purvainais
purvainais
- 296. lappuse
- 9/4/09 08:18 am
- Drukāšanas statistika: 11 minūtes, 2394 baiti.
Piezīme. Pirmo reizi 296. lappuse tika iedrukāta un publicēta 2009. gada 1. februārī. Zemāk redzama otrā versija, kurā ir pareizās pēdiņas un domuzīmes, kā arī izlabota viena drukas kļūda.
* * *
sastapis Indijas okeanā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigantisko kustoņu eksistenci, noticis vēl nesen, 1861. gadā.
— Kas tas ir par gadījumu?
— Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļaustrumos no Tenerifas, apmēram tajā pašā platuma gradā, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa «Alektona» ļaudis pamanījuši milzīgu kalmaru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpunām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpunas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkāršam receklim skējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem veltiem mēģinājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest moluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat kustoņa astes spurām un tur aizķērusies, tagad mēģinājuši nezvēru izvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.
— Nu, lūk, — Neds Lends sacīja. — Tas beidzot ir patiess fakts.
— Neapšaubāms fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par «Bugē kalmaru».
— Un cik garš bijis tas kustonis? — Neds vaicāja.
— Varbūt apmēram seši metri? — ievaicājās Konsels, kurš, atkal pie loga nostājies, vēroja zemūdens zālāja izdobumus.
— Tieši tā, — es atbildēju.
— Vai viņa galvai nebij pieauguši astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?
— Pilnīgi pareizi.
— Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?
— Jā gan, Konsel.
— Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmīgam knābim?
— Jā, Konsel.
— Tātad, — Konsels mierīgi turpināja, ja profesora kungam nekas nav pretī, te ir tas Bugē kalmars vai vismaz kāds no viņa brāļiem.
Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie loga.
— Cik šausmīgs kustonis! — viņš iesaucās.
Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju apspiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.
Tas bij milzīga lieluma kalmars, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās «Nautilam». Viņa milzīgās nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas, vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, tāpēc šos
296
-
0 commentsLeave a comment
- 293., 294., 295. lappuse
- 9/3/09 07:50 am
- Taustiņu klabināšanas statistika: 31 minūte, 6967 baiti.
* * *
mutra krāsu plaiksnījumiem, tās izplata vējā savu plēves buru, bet zilganos taustekļus kā zīda dzijas nokarina ūdenī; no izskata skaistās meduzas, bet kodīga šķidruma pilnas un dzeļošas kā nātres, kad tām ar roku pieskaras. No zivīm milzīgās desmit pēdu garās un divi simti kilogramu smagās kaula zivis — rajas ar trīsstūrainām krūšu spurām, izliektu muguru un acīm pašā smailās galvas galā; kā bojā gājušu kuģu paliekas tās klīda pa ūdeni un reizēm kā cieši slēdzami aizvirtņi pielipa mūsu loga stiklam.
Šeit bij Amerikas balistas, kurām daba piešķīrusi tikai divas krāsas: baltu un melnu, iegarenās un gaļīgās makreles ar izdobtiem žokļiem, sešpadsmit decimetru garās albicoru pasugas skumbrijas ar īsiem aun asiem zobiem, pārklātas ar sīkām zvīņām. Tālāk veseliem bariem peldēja surmuletas, greznotas zeltotām svītrām no galvas līdz astei, kustinādamas savas mirdzošās spuras. Beidzot kā cēlās sinjoras Veroneza gleznās gar mūsu acīm aizslīda dzeltenās koraļu zivis, rotātas ar smaragda lentītēm un it kā ieģērbtas samtā un zīdā; adatainās jūras karūsas izklīda uz visām pusēm, kustinādamas savas žiglās krūšu spuras; sarkanās mulles ar savām spēcīgajām spurām it kā pļāva ūdeni, bet sudrabotās mēness zivis, sava nosaukuma cienīgas, peldēja pret ūdens apvārsni gluži kā zaigainas mēness atspulgas.
20. aprilī mēs bijām pacēlušies ap tūkstoš pieci simti metru augstāk. Tuvākā cietzeme te bij Bahamu salu archipelags, kas gluži kā laukakmeņi iznira no ūdens. Te slējās augšup zemūdens klintis un stāvās noberztu akmeņu sienas uz platiem pamatiem, bet pa starpām rēgojās melnas alas, līdz kuru dibenam pat mūsu elektriskās ugunis nesniedza. Šīs klintis bij apaugušas lielām zālēm — milzīgām laminerijām un fukusām, īstiem titanu valstības augiem.
Par šiem milzu augiem pārrunādami, mēs ar Nedu Lendu un Konselu, dabiski, atminējāmies arī milzīgos jūras dzīvniekus. Daži no tiem itin kā radīti citiem par barību. Taču patlaban pa gandrīz uz vietas stāvošā «Nautila» logu es saskatīju tikai galvenos posmkājus, garkājainās lambras, violetos krabjus un Antiļu jūrai raksturīgos clios.
Bij tā ap pulksten vienpadsmitiem, kad Neds Lends man norādīja uz kādu drausmīgu ņudzoņu lielo augu mudžeklī.
— Nu jā, — es teicu, — tur ir īstas astoņkāju mītnes, es nebrīnītos, ja dabūtu redzēt dažus no šiem briesmoņiem.
— Ko? — Konsels atsaucās. — Vienkāršos galvkāju klases kalmarus?
293
— Nē, — es atbildēju, — bet lielos astoņkājus. Draugs Neds laikam būs maldījies, jo es nekā neredzu.
— Tas būtu gan žēl, — Konsels piebilda. — Es labprāt gribētu redzēt savām acīm kādu no tiem astoņkājiem, par kuriem tik daudz stāstīts un kuri veselus kuģus ieraujot bezdibenī. Šos dzīvniekus sauc par krak...
— Kraks un diezgan, — kanadietis ironiski pārtrauca.
— Krakeniem, — uzsvēra Konsels, nobeigdams aizsākto vārdu un nepiegriezdams nekādu vērību biedra zobgalībām.
— Man to neviens nekad neiestāstīs, — Neds Lends tielējās, — ka tādi dzīvnieki vispār sastopami pasaulē.
— Kāpēc gan ne? — Konsels atsaucās. — Mēs taču noticējām profesora kunga vienzobim.
— Un kļūdījāmies, Konsel.
— Bez šaubām! Bet iespējams, ka citi tam tic vēl šodien.
— Tas var būt, — es piebildu Konselam. — Bet es gan esmu nolēmis tikai tad ticēt šim briesmonim, kad būšu vismaz vienu no tiem uzšķērdis savām paša rokām.
— Tātad, — Konsels taujāja, — profesora kungs netic milzeņu astoņkājiem?
— Kāds velns tad tiem tic? — kanadietis iesaucās.
— Daudzi cilvēki, draugs Ned.
— Zvejnieki ne. Varbūt zinātnieki!
— Atvainojiet, Ned. Zvejnieki un zinātnieki!
— Es jums apgalvoju, — Konsels teica, savilcis visnopietnāko seju, — ka pats personīgi esmu redzējis lielu kuģi tāda astoņkāja norautu jūras dibenā.
— Un jūs to redzējāt? — kanadietis vaicāja.
— Jā, Ned.
— Pats savām acīm?
— Pats savām acīm.
— Kur, ja atļaujiet zināt?
— Senmalo, — Konsels nestomīdamies atbildēja.
— Ostā? — Neds Lends atkal ironiski jautāja.
— Nē, kādā baznīcā, — Konsels atteica.
— Baznīcā! — kanadietis iesaucās.
— Jā, draugs Ned. Tā bij kāda glezna, kur uzzīmēts tāds astoņkājis, par kādu mēs runājām.
294
— Jauki! — Neds Lends atsaucās smiedamies. — Konsela kungs vienkārši dzen jokus ar mani!
— Tomēr viņam ir taisnība, — es piemetināju. — Esmu dzirdējis stāstām par šo gleznu. Bet sižets tai ņemts no kādas teikas, un jūs zināt, cik dabas zinātnei vērts tādas teikas. Bet, ja runā par nezvēriem, tad fantazija tūliņ sāk rosīties. Ne tikai to runā, ka šie astoņkāji kuģus noraujot dibenā, bet kāds Olavs Magnuss stāsta pat par jūdzi garu, vairāk salai nekā dzīvniekam līdzīgu galvkāji. Un vēl stāsta, ka Nidarosas1 biskaps reiz uzcēlis altari uz milzīgas klints. Kad viņš savu dievkalpojumu beidzis, klints sākusi kustēties un aizgājusi atpakaļ jūrā. Tā neesot bijusi nekāda klints, bet astoņkājis.
