a person be so lost all of a sudden? living easy, living free and after 2 month realizing that there are no such things , and when you are finally sober from all the excitement (and alcohol as well , of course :D ) you feel much more lost than before. I came here and for all this time I thought that I'm finally starting to know myself, to see what kind of person I can be. But now it feels so weird. You can start from a blank page, nobody knows you here. But after a while you see that whatever you do the "old" personality follows you like a shadow. Today i realized that the person I became here is slowly turning back into person I was back home. Worried. Stressed. Over-thinking everything. Sad. Tired. Confused. All of the characteristics which I threw out at the moment I got on the plane. Ma vafankulo, I don't want to go backwards. I hope that there is still a possibility for me to stop this process of returning to the state when it occurs to me that I'm so unhappy to be myself. or maybe this is just false alarm caused by autumn depression or something.
And the funny thing is that right now everything is as great as it gets. I have a lot of friends, I have a lot of great things to do, I don't have to worry about money (yet :D ) or studies, i have met a great guy who is everything you can hope for and more. Why can't I just be happy for all this, at least for the reason that nothing lasts. And I know almost precise date when this all will end. I don't know how I became so complicated, but right now I am so irritated by myself, I could give five to myself. in the face. with a chair.
and another thing- haha, I write in english. Che cosa e? (also italian) But not because I don't love my dear language, but because this is easier to express myself without being myself, so when I read this, it seems more distant from me.

Es jūtos tā itkā man atkal būtu 15 gadi, bet ja godīgi, nekad neesmu pārstājusi tā justies. Man joprojām patīk iemīlēties un visu laiku un pilnīgi randomā un cilvēkos, kurus nepazīstu. Haahaa es pat rakstu klabā. Ar manu muti runā dzērums, urlas un odekolons. Bet es taču gribu tikai normālu dzīvi un normālus pavasarus nevis ilgotiesilgotiesilgoties. Kamōooon, es taču gribu būt es pati ar visu debīlo , dīvaino, nepareizo, galīgineideālo un tāda arī iepatikties. Pavasaris nudien nav mans gadalaiks, neņemot vērā milzīgos enerģijas uzplūdumus un pozitīvismu un "dvēseles atmodu" (haaa) , es tomēr šitajā ziedu laikā kļūstu super vientuļa un emocionāla un gribugribugribu visu smuko, mīļo, mīlamo utt. Bet šssssššš. Svilpojiet tālāk un manis nav. Gribu aprakt sevi darāmajos darbos un pazust no domupārdomuīmo pasaulītes. IR taču forši un cilvēki ir lieliski. Pieraduma pozitīvisms. Un tomēr pieradumam ir superspēks un es pieradusi pozitīviste pohuj esmu forever smaidīga un aša un neko nevajag. Tas ir tikai pavasaris un tikai lapiņas un zālīte un saulīte un putniņi. Viss pāriet un es dzīvojos tālāk kautkānekā. viss būs.

pilns elkonis pieraudāts,nu tā riktīgi, tā kā vajag, bet tas ir tikai sākums. es nezinu ar ko aizpildīšu tos caurumus,kas paliks. un nezinu arī, kā tikt vaļā no tās pretīgās sajūtas iekšā. besī bezcerība, apziņa, ka neko nevar mainīt, iespaidot. gribu būt awesome. (nevis sad)

when I get sad, I stop being sad and be awesome instead.

ja neraksta, tad neeksistee. bet iisteniibaa eksistee viss un visur un visu laiku. kaa ir labaak- izvairiities no savaam emocijaam un nedomaat par to, kaa patiesiibaa juuties, vai arii tieshaam iedziljinaaties visaa un mekleet risinaajumu? man liekas, ka risinaajuma nav. kaapeec kjiinieshiem ir shauras acis. esmu nobijusies. no pilniigi visa. un ljoti. un veel man ir vientulji. pavasaris ir tik ljoti forshs, bet kad vinjsh ir tad gribas njurciities, miilinaaties, buchoties, kjikjinaat, iemiileeties, priecaaties. un ja taa visa nav, ir sajuuta kaa paartii puuperam.
gribumiileet.lv

