es pēdējās attiecībās vairākkārt tiku pieķerts, ka uz kādu pasūdzēšanos (tipa, "man sāp celis" vai jebko citu) atbildu ar "jā, man arī tā bijis". Es to uzskatīju par epmātijas izrādīšanu (tā teikt, es zinu, par ko tu runā, es tevi saprotu un tā tālāk), bet izrādās, otrs to uztver par egoistisku tēmas pārnešanu uz sevi. no otras puses, par ko citu, lai es stāstu, ja ne par sevi, taču ne jau par citiem vai par to, ar kuru runāju. Man šķistu briesmīgi, ja sarunbiedrs visu laiku runātu par mani un stāstītu, kā es jūtos, ko man darīt, kas man kaiš...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ai tu tak pārāk nerd - fak off

(Reply to this) (Parent)

es spēju saprast ieteikumu "nu tad paklusē un paklausies, ko tev stāsta", bet tad seko pārmetumi "silent treatmentā" un es vairs nezinu, ko darīt. Ir vēl dzirdēts ieteikums "vienkārši pažēlo", "apskauj un pasaki ak tu nabadziņš", bet to es nespēju saprast. Man šķiet, ka nemitīga žēlošana arī ir agresija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

no nmanis tikai tīra agresija es ceru?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pālī esi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē - viss cauri jau.. veikals slēgts

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man arī tā ir bijis

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D

(Reply to this) (Parent)

(Reply to this) (Parent)

mamma pārķer: "man arī tā ir", un turpina par sevi. par jebkuru tēmu.

bet nu.. mūsu ģimenes ārsts arī tā runā:) vari stāstīt, piem., ka galva sāp, viņam arī sāpot:)

(Reply to this) (Parent)

Labais tonis ir validēt stāstītāja sajūtas, atkārtojot viņa teikto citiem vārdiem un apstiprinot izteiktās emocijas - jā, tas ir sāpīgi; jā, tā ir sarežģīta situācija utt. Tomēr, tā kā vairums tā nerunā dabiski, es bieži dzirdu šajos teikumos iemācītās frāzes un turu aizdomās, ka līdzjūtība nav patiesa, dažreiz pat varu apmēram pateikt, no kuras grāmatas vai psiholoģijas skolas tās nāk. Laikam šī māksla vēl jāpilnveido, es atceros, ka teicu, piem., mammai - jā, tas ir ļoti nepatīkami, kad... - un viņai patika mana reakcija.

(Reply to this) (Parent)