— Un tas ir viss? — kanadietis jautāja.
— Nē, — es atbildēju. — Kāds cits biskaps, Bergenas Pantopidans, savukārt stāsta par astoņkāji, uz kura muguras varējis manevrēt vesels kavalerijas pulks!
— Redzams, senlaiku bīskapi ir pratuši labi melot! — Neds Lends piezīmēja.
— Un, beidzot, senlaiku dabas zinātnieki runā par nezvēriem, kuriem rīkle vesela jūras līča platumā un kuriem Gibraltara jūras šaurums par mazu, lai izsprauktos cauri.
— Nu, tas tik ir kustonītis! — kanadietis atkal atsaucās.
— Bet cik patiesības ir visos šajos nostāstos? — Konsels vaicāja.
— Neci, mīļie draugi; mazākais tur ne, kur stāsts pārsniedz iespējmības robežas un izvēršas par pasaku vai leģendu. Tomēr nevar noliegt, ka stāstītāju fantazijām vajag būt kaut kādam cēlonim, vismaz kādai ierosmei. Jāatzīst, ka ir ļoti lieli astoņkāji un kalmari, lai arī mazāki par vaļiem. Aristotels min tāda kalmara lielumu piecas olektis, tas ir, ap trīs un desmitdaļu metra. Mūsu zvejnieki bieži dabū redzēt tādus, kuru garums pārsniedz metru un astoņdesmit centimetrus. Triestas un Monpeljē muzejos glabājas astoņkāja skeleti divu metru garumā. Pēc dabas pētnieku ziņām, tādam sešas pēdas lielam dzīvniekam taustekļi ir divdesmit septiņas pēdas gari. Ar to jau vien pietiek, lai šis radījums izskatītos kā šausmīgs nezvērs.
— Vai viņus mūsu laikos arī vēl zvejo? — kanadietis jautāja.
— Ja arī nezvejo, tomēr jūrnieki viņus redz. Viens no maniem draugiem — kapteinis Pols Boss Havrā apgalvo vienu tādu milzīgi lielu nezvēru
———————
1 Tagad Trondjema. Red.
295
-
0 commentsLeave a comment
- 292. lappuse
- 9/2/09 07:09 am
- Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2715 baiti.
* * *
bez kapteiņa Nemo ziņas piesavināties laivu. Bet klajā okeanā par to vairs nebij ko domāt.
Kanadietim, Konselam un man bij garāka saruna par šo jautājumu. Jau sešus mēnešus mēs bijām «Nautila» gūstekņi, nobraukuši septiņpadsmit tūkstoš ljē; un, pēc Neda Lenda domām, nebij ne mazākās cerības, ka ceļojums kādreiz beigsies. Viņš man ieteica tādu priekšlikumu, ko es gan nebiju gaidījis. Uzstādīt kapteinim Nemo jautājumu: vai viņš uz visiem laikiem domā paturēt mūs uz kuģa?
No tādas uzstāšanās es baidījos. Pēc mana ieskata, tai nebūtu nekāda panākuma. Uz kapteini Nemo cerēt mums nebij ne mazākā iemesla, bet jāpalaižas vienīgi pašiem uz sevi. Turklāt jau kopš kāda laika šis cilvēks bij kļuvis drūmāks, atturīgāks un sevī noslēdzies. Likās, ka viņš no manis izvairās. Tikai pēc lieliem starplaikiem man izdevās viņu sastapt. Citkārt viņš bieži vien rādīja un paskaidroja man zemūdens brīnumus; tagad viņš bij mani pilnīgi pametis vienu saviem pētījumiem un salonā vairs nerādījās.
Kāda pārvērtība viņā gan bij notikusi? Aiz kādiem cēloņiem? Es nekādas vainas neapzinājos. Varbūt mūsu klātbūtne uz kuģa viņam bij nepatīkama? Es tomēr necerēju, ka šis cilvēks gribētu atlaist mūs brīvībā.
Es lūdzu Nedam Lendam atļaut man pārdomāt, iekams to daru. Ja sarunai nebūtu rezultatu, tā tikai radītu vēl lielākas aizdomas, padarītu mūsu stāvokli vēl ļaunāku un galīgi izjauktu kanadieša projektus. Jāpiezīmē, ka mums nebij nekāda iemesla sūroties par savu veselības stāvokli. Ja atskaita piedzīvojumu dienvidpola ledus sablīvējumā, mums visiem trim te allaž bij klājies visai labi. Veselīgā pārtika, sāļainais jūras gaiss, kārtīgā dzīve un vienādā temperatura pasargāja mūs no katras slimības. Es pilnīgi sapratu, ka šāda dzīve varēja valdzināt kapteini Nemo, cilvēku, kuru nemocīja ilgas pēc sauszemes dzīves, kurš varēja darīt, kas viņam iepatikās, un doties, kurp vien iedomāja, kuram bij tikai viņam vien zināmi nolūki un mērķis. Bet mēs taču nebijām pārtraukuši sakarus ar cilvēci. Es nebūt negribēju, lai līdz ar mani aiziet neziņā arī mani jaunie un svarīgie pētījumi. Tagad man bij tiesība rakstīt īstu grāmatu par jūru, un es vēlējos, lai šī grāmata agrāk vai vēlāk ierauga dienas gaismu.
Nupat te Antiļu jūra, desmit metru zem ūdens līmeņa, — kādus interesantus novērojumus pa salona vaļējo logu es varēju pievienot savās ikdienas atzīmēs! Starp citiem zoofitiem, kas pazīstami ar nosaukumu fizalijas-pelagijas, es tur redzēju pūslenes iegarena pūšļa izskatā ar perla-
292
-
0 commentsLeave a comment
- 289., 290., 291. lappuse
- 9/1/09 07:39 am
- Drukāšanas statistika: 31 minūte, 7184 baiti.
* * *
un mēs no jauna ieraudzījām zemi pie Amazones grīvas platā līča; šī upe tik milzīga, ka jūras ūdens no tās vairāk jūdzū lielā apgabalā kļūst salds.
Mēs pārbraucām ekvatoram pāri; divdesmit jūdžu pret rietumiem palika franču kolonija Gviana, kur mēs viegli būtu atraduši patvērumu. Bet plosījās stipra vētra, augstu sitās niknas bangas, un ar vienkāršu laiviņu nebij ko domāt doties tajās. Bez šaubām, arī Neds Lends to saprata, jo par bēgšanu nerunāja. Es no savas puses arī neieminējos ne vārda par viņa nodomiem, negribēdams uzmundrināt to uz mēģinājumu, kas acīm redzami nevarēja izdoties.
Kā atalgojumu par šo atteikšanos es guvu interesantus novērojumus. Divu dienu laikā, 11. un 12. aprilī, «Nautils» palika virs ūdens un tā tīkli izzvejoja bagātīgu lomu ar neskaitāmiem zoofitiem, zivīm un rāpuļiem.
Dažus zoofitus bij norāvusi tīkla ķēde. Pa lielākai daļai tās bij skaistās fitoalinijas ar stāvām svītrām, sarkaniem raibumiem un brīnišķi izplestiem tausteklīšiem, starp citām šim okeana apvidum raksturīgās phyctalis protexta ar mazu cilindrisku rumpi, vertikalām svītrām un sarkaniem punktiem, rumpis nobeidzās ar brīnišķīgu taustekļu vainagu.
