pašbarotava. [entries|friends|calendar] putnens [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

tā nu ir. [26 May 2008|12:20pm] [ music | brāmsa ungāru dejas. ] tā šodien ir vienīgā mūzika, kuru varu paklausīties. jebkas cits šodien liek sarauties. kā pirms iešanas pirms zobārsta. gribētos nomainīt visu: seju, auguma līnijas, locītavu kaulus, ausu formu, balsi, gaitu, smēķēšanas stilu, veidu, kā rakstu un veidu, kā skatiens aizklīst. visu. viss tik ļoti ir kā liecība par pagājušo. nepatīkama sajūta. post comment

ko lai dara. [23 May 2008|08:38pm] [ music | sirds klauvēšanās. ] ko lai dara. ko lai dara. ko lai dara. tūlīt atkal sarunas, kurās jāpasaka, kā būs tālāk. man taču nav ne jausmas, kā būs tālāk. post comment

piektdiena. [23 May 2008|12:15pm] [ music | the killers: read my mind. ] ir tādas dienas, kad galva ir pilnīgi tukša un sirds nepukst. mērķtiecīgi. jo negribas ne domāt, ne just, kā visas manas rīcības komplikācijas turpinās pilnā sparā gan ārpus manis, gan manī pašā. nu, kur var būt šitik spītīgs un mazohistisks cilvēks, ko. varētu taču - bladākš - izdarīt tā, ka viss beidzas un sākas no gala tā smuki un līgani. ar solīti uz vienas VAI otras taciņas. bez kādiem "un", "tomēr" un "bet". pati jautrākā ir tā apziņa, ka rīt taču nekas nebūs labāk. un nekad nebūs labāk, kamēr... kamēr es neiemācīšos domāt un rīkoties "vai" kategorijās. post comment

sapratu. [22 May 2008|02:50pm] [ music | james: laid. ] sapratu, kā man gribas dzīvot. man gribas nepieradināties. man gribas laiskoties. man gribas dzīvot viegli un laist muļķi. jā. lai dzīvo alus pusdienās. :) post comment

pirmie secinājumi. [21 May 2008|11:25am] [ music | editors: smokers outside the hospital doors. ] šodien atkal gribas klausīties editorus. šķiet, ka tā kaut kādā dīvainā veidā es atrodos tuvāk pati sev. un tuvāk arī... ai. bet šodiena sākusies cerīgi. ar izgulēšanos un aizgulēšanos. taču šorīt vismaz vairs nejūtos bomzīgi un pat apgērbties sanācis diezgan glīti un tīrās :) drēbēs. un ar ričāgu pa miera ielu nesties nav nemaz tik traki - diezgan platas tur tās ietves. vienīgi suni gandrīz notriecu. un mans jaunais matracis ir īsts brīnums. vienīgi - nedaudz žēl, ka vairs nesanāks pa diagonāli izplesties un divatā guļot arī tā vairāk kā mīļā gulēšana sanāks. bet manām jaunajām mājām piestāv tādas mazas, ērtas un mīlīgas lietiņas. laikam sāk formēties kaut kas līdzīgs māju sajūtai. vai drīzāk - māju virziena sajūtai. post comment

nogurums. [20 May 2008|07:07pm] [ music | ane brun: to let myself go. ] šodiena sanākusi lēnāka, miegaināka un bezjēdzīgāka kā gribēts. vēl darbā. pēc pusstundas tikai kārtējā ideju izskatīšana. aizvien intensīvāks galvā virpuļo un durstās jautājums, kā gribas dzīvot. es nezinu, vai man gribas dzīvot, strādājot darbavietā, kur jācīnās par to, ka gribas pašai savu dzīvi plānot, nevis pakārtot grafikiem un citu darbadienu garumiem. es nezinu, vai man gribas dzīvot, nezinot, kad būs nākamā reize, kad atkal kaut kur došos - uz ārpusi, kas glabā tik daudz manu sapņu, uz vietām, kuras gribas redzēt, uz notikumiem, kurus gribas piedzīvot. es nezinu, vai man gribas dzīvot, tā arī nepārbaudot, vai zabriskie point eksistē. tik daudz šo "es nezinu". bezgalīgs saraksts, šķiet. nav spēka un uzmanības asuma pārbaudīt, vai tam kaut kādā brīdī pienāktu gals. gribas mājās, pagulēt, pamosties, uzvārīt tēju, ieslēgt televizoru un noskatīties kādu nepretencioza, mīlīga, nepazīstama seriāla sēriju. un atkal aizmigt. ah, bet tējkannas tak nav un televizora ne tik. labi, ka vismaz matracis piegādāts. tātad atliks vien izgulēties. un, ja pamosties, tad tikai lai, pagalmā lūkojoties, uzsmēķētu. post comment

