Nopietni un nevisai...

«Jautājums jau ir pavisam vienkāršs: kur dzīvo māksla — ārpus tevis vai tevī? Un atbilde arī ir pavisam vienkārša un, liekas, visiem jau zināma — protams, ka māksla rodas un dzīvo tevī. Tā ienāk caur tavām maņām un, tēlaini izsakoties, — formējas un dzīvo tavā galvā jeb, izsakoties pa pusei aizmirstā metaforā, kastītē. Šo triviālo patiesību mēs ar projektu «Zīmējumi ir kastītē» arī gribējām pateikt un pierādīt. Tieši šīs pierādījuma sistēmas izveide arī veido izstādes un visa lielā projekta «Zīmējumi ir kastītē» patosu. Tātad pierādīt, kurā kastītē dzīvo māksla — tajā, kas tev ir priekšā, vai tajā, ko tu nes pats uz saviem pleciem un kuru tātad dažbrīd nosacīti sauc par kastīti. Pēc būtības tas ir vēl viens, varbūt mazliet neparastāks un interaktīvāks veids, kā atbildēt uz mūžseno jautājumu — kas ir māksla.

http://www.kasnotiek.lv/event/6568/burvju-flauta

Ekoloģiskā katastrofa Ungārijā

Neieguldiet naudu fotokamerā, ieguldiet sevis attīstīšanā. Jo šedevrus jau netaisa kamera, tos rada cilvēki. /G. Binde/

Vakar biju spota zālē, skrēju uz trenažiera un skatījos spogulī, pēkšņi pamanīju ka man uz krekliņa taču raxtīts "I LOVE DONNER KEBAB"!!! Vai nav jauki dedzināt kalorijas šādā krekliņā :D

kaut kad nesen sapņoju, ka esmu lielā mājā kurā ir daudz baseinu, sākot ar tādiem kuros ir sarūsējušas trubas iekšā, un beidzot ar baltiem, smukiem un tīriem! Ļoti dīvains sapnis, peldējos tajos nesmukajos.

Mans mīļākais istabas interjera elements ir - kaudze! :D

Jāņi ir tādi svētki, kad es varu konstatēt vai man vispār ir draugi vai nav, vai esmu kādam svarīga un vajadzīga, un vai pati spēju izrādīt interesi par līdzcilvēkiem tādā līmenī, lai Jāņu svinēšana pulkā būtu pašsaprotama. Atbilde protams ir NĒ! Iedzēru jau balderjāņus, lai paciestu braukšanu ar māti pie radiem, kas viņai pašai nepatīk, bet nu ka nav kur braukt, tad ko lai dara...

http://www.tvnet.lv/izklaide/makslas/332687-britu_botaniki_boticelli_glezna_atrod_narkotiku_lietosanas_ainu

ārā tāds karstums, taču nezin kāpēc liekas, ka manā istabā nedaudz smaržo pēc litus :)

Patīk, patīk man viss šodien patīk! Vakar un aizvakar man bija histēriski depresīvi nestabils noskaņojums, taču šodien nezinu kā bet viņš pac no sevis pagaisa... mēģināšu secināt kas tieši man palīdzēja šodien :)

tāda dīvaina sajūta, ka gribas pateikt kādam ko labu, gribas pateikt cik svarīgi man ir cilvēki kas ir man apkārt cik ļoti viņus mīlu, tikai nevar saprast vai tas domāts kādam konkrēti vai visiem, to es nekādi nevaru izdomāt :)

Dažādi notikumi likuši pārdomāt dzīvi. Tik ļoti, ļoti vajag uzmanību no apkārtējiem, no vīrieša, lai ar mani kā ar princesi apietas, lai esmu vajadzīga un tā tālāk un tālāk, pilnīgi šķiet ka vienai pašai priekš sevis nav vērts pat rītā no gultas piecelties... kāda jēga kaut ko darīt priekš sevis, jo redz man ir tāda stulba īpašība, ka bez "aplausiesm" viss darītais liekas nevērtīgs, tikai otrs cilvēks var būt mana motivācija, ne es pati! Un tā es mokos un lūdzu, meklēju, pieprasu un mākslīgi radu sev šādu situāciju, internets ļoti palīdz reizēm. Taču diemžēl esmu jau iepriekš izpētijusi, ka kādu laiku es varu dzīvot dzīvi tikai tāpēc ka man ir kāds kura dēļ es vispār no rītiem gribu celties, kāds kas man it kā ieliek jaunas baterijas...bet tas turpinās visai īslaicīgi, pēc kaut kāda laika arī viņš vairs nebija tas kura dēļ kaut ko darīt, drīzāk atņēma man enerģiju nekā deva. Secinājums protams viens, ka mūžīgi spēku smelties otrā nevar, un darīt visu tikai uzmanības, aplausu un novērtējuma dēļ arī nevar, un mēģināt dabūt sev pēc iespējas vairāk "viņu", tā teikt lai enerģijas plūsma ir pastāvīga, lai varu dzīvot un kaut ko darīt, bāc tā arī nevar... nu bet ko tad lai es ar sevi iesāku!

Ja man mājās ir šņabis, nav iespējams nopirkt sulu, ko lietot ar citrosept! jau otrā paka...

Nu jau gandrīz Ziemassvētki, un man beidzot ir ieskaitīts studiju kredīts... nu vismaz kaut kas priecīgs! :)
...pār mani nesen kā nākusi apskaidrība par to ka katrs otrais Latvietis ir mākslinieks, un katrs otrais arī taisa auskarus :D ...jāsāk meklēt draugi citā sabiedrībā, bet tam arī nav jēgas, jo manis radītos rokdarbus varētu patērēt tikai līdzīgi domājošie, kas savukārt tagad, krīzes laikā labāk paši kaut ko taisa, nevis pērk :(

Tajos brīžos kad beidzot saprotu sevi, un atsakos pati sev melot ir gadījies sajust tādu lidojuma sajūtu, un sajusties beidzot brīvai un laimīgai! Vis biežāk tas ir noticis braucot uz darbu, vai ejot... laikam tad kaut kā intensīvāk domāju par sevi :)
(šoreiz pati sev atzinu, ka neesmu vel gatava nekādām nopietnām attiecībām vismaz pagaidām, kaut arī ir ziema un reizēm vientuļi... attiecību ikdienība mani galē nost, un lielākais vairums kandidātu neko labāku nepiedāvā manā skatījumā!)

Paldies ka Jāņavārtos ir veikals "Vērsis" kur var nopirkt picu ar kečupu un desu, un Black balsam Cherry... maniem sesijas nerviem! :)))

Kad man ir stress (sesija tuvojas) tad es ēdu neveselīgu pārtiku, un kad man nav stress es arī ēdu neveselīgi pārtiku. Tātad atšķirība ir vienigi tada, ka tad kad man ir laiks, es vairāk domāju par to ka ēdu neveselīgi, un saku, ka tikai šovakar šitos čipsu, jo man taču ir brīvs vakars beidzot, un tamlīdzīgi... Tad kad man ir stress, tad es vienīgi nepaspēju padomāt par to visu, vnk nedomājot ēdu, vel, vel dodiet man vel...man vienalga! :D :D