Te bij arī vairāk man līdz šim nepazīstamu zivju sugu. Vispievilcīgākā no skrimšļa zivīm — jūras nēģis, piecpadsmit collu garš, ar zaļganu galvu, violetām spurām, pelēkzilganu muguru, tumšbrūnu, sudrabotu gaišplankumotu vēderu un zelta gredzentiņu ap acu zīlīti; šie pievilcīgie dzīvnieki droši vien te bij iepeldējuši no Amazones, jo dzīvo tikai saldūdeņos; tālāk ar tuberkuliem nosētās rajas asiem purniem, tievu garu asti un garu robainu durkli; nelielas, pelēki balsnējas, pusmetru garās trijstūrim līdzīgās lofijas, kurām krūšu spuras pieaugušas savādām plēvēm, tāpēc tās mazliet atgādina sikspārņus, bet ragveida dzeloņa pēc pie nāsīm tās iesaukuši par jūras degunradžiem; vēl dažas balistu pasugas, kirasavjenas, kuru raibie sāni zaigo košā zelta krāsā; gaiši violetās kapriskas, to vizmainā krāsa ir līdzīga dūju kaklu krāsai.
Es varētu vēl pakavēties pie kaula zivīm, bet minēšu tikai vienu, kuru Konsels ne bez iemesla vēl ilgi atminējās.
Viens no mūsu tīkliem reiz izzvejoja sevišķas sugas raju, ārkārtīgi plakanu, bez astes — tā bij pilnīgi ripai līdzīga un svēra divdesmit kilogramus. Apakšā balta, mugurpusē iesarkana, ar lieliem, apaļiem, tumšziliem, melnu gredzenu apvilktiem lāsumiem; āda tai ļoti gluma, bet astes galā
289
divžuburu spuras. Uz klāja izvilkta, tā kūlās un ar konvulsivām kustībām lūkoja nokļūt atpakaļ ūdenī. Ar beidzamo lēcienu tas viņai arī būtu izdevies, ja Konsels, kas no tās neparko negribēja škirties, nemestos uz to un, iekams es viņu paspēju aizkavēt, nesagrābtu zivi ar abām rokām.
Bet tai pašā acumirklī viņš jau bij atsviests atpakaļ; gaisā izslietām kājām un paralizētu vienu auguma pusi viņš kliedza:
— Profesora kungs! Profesora kungs! Nāciet palīgā!
Tā bij pirmā reize, kad šis krietnais puisis neuzrunāja mani kā trešo personu.
Mēs ar kanadieti pacēlām viņu un sākām spēcīgi berzēt; samaņu atguvis, mūžīgais klasificētājs nomurmināja aizlauztā balsī:
— Skrimšļaino klase, nekustināmo žaunu apakšklase, klachiju nodaļa, raju dzimta, elektrisko raju ģints!
— Jā, mīļais draugs, — es teicu, — elektriskā raja tev deva šo triecienu.
— Lai profesora kungs nemaz nedomā, — Konsels attrauca. — Gan es atriebšos tam nelieša kustonim.
— Kādā veidā?
— Es viņu apēdīšu.
Tas tai pašā vakarā arī tika izdarīts, bet vienīgi tikai aiz atriebības, jo, vaļsirdīgi sakot, gaļa bij stipri cieta.
Nelaimīgais Konsels bij pieskāries visbīstamākai elektriskai zivij — kumanai. Šis dīvainais dzīvnieks tik labā vadītājā elementā kā ūdens citas zivis nogalina vairāk metru lielā atstatumā; tik liels elektrības spēks iemīt viņa augumā, kura virspuse aptver divdesmit septiņas kvadratpēdas.
27. aprilī «Nautils» piebrauca tuvāk Holandes krastam iepretim Maronas ietekai. Tur brālīgā dzimtā dzīvoja vairāki lamantinu pūļi. Tie bij manoti, kas, tāpat kā dugongi un jūras govis, pieder sirenu dzimtai. Šie skaistie, rāmie un nekustīgie dzīvnieki ir seši līdz septiņi metri gari un sver ap četri tūkstoši kilogramu.
Tai pašā dienā arī izdevīga zveja šajos dzīvnieku bagātos ūdeņos stipri papildināja mūsu iztikas noliktavas. Tīklos bij ieķērušās vairākas zivis, kurām galva nobeidzās ar ovalu, gaļīgu plāksni. Tās bij zivis piesūkļi, makreļu pasugas. Mutes plāksne tām sastāv no kustīgām, šķērseniskām sloksnītēm, zivs pa to starpu pēc patikas var izlaist gaisu un kā dēle piezīsties pie priekšmetiem.
290
Pēc pabeigtas zvejas «Nautils» piebrauca tuvāk krastam. Tur daudz bruņurupuču gulēja, virs ūdens izlaidušies. Tos sagūstīt ir visai grūti, jo no mazākā trokšņa tie uzmostas un harpuna viegli nelien cauri viņu biezajam bruņu kažokam. Bet nu mūsu zivis piesūkļi izrādījās par vērtīgu un drošu medību palīgu. Šis dzīvnieks ir kā dzīva makšķere, par ko nopriecātos katrs makšķernieks, kas parasti rīkojas ar auklu un ar āķi.
«Nautila» matroži uzmauca šīm zivīm astē gredzenu — pietiekoši lielu, lai netraucētu viņu kustības, bet pie gredzena piesēja kuģa malai piestiprinātu garu auklu.
Jūrā iemestas, zivis piesūkļi tūliņ ķērās pie sava amata darba, metās uz rupučiem un piesūcām tiem tik cieši, ka drīzāk tos varēja pārplēst nekā atraut nost. Tad zivis uzvilka atpakaļ uz kuģa un tām līdzi arī rupučus, kuriem tās bij pieķērušās.
Tādā kārtā izvilka vairākus metrus platus un divi simti kilogramus smagus kakuanus. Tie ir bruņurupuči, pārklāti lielām, caurspīdīgām bruņām, baltiem un dzelteniem lāsumiem izraibotām, ļoti vērtīgām raga plāksnēm. Bez tam tie ievērojami arī no gastronomijas viedokļa, jo gaļa viņiem tikpat garšīga kā parastajiem bruņurupučiem.
Ar šo zveju arī nobeidzās mūsu uzkavēšanās Amazones apkaimē; naktī «Nautils» atgriezās atpakaļ klajā jūrā.
XVIII
ASTOŅKĀJI
Vairāk dienu no vietas «Nautils» brauca prom no Amerikas krastiem. Acīm redzams tas vairījās iegriezties Meksikas līcī un Antiļu jūrā. Ūdens zem kuģa tur arī netrūktu, jo jūra šajā apvīdū ir caurmērā astoņi simti metru dziļa; bet, kā likās, kapteinim Nemo nebij pa prātam šie salām piebārstītie un daudzu tvaikoņu šķērsotie ūdeņi.
16. aprilī mēs trīsdesmit jūdžu attālumā ieraudzījām Martinikas un Gvadelupas salas. Īsu brīdi es varēju saskatīt to kalnu augstās šķautnes.
Kanadietis atkal likās ārkārtīgi neapmierināts, jo bij rēķinājis Meksikas līcī mēģināt bēgšanu, lai vai nu sasniegtu kādu krastu, vai sastaptu kādu no tiem daudzajiem kabotažas kuģiem, kuri te braukāja no vienas salas uz otru. Bēgšana tur bij visai iespējama, ja Nedam Lendam izdotos
291
-
0 commentsLeave a comment
- 286., 287., 288. lappuse
- 8/31/09 07:40 am
- Drukāšanas statistika: 33 minūtes, 7469 baiti.
* * *
— Mīļie draugi! — es iesaucos aizkustināts. — Uz visiem laikiem mēs esam vienoti savā starpā, un jums ir pilnīga tiesība mani...
— Es šo tiesību arī gribu izmantot, — kanadietis ieminējās.
— Kā tā? — Konsels ievaicājās.
— Jā, — Neds Lends turpināja, — tiesību ņemt jūs līdzi, kad reiz pametīšu šo velnišķīgo «Nautilu».
— Starp citu, — Konsels vaicāja, — vai mēs arī braucam labvēlīgā virzienā?
— Jā, — es atbildēju, — mēs braucam saulei pretī, bet šeit saule ir ziemeļu pusē.
— Bez šaubām, — Neds Lends piezīmēja, — bet vēl vajadzētu uzzināt, vai mēs esam Klusajā vai Atlantijas okeanā, apkuģojamā vai tuksnešainā jūrā.
