Linda lido

Es jūtos tā itkā man atkal būtu 15 gadi, bet ja godīgi, nekad neesmu pārstājusi tā justies. Man joprojām patīk iemīlēties un visu laiku un pilnīgi randomā un cilvēkos, kurus nepazīstu. Haahaa es pat rakstu klabā. Ar manu muti runā dzērums, urlas un odekolons. Bet es taču gribu tikai normālu dzīvi un normālus pavasarus nevis ilgotiesilgotiesilgoties. Kamōooon, es taču gribu būt es pati ar visu debīlo , dīvaino, nepareizo, galīgineideālo un tāda arī iepatikties. Pavasaris nudien nav mans gadalaiks, neņemot vērā milzīgos enerģijas uzplūdumus un pozitīvismu un "dvēseles atmodu" (haaa) , es tomēr šitajā ziedu laikā kļūstu super vientuļa un emocionāla un gribugribugribu visu smuko, mīļo, mīlamo utt. Bet šssssššš. Svilpojiet tālāk un manis nav. Gribu aprakt sevi darāmajos darbos un pazust no domupārdomuīmo pasaulītes. IR taču forši un cilvēki ir lieliski. Pieraduma pozitīvisms. Un tomēr pieradumam ir superspēks un es pieradusi pozitīviste pohuj esmu forever smaidīga un aša un neko nevajag. Tas ir tikai pavasaris un tikai lapiņas un zālīte un saulīte un putniņi. Viss pāriet un es dzīvojos tālāk kautkānekā. viss būs.