|
Novembris 11., 2005
10:54 mani dies tēs točen mīl. vakar salielīju savu interneta provaideri, ka nekad mums nekaras tīkls, a šis ņēma un vakar saliecās n-tajos līkumos, ka i parāpot nevarēja, kur nu vēl paiet. mani dies tēs točen mīl. vakar braucu mikrōautobusā kopā ar bābieti, kura riktīgi krita uz nerviem, jo dirsa [es protams atvainojos par tik nesmalku vārdu, bet es jau neesmu dies ko smalka, ziniet] pa mob. tel. nonstopā, dura. kā jau sacīju, dies tēs mani mīl, jo šorīt tērgājošā masa atkal iekāpa mikrōautobusā. iekāpa 32. autobusa galapunktā jau vāvuļojot pa telefōnu, es, naiva būdama, cerēju, ka drīz apklusīs, taču ‘figu!’, mātīte ļerkstēja līdz pat pieturai ‘matīsa iela’, kas atbilst kādām 25 minūtēm. lielā būtne atkal risināja visādas persōniskās sarunas pilnīgi bez mitas. man šķita, ka viņa ož pēc zupas un cepumiem. Tā kā dies tēs mani točen mīl, tad saprotams, ka viņa sēdēja uz krēsla man līdzās. mēģināju raidīt ‘cilvēknīdēj skatienu’, bet tas nelīdzēja. labi vismaz, ka ir internets, un varu izspļaut žulti..
|
Comments:
vajadzēja izraut savu mobilo un sākt tajā kliegt: "Nogalini viņu! Nogalini! Nē, pagaidi! Es tūlīt būšu klāt!"
GANDRIIZ jau metu savu kauniibu pie malas, bet notureejos. tachu ieksheeji riktiigi aardiijos un domaaju par iespershanu maatiitei
man akal viendien pretī stāvēja gados jauns zēns un sieviete bišk par mani vecāka. un abi gandrīz vienāa ritmā kustināja žokļus. nezināju, kur likt acis.
mja, tas viss bojaa dziivi:)
nu, košļeni viņi viņi košļāja! tu taču nepadomāji neko TĀDU? |
|
|
Sviesta Ciba |