Uz to atbildēt es nevarēju un baidījos, ka kapteinis Nemo atkal aizved mūs tajā plašajā okeanā, kurš apskalo Azijas un Amerikas krastus. Viņš nobeidza savu pasaules apceļojumu un vadīja «Nautilu» atpakaļ uz to jūru, kur tas varēja būt visneatkarīgāks. Bet ja nu mēs atgriežamies Klusajā okeanā, tālu prom no visām apdzīvotām zemēm, kas tad notika ar Neda Lenda plāniem?
Mazliet vēlāk mēs jau tikām skaidrībā par šo svarīgo jautājumu. «Nautils» brauca ātri. Polarlokam drīz vien bijām pāri un virzījāmies pret augsto Horna ragu. 31. martā pulksten astoņos vakarā mēs bijām iepretim Amerikas lejasgalam.
Visas mūsu līdzšinējās ciešanas bij aizmirstas. Pamazām izgaisa atmiņas par ledus ieslodzījumā pavadītajām dienām. Tagad mēs domājām tikai par nākotni. Kapteinis Nemo vairs nerādījās ne salonā, ne uz klāja. Viņa palīgs katru dienu taisīja atzīmes pusložu kartē, no tām es skaidri redzēju «Nautila» virzienu. Šovakar es pārliecinājos ar lielu patiku, ka mēs braucam uz ziemeļiem pa Atlantijas okeanu.
Arī kanadietim un Konselam es pastāstīju savus novērojumus.
— Laba ziņa, — kanadietis teica, — bet uz kurieni īsti «Nautils» dodas?
— To es nevaru pateikt, Ned.
— Varbūt, ka pēc dienvidpola kapteinis mēģinās aizsniegt arī vēl ziemeļpolu un atgriezties Klusajā okeanā pa slaveno ziemeļrietumu šaurumu.
— Par to nevarētu šaubīties, — Konsels piebilda.
286
— Tā ir viņa darīšana, — kanadietis sacīja. Tikai mēs viņu gan vairs turp nepavadīsim.
— Lai nu kā, — Konsels piebilda, — bet ievērojams cilvēks ir šis kapteinis Nemo, un mums nav ko nožēlot, ka esam ar viņu iepazinušies.
— It sevišķi, kad būsim tikuši vaļā no viņa, — Neds Lends piebilda.
1. aprilī, kad «Nautils» īsi pirms pusdienas pacēlās virs ūdens, mēs rietumu pusē saskatījām sauszemi. Tā bij Ugunszeme, ko pirmie pasaules apceļotāji tā nosaukuši pēc daudzajām dūmu strūklām, kuras paceļas no iedzimto būdām. Šī Ugunszeme ir plašs salu kopums, ap trīsdesmit ljē garumā un astoņdesmit platumā, starp 53° 56′ dienvidu platumu un 67° 50′ un 77° 15′ rietumu garumu. Pats krasts man likās zems, bet tālumā redzēju paceļamies augstus kalnus. Man pat šķita, ka saskatu Sarmiento virsotni, kura paceļas divi tūkstoši septiņdesmit metru pār jūras līmeni kā piramidala klinšu masa ar visai smailu šķautni. Neds Lends man pastāstīja, ka pēc tā, vai smaile skaidri redzama vai tvaikos tīta, varot zināt, vai gaidāms labs vai slikts laiks.
Šajā acumirklī kalna smaile kļuva skaidri saredzama pret debess fonu. Tas vēstīja par labu laiku, un tāds arī patiešām iestājās.
«Nautils» nonira zem ūdens, turējās tuvu pie krasta, bet tikai dažas jūdzes brauca gar to. Pa salona vaļējo logu es redzēju garas lianas un tās pašas milzīgās fukusas, kuru dažas pasugas biju jau novērojis klajā polarjūrā; ar visām savām gludajām un lipīgajām skarām tās aizsniedza trīs simti metru lielu garumu; īstas virves īkšķa resnumā un ļoti stipras; tās dažkārt arī lietotas kuģu vajadzībām. Kāds cits augs, ko sauc par velpi, ar četri pēdu garām, koraļu atkrišņu aplipušām lapām apklāja jūras dibenu. Tās noder par ligzdām un barību neskaitāmiem dzīvniekiem un moluskiem, krabjiem un tintes zivīm.
Pa šo audzelīgo un dzīvības pilno dibenu «Nautils» nobrauca ārkārtīgi ātri.
Šajos ūdeņos mūsu tīkli izzvejoja vairākas skaistas aļģes, sevišķi kādu fukusas pasugu, kurai saknēs mēdz ieķerties vislabākās austeres pasaulē. Zosis un pīles desmitiem metās uz «Nautila» klāja un tūliņ tika novietotas mūsu pārtikas krājumos. No zivīm es sevišķi novēroju kaula zivis, grunduļu dzimtas, divus decimetrus garas ar balsnējiem un dzelteniem raibumiem.
Bez tam vēl te bij sastopamas neskaitāmas meduzas un vienīgi Maluinu ūdeņos atrodamās skaistās chrizaoras. Dažas no tām bij pusapaļa
287
gludena saulsarga veidā ar divpadsmit vienādām, galos izmargotām svītrām; citas atkal līdzīgas kurvjiem, no kuriem graciozi liecās laukā platas lapas un gari sarkani zariņi. Tās peldēja, airēdamās ar savām četrām lapveidīgām lāpstiņām, kamēr maigo tausteklīšu pušķis plīvoja viļņos. Es ļoti vēlējos uzglabāt dažus no šiem skaistajiem zoofitiem, bet tie jau nav nekas vairāk kā mākonīši, kā ēnas, kā vienkārša parādība, kura savīst un izkūst ārpus savas ūdens dzimtenes.
Kad Maluinu pēdējie augstumi bij nozuduši aiz apvāršņa, «Nautils» nonirās aptuveni divdesmit — divdesmit pieci metri dziļi un brauca gar Amerikas krastu. Kapteinis Nemo nerādījās.
Līdz 3. aprilim mēs gan virs, gan zem ūdens turējāmies Patagonijas krasta tuvumā. «Nautils» aizbrauca garām Laplatas grīvas platajam līcim un 4. aprilī atradās klajā jūrā ap piecdesmit jūdžu no Urugvajas krasta. Kuģis turējās virzienā uz ziemeļiem un slaidos lokos lieca apkārt Dienvidamerikas krastu izrobojumiem. No ceļa sākuma Japanas jūrā mēs bijām jau nobraukuši pavisam sešpadsmit tūkstoši ljē.
Ap vienpadsmitiem rītā mēs pārbraucām pāri Mežāža tropam un, turēdamies trīsdesmit septītā meridiana virzienā, aizsniedzām Frio raga platuma gradu. Nedam Lendam par lielā sirdssāpēm kapteinis Nemo vairījās no Brazilijas apdzīvotiem krastiem un reibinošā ātrumā brauca tiem garām.
Tādā ātrumā braucām vairākas dienas un 9. apriļa vakarā atradāmies pret Sanroka ragu Dienvidamerikas vistālākajā austrumu daļā. Tur «Nautils» atkal attālinājās no krasta un aizsniedza lielāku dziļumu tajā zemūdens ielejā, kura stiepjas gar Siera-Leona ragu un Afrikas krastiem. Šī ieleja pie Antiļu salām sadalās divās joslās un pret ziemeļiem nobeidzas ar plašu deviņi tūkstoši metru lielu dziļumu. Ap šo vietu līdz pat mazajām Antiļu salām okeana ģeoloģiskais šķērsgriezums rāda seši kilometri augstu klinšu krauju, bet pretim Zaļā raga salām otru ne mazāk ievērojamu sienu, kura tādā kārtā ieslēdz visu nogrimušo Atlantidas kontinentu. Šīs bezgala plašās ielejas dibenā slejas vairāki kalni, kas pieškir sevišķi krāšņu izskatu šai zemūdens pasaulei. Es to visu uzzināju no «Nautila» bibliotekā atrodamām, laikam gan kapteiņa Nemo paša rokas zīmētām un personīgām vajadzībām lietojamām kartēm.
Divas dienas no vietas «Nautils», ar savu slīpo plātņu palīdzību nolaidies dziļumā, visādā augstumā un dažādos virzienos apbraukāja šos platos un tuksnešainos ūdens klajumus. Bet 11. aprilī tas piepeši atkal pacēlās
288
-
0 commentsLeave a comment
- 283., 284., 285. lappuse
- 8/30/09 08:40 am
- Statistika: 33 minūtes, 7490 baiti.