Julien Jeanvier: You know... there were lots of things I was game for that you never said.
Sophie Kowalski: Like?
Julien Jeanvier: Eating ants... insulting the unemployed... loving you like crazy.

stop being hurt.

beidzot viss un man prieks,bet arī skumji tomēr, ir palicis tik maz laika. bet ballēties ir forši, forši arī visu izpļāpāt un saprast, ka nekas nemaz nav traki un īstenībā viss ir jauki. šogad bez ziemassvētku sajūtām, bet ar citām visnotaļ labām sajūtām. brīvlaikā jākrāj. spēki. emocijas. jādzīvo. aij, forši. pat pohas foršas, ja bijusi laba balle. ekšns arī bija. kas ir ballīte bez asiņošanas? ha. laikam sāk iziet dzērums. nesakars.

man bail, ka man tūlīt atkal kaut kas sāpēs. vai arī Ziemassvētki ir tāds laiks, kad gribas mīļumu un mīlestībiņas un visu un sirds kļūst plaša plaša un tas arī viss.
katrā ziņā esmu priecīga un viss ir forši, bet kāpēc vienmēr, kad viss ir labi, es baidos par to, ka tūlīt notiks kaut kas slikts? un gan jau, ka arī notiks. bet nejau rīt! rīt es ballēšos un nedomāšu neko un nedarīšu muļķības un nebēdāšos.
un jā, es nevaru sacensties ar tādām meitenēm, vienkārši nevaru un diez vai kādreiz varēšu. bišķiņ neforši tā.
vēl tikai viens semestris. man bail, es neizdzīvošu lielajā dzīvē. man ļoti bail, ka neatradīšu sev vairāk draugus, ka nebūs neviens, kas mani sapratīs un neskatīsies kā uz retardu. man bail, ka vairāk nebūs tik forši kā vidusskolā. nekad. es esmu ļauna, bet, ja varētu, es visiem saviem draudziņiem novēlētu sliktas vidējās atzīmes, lai viņi nebrauc prom. selfish. bet es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja viņi (viņas) paliktu.

čīkstamais pukstamais blogs, bļe.
sen nebija raudāts. ārprāts ku sen. šitas jau arī īpaši neskaitās, man vienkārši svīst acis. svīst acis, lasot manu mīļo mīļo meiteņu blogus. es jūtos kā mazs naivs bērns, kurš visiem saka priecāsimies, priecāsimies, bet patiesībā visiem ir tik slikti un es vispār atsakos kaut ko tādu pieņemt un tam visam skatīties virsū, es izslēdzu slikto un tas ir tīk stulbi. kāpēc mēs visi nevaram būt sasodīti laimīgi. kāpēc?
"man viss sāp. bļeģ
kaut es vispār nebūtu"
"sirsniņa salauzta nevis simts, ne tūkstoš gabalos, bet simttūkstoš."

kā lai es dzīvoju savā priecīgajā pasaulītē, kurā jebkādu emociju nav bijis ārkārtīgi sen?
kā lai es priecājos, ja zinu to, kā viņām sāp? bāc, es esmu tāda egoiste. bet es jebkurā brīdī varētu piekaut visu pirmo ģimnāziju, ja viņām no tā paliktu labāk. es neuzskatu, ka to esam pelnījušas. mēs būsim fakin laimīgas un šitie sūdi ir tikai tāpēc, lai mēs vēlāk varētu skatīties atpakaļ un teikt "tad gan bija slikti, labi, ka tagad ir miljonsreižu labāk un uz visiem laikiem"

pati sev sūtu niknas vēstules
dažas izdzēšu,dažas pārsūtu tālāk
dažas koka rāmī pie sienas
un spogulim saku
aizmirsti aizmirsti
tās nav sirdsāpes
tās ir bailes.