rīts. [20 May 2008|09:35am] [ music | beirut: scenic world. ] tagad tā ātri, ātri jāstrādā un ir pat tā, ka gribas. bet pirms tam ātri gribas uzrakstīt par putniņu bļaustīšanos kokā piecos no rīta un par parku ar sauli vēderā pretīm 11. tramvaja pieturai. 1 comment|post comment

pirmais vakars. [19 May 2008|11:09pm] [ music | tik pazīstamie un mīļie valdemārielas trokšņi. ] tas ir klāt. pirmais vakars hospitāļu ielā, vietā, no kuras gaidu tikai to, lai tā mani pieņemtu un iemīlētu. un sasildītu. vakariņās rimčikā pirktās plastmasas maizes un karsta šokolāde no automāta. gultas vietā izrullēts paklājiņš, divās kārtās segas un guļammaiss. vannasistabai nav durvju, nav siltā ūdens. apkārt remonta piederumi, kastes un baltas, iztēli rosinošas sienas. pagaidām te ir sasodīti drēgns. taču par nemīlīgām šīs sienas nekādi nevaru nosaukt. ceriņu smarža aiz loga ir spēcīgāka par aizkavējušos lakas smaku. gribas raudāt. post comment

pirmdienas rīta panika. [19 May 2008|10:23am] [ music | david bowie: life on mars. ] no remonta zonas ziņo, ka manas jaunās mājas tā ož pēc grīdas lakas, ka cērt acīs. vannasistabas griestu apmetums atsakās stāvēt savā vietā. man šovakar tur jāguļ un rīt jāpamostās. un darbā līdz četriem jāpaspēj izdarīt tas, kas būtu jāizdara līdz sešiem. bet domas tikai pie kastēm vien. vai tiešām viss ir salikts gana racionāli. un kanāli, kur būtu jānāk lielām un skaļām idejām, aizsprostoti un nekas netiek cauri. nu, kā lai neapraudās? vai vismaz - kā lai nekrīt histērijā? post comment

kārtējā jūtelība. [19 May 2008|01:17am] [ music | tvaika nosūcējs. ] lielākā daļa sakrāmēta. skatos apkārt un brīnos, kā gandrīz desmit mēnešu laikā var tā apaugt ar mantām. atceros, aizejot no mājām, mantu bija uz pusi mazāk. jā, bet toreiz es tik daudz atstāju. jo, kaut arī izlēmīgi un nelokāmi aizejot, es tā līdz galam nekad neesmu spējusi noticēt, ka neatgriezīšos. pat vēl tagad... šīm sienām tik daudz ir nācies piedzīvot un uzklausīt. un mazliet arī ciest - pirmo reizi dzīvē atļāvos pret sienu triekt telefonu. tik spilgti atceros to sarunu. kad marats runāja par nožēlu, ka tā mani agrāk vai vēlāk piemeklēs. šajās sienās esmu maz smējusies. taču tās dažas reizes atceros ļoti spilgti - spēcīgi un skaisti smiekli līdz elpas trūkumam un krampjiem vēderā. pēdējā - kad ļeoņiģiks lasīja man priekšā keruaka "dharmas blandoņas". gandrīz sākumā ir burvīga pasāža par dzejas lasījumu vakaru. taču raudāts te ir ārprātīgi daudz. daudz vairāk kā jebkurā citā laikā un vietā. arī tagad acīs iezogas tas nolāpītais valgums. pat nezinu, vai vairāk no tā, ka šis ir pēdējais vakars ar vilcieniem aiz loga un dzīvoklī, kas tā arī nekļuva par manām mājām, bet kļuva par tuvu un mīļu draugu. vai tomēr no tā, ka viņus abus tik precīzi raksturo šīs, no arbuzova aizlienētās iesaukas un ka es esmu tieši tikpat vāja un dumja kā starp viņiem ieslodzītā ļika. vispār vajadzētu beidzot saņemties un sākt dzīvot dzīvi, kurā es esmu es pati, nevis kaut kāda lugas, teātra, seriāla utt varone. taču no sākuma jāizdzer kumelīšu tēja, jāuzsmēķē, jāizslēdz dators un gaismas, jāielien gultā un jāaizver acis. varbūt rītdiena un hospitāļu iela dos kādu padomu. post comment