* * *
tulznu pilnas, bet ko gan nozīmēja šis nogurums un ievainojumi! Dzīvinošais gaiss ieplūda plaušās. Te bij iespējams elpot. Elpot!
Un tomēr neviens nepalika ilgāk par noteikto laiku šajā zemūdens darbā. Savu padarījis, ikkatrs atdeva dzīvīgo gaisa rezervuaru slāpstošajam biedram. Kapteinis Nemo visiem rādīja priekšzīmi un pats pirmais padevās šai bargajai disciplinai. Noteiktā laikā viņš nodeva savu aparatu biedram un pats atgriezās kuģa sasmakušajās telpās, kā allaž mierīgs, bez uztraukuma un ne par ko nesūdzēdamies.
Šodien darbs veicās daudz straujāk nekā citkārt. Tikai divi metri vēl bij izlaužami ledus kārtā. Tikai divi metri mūs vēl šķīra no brīva ūdens. Bet arī rezervuaros gandrīz nemaz vairs nebij gaisa. Pēdējās paliekas jātaupa strādniekiem. Neviena atoma vairs nepalika pašam «Nautilam». Kad es atgriezos uz klāja, tad jutos gandrīz vai bez elpas. Kāda nakts! Es to nespēju attēlot. Šādas ciešanas nav aprakstāmas. Rīta pusē elpa pavisam aizrāvās. Galva sāpēja un reiba. Biedri izcieta tādas pašas mokas. Daži matroži jau gārdza.
Šajā sestajā mūsu cietumniecības dienā kapteinis Nemo, nemierā ar kapļu un lāpstu pārāk lēno darbu, bij nodomājis ielauzt to ledus kārtu, kura mūs vēl šķīra no brīvā ūdens. Šis cilvēks bij saglabājis visu savu aukstasinību un enerģiju. Ar moraliskas gribas spēku viņš pārmāca fiziskās ciešanas. Viņš domāja, viņš kombinēja un rīkojās.
Pēc viņa rīkojuma kuģis tika galīgi iztukšots, proti, samazināts tā parastais svars, tā ka tas pacēlās augšup no apakšējā ledus slāņa. Paceļoties to novirzīja tieši pretim mūsu izcirstajam ledus gabalam kuģa apjoma lielumā. Tad, rezervuarus atkal ar ūdeni pieplūdinājis, «Nautils» no jauna laidās lejā iedobumā.
Tajā brīdī visi kuģa ļaudis bij atgriezušies kuģa iekšienē un durvis divkārši noslēgtas. «Nautila» dibens atsitās pret metru biezo un tūkstoš vietās caururbto ledus klāju.
Visi rezervuaru krāni bij attaisīti vaļā, tie izšļāca simts kubikmetru ūdens, pavairodami «Nautila» svaru par simts tūkstoš kilogramiem.
Mēs gaidījām, mēs klausījāmies, aizmirsuši savas ciešanas, vienmēr vēl cerēdami. Mūsu dzīvības glābiņš bij atkarīgs no šā beidzamā mēģinājuma.
Par spīti rūkoņai galvā es tomēr sadzirdu krakstoņu zem «Nautila» korpusa. Kuģis grima lejup. Ledus lūza ar tādu troksni, it kā plēstu papīru. «Nautils» slīga arvien uz leju.
— Mēs braucam cauri! — Konsels iečukstēja man ausī.
283
Es nespēju atbildēt, tikai satvēru viņa roku. Instinktivi spiedu to.
Pēkšņi, sava milzīgā pārsvara rauts, «Nautils» kā svina bumba nogrima dzīlē, it kā kad tur būtu tukšs izplatījums!
Tūliņ pēc tam visi elektriskie sūkņi sāka darboties un iztukšot ūdens rezervuarus. Dažus acumirkļus vēlāk mēs jau vairs negrimām dziļāk. Manometrs rādīja, ka ceļamies augšup. Skrūve griezās ar tādu sparu, ka viss kuģa korpuss drebēja līdz pēdējai bultai, mēs traucāmies ziemeļu virzienā.
Bet cik ilgi turpināsies šis brauciens zem ledus sablīvējuma, kamēr izkļūsim brīvā ūdens klajā? Varbūt vēl veselu dienu! Tik ilgi es vairs neizturēšu.
Pusguļus atzvēlies uz dīvana bibliotēkas istabā, es cīnījos pēc elpas. Seja man bij violeta, lūpas baltas un spēki galīgi izsīkuši. Nekā es vairs neredzēju un nedzirdēju. Katra laika sajūta bij izzudusi no apziņas. Neviens muskulis vairs neparaustījās. Es nevaru pateikt, cik stundu tā aizritēja. Bet agonijas pazīmes es tomēr samanīju. Sapratu, ka tuvojas nāve ...
Piepeši es atjēdzos. Svaiga gaisa šalts bij ieplūdusi man plaušās. Vai mēs bijām izniruši virs ūdens? Vai izbraukuši cauri ledus sablīvējumam?
Nē! Tikai mani uzticamie draugi — Konsels ar Nedu Lendu sevi upurēja, lai glābtu mani. Kādā aparatā vēl bij atlicis mazliet gaisa. Paši slāpdami, viņi to nebij izlietojuši, bet dāvāja man pilienu pēc piliena. Kad es mēģināju atgrūst aparatu, viņi saturēja manas rokas, un tā es brīdi elpoju ar neizsakāmu patiku.
Es pavēros pulkstenī. Tas rādīja vienpadsmit pirms pusdienas. Tātad bij jau 28. marts. «Nautils» brauca drausmīgi ātri, četrdesmit jūdzes stundā. Viņš it kā lidoja pa ūdeni.
Kur gan bij kapteinis Nemo? Vai arī viņš kaut kur pakritis? Vai viņa matroži nebij tāpat beigti?
Manometrs rādīja, ka mēs atrodamies tikai divdesmit pēdu zem ūdens līmeņa. Vienīgi plāna ledus kārta mūs vēl šķīra no brīva gaisa. Vai tiešām šo ledu nesalauzīs? Vismaz «Nautils» to mēģinās! Es tiešām samanīju, ka kuģis sagriežas ar pakaļējo galu uz leju un durkli augšup. Maza ūdens ieplūdinājuma rezervuaros pietika izmainīt tā līdzsvaru. Tad, varenās skrūves dzīts, «Nautils» kā briesmīga lauzēja mašina šāvās augšup pret ledus pārklāju. Pamazām tas dragāja ledu, atkāpās un atkal no visa spēka metās uz priekšu, līdz beidzot ar visu svaru ārkārtīgi spēcīgā triecienā izlauzās cauri un iznira virs ūdens.
Lūkas tika atvērtas, labāk sakot, — atrautas, svaigs gaiss sāka ieplūst visās «Nautila» iekšējās telpās.
284
XVII
NO HORNA RAGA LĪDZ AMAZONEI
Neatminos, kā es biju izkļuvis uz klāja. Varbūt kanadietis bij mani tur uznesis. Bet es elpoju, es riju spirgto jūras gaisu. Abi mani biedri turpat līdzās tāpat dzēra dzīvinošo jūras elpu. Nelaimīgie, kas ilgu laiku cietuši izsalkumu, vispār nedrīkst kāri mesties uz pirmo pagadījušos ēdienu. Turpretim mums nevajadzēja atturēties, pilnu krūti mēs ieelpojām šo svaigo, jūras vēja atpūsto gaisu un gandrīz vai noreibām no tīksmīgās baudas.
— Ak! — Konsels iesaucās. — Cik skābeklis tomēr ir patīkams! Profesora kungs lai nemaz nekautrējas ieelpot papilnam. Tagad jau te pietiks visiem.
Neds Lends nesacīja nekā, bet plātīja muti tā, ka pat haizivis nobītos. Un kādiem malkiem viņš elpoja! Viņš «rāva iekšā» gaisu kā krāsns, spēcīgi kuroties.
