Da mēs vispār neesam raduši paust savas pozitīvās emocijas - tur arī viss āķis. Es ķeru kaifu, ja kāds/kāda uz mani skatās - esmu pamanīta un, visticamāk, ļoti labi izskatos/izceļos utt. uz vispārējā fona. Un es cenšo pasmaidīt pretī... Pat ja īstenībā cilvēks nav skatījies vai smaidījis man, pofig, jo viņš/viņa tik un tā mani nākamajā mirklī aizmirsīs. Šo psiCholoģiju bieži izmantoju. Un tā, nereti, ir arī skumja psiCholoģoja...

Un tagad mazliet indes. Cik daudz mēs, Cibiņi, atceramies viens otra rakstīto? ...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja skatās - tātad viņasm patīku, viņš ieraudzījis ko tādu, kādēļ vērts izlīst no savas pārdomu alas.
lai gan, otra skatiens var būt arī ļoti traumējošs

(Reply to this) (Parent)