svētdienas nogurums. [18 May 2008|08:17pm] [ music | veļasmašīnas dūkoņa. ] galvā visādu domu druskas. pārvākšanās procesā ir kaut kas pacilājošs (jaunu durvju atvēršana?) un reizē - ārkārtīgi skumjš (iepriekšējo aizvēršana uz neatgriešanos?). vēl uzjundās atmiņas. par aiziešanu pagājušā gada jūlija un augusta mijā. galvā iedunējās, ka tā ir bijusi muļķība. un tad vēl tās neciešamās ilgas pēc kopējām mājām ar kādu... laikam man māju sajūta nozīmē cilvēku. tas, ka man ir iespēja izvēlēties rozā vannasistabas flīzes, ka varu iekārtot savu dzīvokli kā vien gribu, tā ir tikai auksta un stūraina forma bez satura - silta un piepildīta. bet pie šī tagad jāapstājas, jo citādi aizies aizvien depresīvākos un depresīvākos toņos. kādēļ vēl nav izdomāta skumja smaida ikoniņa? uzlikšu ka doors un ķeršos pie kastīšu piepildīšanas. post comment

par dzīvi kā teātri. [15 May 2008|04:38pm] [ music | kolēģu mobilo telefonu melodijas. ] Marats vienmēr atgriežas, bet Ļeoņiģiks gan vēl nav pats sapratis, ka jāaiziet. post comment

trešdiena un ceturtdiena vienā. [15 May 2008|01:33pm] [ music | the arcade fire: wake up. ] šodien gribas rakstīt daudz un visu ko un visu reizē, bet spējas mazākas par vēlmēm. skatiens ieķeras ekrāna trīsuļošanā un plakstiņi pieveras it kā uz tiem būtu uzlikta silta, smaga plauksta. pirksti nosaluši un stīvi un nespēj izsist tekstu, kas panāktu domu nekonkrēto virpuļošanu. tā notiek, kad vakaru un nakti līdz rīta gaismiņai sevī ierauj projektors un filmas, filmas, filmas... :) iedvesma. būs žēl to iztērēt šovakar paredzētajā ceļojumā uz depo pēc izlietnēm, krāniem un slēdžiem. bet reiz atnākusi, tā atnāks atkal. un atkal. un atkal. es zinu. un ja nu tomēr viss būs labi? post comment

reibums un nelabums. [14 May 2008|03:56pm] [ music | scarlett johansson: falling down. ] tās lillijas ar katru dienu smaržo aizvien spēcīgāk. reibina. un reibina, ka tūlīt, tūlīt manās rokās nonāks mana sapņu fotokamera. ardievu, virtuves iekārta, iebūvētais skapi, ērtais un mēbelētais mitekli! traka es esmu. mierinu sevi ar domu, ka pilnīgi neko neesmu dzirdējusi par cilvēkiem, kurus mēbeles būtu padarījušas laimīgākus. bet tajā brīdī, kad es saprotu, ar kādu intensitāti es šobrīd aizraujos ar tik nenozīmīgām lietām - mūziku, fotokameru, flīzēm, filmu vakaru... kļūst nelabi. jo pats svarīgākais... ir tik ļoti, tik dziļi nobāzts. tik ļoti bail tam pieskarties. bet varbūt arī nelabums ir no tās lilliju smaržas. post comment

otrdienas vakara mazā laime. [13 May 2008|11:35pm] [ music | scarlett johansson: anywhere i lay my head. ] cik maz šobrīd vajag laimei. netīšām uziet veca cīņubiedra ierakstu un atklāt kaut ko, kas ir tik precīzi mans un tik precīzi īstajā laikā. neparedzēti atrast flīzes, kas ir gaidījušas tieši mani starp kaudzēm nekam nederīgu un garlaicīgu māsu. dzīve uzreiz šķiet skaistāka, vieglāka un nekaitīgāka un remonts - paceļams un pārdzīvojams lielums. tik maz šobrīd vajag laimei. tik maz, ka nogurums no šī mazumiņa, no negaidītās emociju intensitātes ir tik nepanesams, ka dzen miegā agrāk kā parasti. arlabunakti, otrdiena. post comment

un vēl. [13 May 2008|12:02pm] [ music | jenny owen youngs: p.s. ] ja es te ierakstīšos, tad kādā brīdī gribētos pārstāt rakstīt gaudulīgus tekstus par to, ak vai cik slikti viss ir. gribētos, lai mana rakstīšana ir kaut kas vairāk par terapiju, vairāk par mēģinājumu dabūt no sevis ārā to ieilgušo depresiju. bet līdz tam laikam jāpagaida. jāpagaida, lai ir labāk. post comment