Drīz vien atjaunojās arī mūsu spēki, un, kad es sāku palūkoties apkārt, uz klāja, izņemot mūs, neviena vairs nebij. Neviena no kuģa ļaudīm. Arī kapteiņa Nemo ne. Savādajiem «Nautila» matrožiem laikam pietika tā gaisa, kas ieplūda kuģa iekšienē. Neviens no tiem nebij iznācis paelpot uz brīvā klāja.
Pirmie vārdi, ko es dabūju pār lūpām, bij pateicība maniem biedriem. Neds Lends un Konsels bij izglābuši man dzīvību, kad sākās agonija. Vissirsnīgākā pateicība nevarēja atalgot viņu uzupurēšanos.
— Diezgan, profesora kungs, — Neds Lends atsaucās, — par to nav vērts runāt! Kāds tad mums tur nopelns? Nekāds! Vienkāršs aritmetisks jautājums. Jūsu dzīvība vairāk vērta nekā mūsējās. Tāpēc tā arī bij jāglābj.
— Nē, Ned, — es atbildēju. — Vairāk vērta tā nav. Nekas nav vērtīgāks par labu un augstsirdīgu cilvēku, un jūs tāds esat!
— Būs jau labi! — kanadietis atbildēja apmulsis.
— Un tu, Konsel, arī dabūji krietni vien ciest.
— Ne pārāk daudz. Taisnību sakot, profesora kungs, man pietrūka pāra malku tīra gaisa, bet man liekas, ka arī pie tā es varētu pierast. Bez tam es redzēju, ka profesora kungs zaudē samaņu, un tad man pārgāja kāre pašam elpot. Tas, kā teic, mani pavisam ...
Sakaunējies Konsels nenobeidza savu teikumu.
285
-
0 commentsLeave a comment
- 280., 281., 282. lappuse
- 8/28/09 07:36 am
- Pirkstu spiedpogdēļošanas mērījumi liecina, ka sanāk šādi: 30 minūtes, 7460 baiti.
* * *
viņu enerģiju tagadējā smagajā glābšanas darbā? Tomēr, kuģī atgriezies, es kapteinim Nemo pastāstīju savus novērojumus.
— Es to zinu, — viņš atbildēja rāmā balsī, ko vislielākie sarežģījumi nespēja uztraukt. — Viena nelaime atkal vairāk, un es nezinu nekādas iespējas to atvairīt. Vienīgā izredze izlauzties ātrāk, nekā notiek sasalšanas process. Aizsteigties tam priekšā, tas viss.
Aizsteigties priekšā! Patiešām, bij laiks pierast pie tamlīdzīgiem izteicieniem.
Todien vairāk stundu no vietas es dedzīgi strādāju ar kapli. Darbs uzturēja mani modru. Līdz ar darbu ārpus «Nautila» bij iespējams elpot tīro atmosferu un izvairīties no iekštelpu samaitātā gaisa.
Pret vakaru grāvis ledū bij izcirsts vēl vienu metru dziļāks. Kuģī atgriezies, es gandrīz zaudēju samaņu ogļskābes piesātinātajā telpā. Ak, kāpēc gan ķīmiskā ceļā nebij iespējams iznīcināt šo kaitīgo gāzi! Skābekļa mums te netrūka. Ūdenī tas atrodams ievērojamā daudzumā, ar mūsu lielajām baterijām mēs labi varētu izdalīt šo dzīvinošo šķidrumu. Es par to domāju ilgi, bet ko tas līdzētu, jo mūsu izelpotā ogļskābe pamazām pieplūdināja visu kuģa telpu? Lai to neitralizētu, nepieciešams piepildīt mūsu uztvērējus ar kodīgo kalija sāli un likt tiem nemitīgi darboties. Bet šīs vielas uz kuģa nebij, un ne ar kādu citu vielu tā nav atvietojama.
Tajā vakarā kapteinim Nemo bij jāatver daži rezervuaru krājumi un jāielaiž kaut cik derīga gaisa «Nautila» iekšienē. Bez tā mēs nebūtu uzmodušies no miega.
Otrā rītā, 26. martā, es atkal biju darbā, laužot piekto metru ledū. Ledus slāņu sānu malas un apakšējā kārta acīm redzami palika arvien biezākas. Nepārprotami redzams, ka tās sakļausies, iekams «Nautils» būs paspējis izlauzties. Uz acumirkli mani pārņēma izmisums. Kaplis tikko neizslīda no rokām. Ko te vēl grauzties ledū, ja tik un tā jānoslāpst, jātiek sašķaidītam no šā sacietējušā ūdens un tādās mokās, ko nespētu izdomāt paši nežēlīgākie mežoņi? Man bij tāda sajūta, ka atrodos kāda nezvēra atplestā rīklē un divi zobaini žokļi pamazām veras ciet.
Kapteinis Nemo, darbu vadīdams un arī pats strādādams, bij nokļuvis turpat pie manis. Es satvēru viņa roku un parādīju uz mūsu cietuma sienām. Ledus labajā pusē bij pievirzījies vismaz par kādiem četriem metriem tuvāk «Nautila» korpusam.
Kapteinis bij sapratis un deva zīmi sekot viņam. Mēs atgriezāmies atpakaļ kuģī. Skafandru novilcis, es iegāju pie viņa salonā.
280
— Aronaksa kungs, — viņš teica, — mums jāizmēģina kāds ārkārtīgs līdzeklis, citādi mēs tiksim iemūrēti te kā cementa lējumā.
— Tā tas ir, — es atbildēju. — Bet kas te būtu darāms?
— Ak! — viņš atsaucās. — Ja mans «Nautils» spētu izturēt visstiprāko spiedienu!
— Nu un tad? — es vaicāju, nesapratis, ko īsti domā kapteinis.
— Vai tad jūs nesaprotat, — viņš teica, — ka šī ūdens sasalšana nāk mums tikai par labu? Vai jūs nesaprotat, ka sasaldams tas salauzīs šos ledus slāņus tāpat, kā salauž viscietākos akmeņus? Vai neaptverat, ka tas var būt tieši mūsu glābējs, nevis iznīcinātājs?
— Jā, kapteiņa kungs, tas var būt. Bet, lai cik liela būtu «Nautila» izturība, tomēr tas neizturēs šo milzīgo spiedienu; ledus sienas to pārvērtīs tērauda plāksnītē.
— To es zinu, profesora kungs. Mēs nedrīkstam palaisties uz dabas labvēlību, bet vienīgi tikai paši uz sevi. Mums jāturas pretī šai sasalšanai un jāaizkavē tā. Ne tikai sānu sienas jau sakļaujas, bet «Nautila» priekšējā un pakaļējā galā paliek ne vairāk kā desmit pēdu brīva ūdens. Sasalstošais ūdens ieslēdz mūs no visām pusēm.
— Cik ilgi vēl rezervuaros mums pietiks gaisa elpošanai? — es vaicāju.
Kapteinis paskatījās man acīs.
— Parīt, — viņš teica, — mūsu rezervuari būs tukši!
Mani pārņēma auksti šermuļi. Bet vai tad par tādu atbildi bij ko brīnīties? 22. martā «Nautils» nonira dienvidpola brīvajos ūdeņos. Patlaban mums bij 26. Tātad piecas dienas mēs jau bijām iztikuši no saviem gaisa papildu krājumiem. Un pāri palikušais elpojamais gaiss jātaupa strādniekiem.
Bet kapteinis Nemo pa to laiku stāvēja mierīgs, nekustīgs, dziļās pārdomās nogrimis. Redzams, viņam bij prātā kaut kas, ko viņš negribēja atzīt. Viņš pats atraidīja neatlaidīgo domu. Beidzot pāris vārdu paspruka viņam pār lūpām:
— Bet vārošs ūdens ... — viņš nomurmināja.
— Vārošs ūdens? — es iesaucos.
— Jā, profesora kungs. Mēs esam ieslēgti samērā šaurā spraugā. Vai nebūtu iespējams, ka «Nautila» sūkņu ilgāku laiku izšļāktais verdošais ūdens paceļ temperaturu un aizkavē sasalšanas procesu?
— To vajadzētu izmēģināt, — es noteikti sacīju.
— Pamēģināsim, profesora kungs.
