Nopietni un nevisai...

Dažādi notikumi likuši pārdomāt dzīvi. Tik ļoti, ļoti vajag uzmanību no apkārtējiem, no vīrieša, lai ar mani kā ar princesi apietas, lai esmu vajadzīga un tā tālāk un tālāk, pilnīgi šķiet ka vienai pašai priekš sevis nav vērts pat rītā no gultas piecelties... kāda jēga kaut ko darīt priekš sevis, jo redz man ir tāda stulba īpašība, ka bez "aplausiesm" viss darītais liekas nevērtīgs, tikai otrs cilvēks var būt mana motivācija, ne es pati! Un tā es mokos un lūdzu, meklēju, pieprasu un mākslīgi radu sev šādu situāciju, internets ļoti palīdz reizēm. Taču diemžēl esmu jau iepriekš izpētijusi, ka kādu laiku es varu dzīvot dzīvi tikai tāpēc ka man ir kāds kura dēļ es vispār no rītiem gribu celties, kāds kas man it kā ieliek jaunas baterijas...bet tas turpinās visai īslaicīgi, pēc kaut kāda laika arī viņš vairs nebija tas kura dēļ kaut ko darīt, drīzāk atņēma man enerģiju nekā deva. Secinājums protams viens, ka mūžīgi spēku smelties otrā nevar, un darīt visu tikai uzmanības, aplausu un novērtējuma dēļ arī nevar, un mēģināt dabūt sev pēc iespējas vairāk "viņu", tā teikt lai enerģijas plūsma ir pastāvīga, lai varu dzīvot un kaut ko darīt, bāc tā arī nevar... nu bet ko tad lai es ar sevi iesāku!