? [13 May 2008|11:35am] [ music | ir tādi brīži, kad gribas klausīties visu reizē. ] pēkšņi kaut kur starp remonta apstākļu raisīto izmisumu un neizpratni, kā lai visu paspēj, arbuzova "mans nabaga marats" fragmentiem un no tiem izrietošajām skumjām, smaržīgajām lillijām no pagājušās trešdienas un no tām izrietošajām ilgām, depresīvo darbu un no tā izrietošā īgnuma, ir izniris tāds kā gaišums un dauzonīgums...? vai tādēļ, ka - pagājušonakt nevarēju aizmigt, jo neapturami nāca idejas; - beidzot pasūtīta vanna un rīt tiks piegādāta; - šovakar sarunāts vēl viens upuris - pa flīžu veikaliem vadātājs; - pēc 30 minūtēm pusdienas ar visādā ziņā burvīgu un iedvesmojošu cilvēku un rīt sarunātas pusdienas ar vēl vienu tādu pašu cilvēku; - rītvakar solās būt jauks vakars ar godāra "bande a part", siermaizēm un beļģu sidru; - ...? post comment

jā, un vēl trešā. [12 May 2008|10:56pm] [ music | atkal neskan. ] man tik ļoti gribas kaut kā izķepuroties. un. man tik ļoti gribas darīt jebko, kaut vai kaut ko maziņu un nenozīmīgu, lai tikai justos mazliet dzīvāk un labāk. un. man tik ļoti gribas draudzēties. rezultāts no tā visa ir tāds, ka šodien nejauši uzaicināju trīs jaukus kolēģus trešdien ciemos uz filmu vakaru. sen jau jūtos parādā šim dzīvoklim filmu vakaru - tā filmu rādīšanai kā radītā baltā siena jau sen aicinājusi, bet es tik ne un ne. nav jau īsti pieklājīgi - tā pēdējā nedēļā, īsi pirms izvākšanās. bet tā nu reiz ar mani ir - viens liels "vajadzētu... vajadzētu... jā, vajadzētu...". bet līdz darīšanai kā netiek, tā netiek. kauns par sevi. un piktums uz sevi. jācer, nākamā dzīvesvieta - manas pirmās, īstās, tikai manas mājas - iemācīs, ka es varu savādāk. post comment

divas lietas par šodienu. [12 May 2008|10:33pm] [ music | depresijai nepiedienīgi sprigana: vampire weekend. ] pirmā: bailes. izrādīties mazāk gudrai, spriest un pārliecinoši izteikties spējīgai, interesantai, asprātīgai utt utt, kā pati par sevi spītīgi sliecos domāt. šķiet, tādēļ nekad agrāk neesmu izmantojusi iespēju izrakstīt sevi te: reizē anonīmi un publiski. bet tagad - ir vienalga. tiešām. kādas gan bailes par potenciālo, patmīlības determinēto sagrāvi uz kaut kāda neskaidra, nekonkrēta fona situācijā, kad viss tāpat ir salaists dēlī. kad pat nav skaidrs, kā vispār gribas dzīvot. jo tas taču ir svarīgākais - zināt, kā gribas dzīvot. svarīgākais pirms paša svarīgākā - dzīvot tā, kā gribas. otra: vientulība. vientulība ir tad, kad nespējot izlemt, kādas flīzes iegādāties, nav neviens, kam pajautāt pārliecībā, ka saņemsi skaidri noformulētu atbildi, kas precīzi sakritīs ar tavām jūtām pret konkrētajām flīzēm. post comment

bet [12 May 2008|01:24pm] [ music | drīz kaut kas skanēs. ] varbūt labāk pačīkstēt, ka rīgā nav iespējams atrast ideālās sienas flīzes? - vecrozā, taisnstūra formas, matētas, lakoniskas, tīkamas pieskārienam, meitenīgas un mīlīgas... tas vismaz nav tik samudrīti. vai varbūt: gribēt augstāk minētā apraksta flīzes - tā ir pirmā norāde uz manu samudrīto personu? 1 comment|post comment

navigation [ viewing | 160 entries back ] [ go | earlier/later ]