281
Ārpusē termometrs rādīja ne mazāk, kā septiņus gradus zem nulles. Kapteinis Nemo aizvadīja mani virtuvē, kur atradās destilējamie aparati lietojamā ūdens piegādāšanai. Tos visus piepildīja un elektrisko bateriju radīto karstumu laida ūdens novadu caurulēs. Jau pēc dažiem mirkļiem ūdens tur bij simts gradus karsts. No šejienes to novadīja tieši uz sūkņiem un tā vietā ieplūdināja jaunu. Bateriju attīstītais karstums bij tik liels, ka no jūras ieplūdušais aukstais ūdens, tikai aparatiem cauri iztecējis, nonāca sūkņos gluži verdošs.
Sākās izplūdinājums, un pēc trim stundām termometrs ārpusē rādīja vairs tikai seši gradi zem nulles. Viens grads jau bij iegūts mūsu labā. Vēl pēc divām stundām aukstums bij tikai četri gradi.
— Tas iedarbojas! — es teicu, ilgāku laiku rūpīgi novērojis mēģinājuma sekas.
— Domāju gan, — kapteinis atbildēja. — Saspiesti mēs vairs netiksim. Tagad mums tikai vēl jābaidās noslāpt.
Naktī temperatura bij pacēlusies gradu virs nulles. Augstāk to dabūt ar šādiem izplūdinājumiem nebij iespējams. Bet, tā kā jūras ūdens sasalst tikai divu gradu lielā aukstumā, tad es biju pārliecināts, ka iesalšanas briesmas mums vairs nedraud.
Nākošā rītā, 27. martā, ledus gabalā bij jau izcirsts sešus metrus dziļš iedobums. Tikai četri metri vēl bij jāpaveic. Tātad darba četrdesmit astoņām stundām. «Nautila» iekšējās telpās gaisu atjaunot vairs nebij iespējams. Tāpēc šodien mūsu stāvoklis bij kļuvis vēl kritiskāks.
Mani nomāca neatvairāma smaguma sajūta. Ap trijiem pēcpusdienā bailes pieauga visaugstākā mērā. Es žāvājos, kamēr vai žokļi izmežģījās. Plaušas ķerstīja elpošanai nepieciešamo vielu, kas arvien samazinājās. Man uzmācās it kā garīgs stulbums. Biju kļuvis gandrīz pilnīgi bez spēka un apziņas. Gluži tāpat nomocīts, mans krietnais Konsels ne mirkli nepameta mani vienu. Manu roku satvēris, viņš raudzīja mani mierināt, es dzirdēju viņu čukstam:
— Ak, kaut es varētu iztikt bez elpošanas, lai profesora kungam atliktu vairāk gaisa!
Man asaras saskrēja acīs, dzirdot viņu tā runājam.
Tā kā kuģa iekšienē uzturēties gandrīz vais nebij iespējams, mēs ar jo lielāku prieku ģērbām mugurā skafandras un savukārt stājāmies darbā. Kapļi skanēja, cietajā ledus blīvā atsizdamies. Rokas nokusa, delnas bij
282
-
0 commentsLeave a comment
- 279. lappuse
- 8/27/09 07:38 pm
- Ašie pirksti pa klaviatūru dancoja šādi: 11 minūtes, 2679 baiti.
* * *
augša kļuva par tik biezāka, par cik plānāka apakšpuse. Bet tam jau nebij nekādas nozīmes, ja lejā ledus slānis pamazām kļuva plānāks.
Pēc divām stundām smaga darba Neds Lends ienāca atpakaļ nokusis. Viņa un tā biedru vietā stājās citi, kuriem pievienojāmies mēs ar konselu. «Nautila» kapteiņa palīgs rīkoja mūsu darbu.
Ūdens man likās sevišķi auksts, bet es sasilu, strādādams ar kapli. Rīkoties es varēju pilnīgi brīvi, lai gan atrados zem trīsdesmit atmosferu liela spiediena.
Pēc divu stundu darba, atgriezies iebaudīt drusku ēdiena un atpūsties, es novēroju manāmu starpību starp Rukveirola aparata piegādājamo un «Nautila» iekštelpu gaisu, kur jau bij samanāms ievērojams ogļskābes pieplūdums. Gaiss nebij atjaunots kopš četrdesmit četrām stundām, un tā elpojamās vielas ārkārtīgi samazinājušās. Un tomēr divpadsmit stundu ilgā darbā mēs bijām izlauzuši pa apzīmēto loku tikai metru dziļu šņīpu jeb pavisam seši simti kubikmetru ledus. Aprēķinot pēc šajās divpadsmit stundās veiktā darba, bij redzams, ka mums būtu jāstrādā vēl piecas naktis un četras dienas, lai paveiktu to, ko bijām iesākuši.
— Piecas naktis un četras dienas! — es teicu saviem biedriem, — bet rezervuaros gaisa mums ir tikai divām dienām.
— Nerunājot nemaz par to, — Neds Lends attrauca, — ka, arī izsprukuši no šā nolādamā cietuma, mēs tomēr vēl atradīsimies iesprostoti ledus blāķos un bez nepieciešamā gaisa.
Tas bij pilnīgi pareizi. Kas varētu paredzēt to laika minimumu, kāds nepieciešams mūsu atbrīvošanai? Vai mēs jau nebūsim noslāpuši, iekams «Nautils» iespēs pacelties virs ūdens? Vai kuģim nolemts šajā ledus kapā aiziet bojā ar visiem tiem, kas tajā atradās? Stāvoklis likās bīstams. Bet katrs no mums to apzinājās un bij gatavs savu pienākumu izpildīt līdz galam.
Kā jau es biju paredzējis, pa nakti milzīgajā ledus iedobumā bij izcirsta vēl metru dziļāka vaga. Bet rītā, skafandru uzvilcis un laukā izgājis, es nokļuvu seši vai septiņi gradu lielā aukstumā un redzēju, ka ledus sienas kuģa abējās pusēs pievirzījušās vēl tuvāk. Cilvēku darba un viņu rīku nesasildītie ūdens slāņi, kas atradās attālāk no cērtamās spraugas, sāka jau sasalt. Ko lai mēs iesākam pret šīm jaunajām briesmām, kas aizšķēršļoja katru izredzi uz izglābšanos? Kā lai mēs aizkavētu ūdens sasalšanu ap «Nautilu», kā no vērst ledus žņaugu, kas kuģa sienas varēja ielauzt tikpat viegli kā plānu stiklu?
Par šīm jaunajām briesmām es biedriem nekā nesacīju. Kāpēc arī traucēt
279
-
0 commentsLeave a comment
- 276., 277., 278. lappuse
- 8/26/09 07:23 am
- Klabināšanas raksturlielumi: 29 minūtes, 6973 baiti.
* * *
— Tātad? ...
— Tātad ļoti vienkārši, — es teicu. — Mēs griezīsimies atpakaļ pa veco ceļu un raudzīsim izkļūt laukā dienvidu pusē.
Es to teicu tādā balsī, itin kā pats par to būtu pilnīgi pārliecināts. «Nautils» arvien ātrāk brauca atpakaļējā virzienā.
— Te mēs aizkavēsimies, — Neds Lends ieminējās.
— Ko nozīmē dažas stundas ātrāk vai vēlāk, ja tikai beidzot izkļūstam laukā!
Kādu laiciņu es pastaigājos no salona uz biblioteku. Mani biedri sēdēja klusēdami. Tad arī es atgūlos uz dīvana un pilnīgi mechaniski sāku pāršķirstīt kādu grāmatu.
Pēc kādas ceturtdaļstundas Konsels pienāca man klāt un teica:
— Vai tā ir ļoti interesanta grāmata, ko profesora kungs lasa?
— Ļoti interesanta, — es atbildēju.
— To es ticu. Tā jau profesora kunga paša sarakstīta grāmata!
— Mana paša?
Patiešām, tā bij mana paša grāmata par jūras dzīļu noslēpumiem. Es aizvēru to un sāku atkal pastaigāties. Neds un Konsels piecēlās, lai ietu projām.
— Palieciet, draugi, — es teicu, viņus atturēdams. — Paliksim visi kopā, līdz izkļūsim no šīs spraugas.
— Kā profesora kungam tīk, — Konsels atteica.