esmu kļuvusi par lielu čīkstošu čupiņu, kas uzkrauj savas nesvarīgās problēmas visiem, kam ir divas ausis. es zināju, ka viss nevar būt labi vienmēr un protams, hello problemo. esmu nobijusies, apmulsusi, bēdīga un visādā ziņā nav pārāk forši.
piedodiet draudziņi , ka lieku jums manī klausīties un paldies, ka neaizbāžat manu muti. (:

man liekas, ka šitik apjukusi un tik pilnīgā neziņā par notiekošo neesmu bijusi nekad. vai arī sen.

un tagad tā domājot man liekas, ka es viņu negribu satikt. man liekas, ka nekas te nav pareizi. viss ir sarežģīti. nav tā kā vajag. man liekas, ka es nejūtu to, ko vajag. es negribu lēkt viņam ap kaklu, negribu aizbēgt ar viņu uz vientuļu salu, dažreiz liekas pat, ka negribu bučoties.
bet itkā viss ir labi, es neredzu problēmu. bet nav passion. es nezinu. es neko nesaprotu. varbūt ar laiku. ?

BESĪ. man riebjas viss šitas, es nevaru izturēt, es neko nesaprotu es tik ļoti gribu visu saprast. es nezinu, ko es gribu. man ir sajūta, ka nekad ne ar vienu nevarēšu būt kopā. un nav jau teikts, ka kāds gribētu. bet es laikam tiešām kā Līga Janmere teica, neesmu attiecību materiāls. un tagad ir tik sarežģīti, jo es pilnīgi neko nesaprotu, vai kaut kas notiek un kas ir kas, jo no tās nakts es atceros maz un vispār un protams tagad man vēl viss jāsarežģī, darot muļķības ar labiem cilvēkiem, es esmu tik apjukusi, ka mani nevar laist cilvēkos, jo es pati nezinu, ko daru. es gribu visu sakārtot, es gribu visu saprast, es nevaru ilgāk šitā čakarēties, jo ar katru brīdi paliek arvien sūdīgāk.
kas notiek?

īstenībā ceļot ir baigi forši. es ļoti gribētu aizbraukt kaut kur uz ilgu laiku , uz kādu mēnesi, un atbraukt un būt kaut kāda savādāka, gudrāka, foršāka. bet nu tagad jau arī labi. pieredzes un tā.
pēdējā laikā man galvā ir cita pasaule. es iztēlojos lietas, kas nav. esmu ļoti greizsirdīga uz visiem, sākot no 4gadniekiem līdz 8mēnešniekiem. tik bieži iedomājos, cik forši būtu, ja arī man tā būtu, es nesaprotu, kāpēc ar mani nekas tāds nenotiek, tiešām. nu kamōn, pat Martai Miezei veicas labāk. un tas viens vakars arī iesēdies galvā un neiet prom, patiesībā labāk būtu, ja viņš vispār nebūtu bijis. tas viss ir nomācoši un skumji, es negribu dzīvot ar miljons kaķiem, man nepatīk dzīvnieki, viņi smird.

neciešu. gribu spridzināt galvas, bet vispār nē, tikai savu.
es zināju.
dzīvē nav Pema un Džims.
un ar mani jau nekad nekas jauks nevarētu notikt.

Pema un Džims. tā es gribu.

aijh, vispār ir dusmīgi. stulbā skola, stulbā es. un vispār viss stulbs. galīgi neforši palicis. nu stulbums. es gribu būt gudra, bļe.

putniņi čivina
ledus brakšķ
meitene ar putnu acī
pa visu vagonu smejas
un kliedz rupjus vārdus.
pavasaris būšot drīz.
(vai arī nē)

aijh.sūds.iesnas nerullē. un man žēl manu meiteņu, kurām sūdīgi. man žēl sevis,jo nezinu,kā palīdzēt. un vispār arī man ir sūdīgi. priecīgus Ziemassvētkus.
bī kūl, heit skūl.