Tā pagāja dažas stundas. Es bieži aplūkoju pie salona sienām uzkārtos instrumentus. Manometrs rādīja, ka «Nautils» peld trīs simti metru lielā dziļumā, kompass — ka tas nemitīgi vēršas pret dienvidiem, laga — ka braucam divdesmit jūdzes stundā, tas nozīmē, — ar vislielāko ātrumu, kāds vispār iespējams šādā šaurā spraugā. Bet kapteinis Nemo zināja, ka vilcināties nav iespējams un ka minute te nozīmē vairāk nekā citkārt vesels gadu simtenis.
Astoņos divdesmit piecās minutēs notika jauns trieciens. Es nobālu. Mani draugi spiedās tuvāk. Es biju satvēris Konsela roku. Mēs paskatījāmies viens otram acīs un skatieniem sapratāmies labāk nekā vārdiem.
Šajā acumirklī kapteinis ienāca salonā. Es steidzos viņam pretī.
— Vai ceļš uz dienvidiem ir aizsprostots? — es vaicāju.
— Jā, profesora kungs. Ledus kalns atkal ir apgāzies un aizšķēršļojis mums izeju.
— Mēs esam ieslodzīti?
— Jā.
276
XVI
TRŪKST GAISA
Tātad visapkārt «Nautilam», augšā un apakšā, necaurlaužams ledus slānis. Mēs bijām sablīvējuma gūstā! Kanadietis trieca pret galdu savu vareno dūri. Konsels neteica ne vārda. Es skatījos kapteinī. Viņa seja atkal bij auksta, kā parasts. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš likās pārdomājam. «Nautils» stāvēja uz vietas.
Tad kapteinis ierunājās:
— Kungi, mūsu tagadējā stāvoklī iespējamas divējādas nāves.
Šis noslēpumainais cilvēks izskatījās gluži kā matematikas profesors, kas lasa lekciju saviem studentiem.
— Pirmā, — viņš turpināja, — ka mēs tiekam saspiesti. Otrā — nobeidzamies aiz gaisa trūkuma. Es nesacīšu, ka varam arī badā nomirt, jo «Nautila» pārtikas krājumi, bez šaubām, izturēs ilgāk nekā mēs paši. Tātad mums atliek tikai izredzes kļūt saspiestiem vai noslāpt.
— Par noslāpšanu nebūtu ko baidīties, kapteiņa kungs, — es teicu, — jo mūsu gaisa rezervuari ir pilni.
— Jā gan, — kapteinis Nemo atsaucās, — bet tajos uzkrātā gaisa mums pietiek tikai divām dienām. Trīsdesmit sešas stundas mēs jau esam zem ūdens, un «Nautila» sasmakušais gaiss katrā ziņā būtu atjaunojams. Pēc četrdesmit astoņām stundām mūsu gaisa krājums būs galīgi iztērēts.
— Nekas, kapteiņa kungs, lūkosim izkļūt brīvē pirms šīm četrdesmit astoņām stundām!
— Vismaz mēģināsim izlauzties cauri apkārtējai ledus sienai.
— Uz kuru pusi? — es vaicāju.
— To mums norādīs zonde. Es nolaidīšu «Nautilu» uz apakšējās ledus kārtas, un mani skafandrās ieģērbtie ļaudis mēģinās izlauzt ledus sienu plānākajā vietā.
— Vai salona logu aizvirtņus nav iespējams attaisīt?
— Kāpēc ne? Mēs patlaban stāvam uz vietas.
Kapteinis Nemo izgāja. Tūliņ pēc tam bij dzirdams, ka ūdens šalkdams gāzās rezervuaros. «Nautils» lēnām grima lejup un trīs simti piecdesmit metru lielā dziļumā novietojās uz apakšējās nogrimušās ledus kārtas.
— Draugi, — es teicu, — mūsu stāvoklis ir kļūmīgs, tomēr es ceru, ka nezaudēsiet drosmi un izturību.
277
— Profesora kungs, — kanadietis atsaucās, — tagad nav īstais brīdis apgrūtināt jūs ar pārmetumiem. Esmu gatavs darīt visu mūsu kopējai glābšanai.
— Labi, Ned, — es teicu, sniegdams viņam roku.
— Bez tam es vēl varu piezīmēt, — viņš teica, — ka ar kapli protu rīkoties tikpat labi kā ar harpunu, un tāpēc tagad varu būt kapteinim noderīgs. Esmu viņa rīcībā.
— Bez šaubām, viņš neliegsies aicināt jūs palīgā. Nāciet, Ned!
Es aizvadīju kanadieti ģērbtuvē, kur «Nautila» ļaudis patlaban ģērba mugurā savas skafandras. Paziņoju kapteinim Neda Lenda vēlēšanos, un tam nekas nebij pretī. Kanadietis tūliņ uzvilka skafandru un bij gatavs doties līdzi saviem darba biedriem. Katram no tiem mugurā bij Rukveirola aparats ar prāvu svaiga gaisa krājumu. Tas ievērojami patukšoja «Nautila» rezervuarus, bet tur nekā nevarēja līdzēt. Rumkorfa aparati kuģa elektrisko staru spilgti apgaismotajā apvidū nebij vajadzīgi.
Kad Neds Lends bij saģērbies, es atgriezos salonā, kur logu aizvirtņi bij vaļā, un, Konselam līdzās nostājies, aplūkoju zemākos ledus slāņus, uz kuriem «Nautils» patlaban balstījās.
Brīdi vēlāk mēs redzējām, ka uz sablīvējuma pusi dodas kāds ducis kuģa ļaužu, starp kuriem bij arī pēc lieā auguma viegli atšķiramais Neds Lends. Arī kapteinis Nemo gāja līdzi.
Iekams viņi ķērās pie ledus laušanas, kapteinis vairākās vietās ledū izurba caurumus, lai pārliecinātos, kādā virzienā jāvada darbi. Garās zondes ieurbās ledus sānu sienās, bet piecdesmit metru biezumā sienām vēl tomēr nebij gala. Nebij nekādas nozīmes lauzties uz augšu, kur acīm redzami atradās pats lielais, vairāk nekā četri simti metru biezais ledus sastrēgums. Tad kapteinis Nemo sāka pārbaudīt apakšējā slāņa biezumu. Izrādījās, ka tur tikai desmit metri mūs šķir no ūdens. Tik bieza bij šī apakšējā ledus kārta. Tātad šeit bij izlaužams gabals «Nautila» peldlīnijas apmērā, proti, seši tūkstoši pieci simti kubikmetru, lai dabūtu caurumu, pa kuru mēs varētu pacelties virs ūdens.
Darbs tika sākts nekavējot un ar neatlaidīgu enerģiju. Visapkārt «Nautilam» izcirst būtu nācies grūti, tāpēc kapteinis Nemo apzīmēja milzīgu apli astoņu metru attālumā no kuģa kreisās malas. Tad matroži šajā aplī vispirms izurba vienādā atstatumā caurumus. Pēc tam darbā laida kapļus, un ledus lieliem gabaliem lūza laukā. Tā kā izlauzto ledus gabalu īpatnējais svars vieglāks nekā ūdens, tad tie tūliņ pacēlās mūsu tuneļa virspusē, kura
278
-
0 commentsLeave a comment
- 273., 274., 275. lappuse
- 8/25/09 08:19 am
- Drukāšanas statistika: 34 minūtes, 7570 baiti.
* * *
— Un tas noticis? ...
— Aiz dabas untuma un nevis aiz cilvēku nemākulības. Mēs kuģa vadībā neesam pielaiduši nekādu kļūdu. Tomēr nebij iespējams aizkavēt līdzsvara tieksmes untumus. Cilvēku likumus mēs varam ignorēt, bet dabas likumi ir nepārvarami.
Tas bij gan savāds acumirklis, ko kapteinis Nemo izvēlējies saviem filozofiskajiem prātojumiem. Bet vispār no tiem es netiku nekādā skaidrībā.
— Vai es tomēr nevarētu dabūt zināt, — es teicu, — kāds iemesls šim atgadījumam?
— Milzīgs ledus blāķis, vesels kalns ir apvērsies, — viņš man atbildēja. — Kad ledus kalna apakšdaļu izkausē siltākas ūdens straumes vai kad nemitīgi triecieni to satricina, tā smaguma centrs pārvietojas uz augšu. Tad tas ar visu savu masu apsviežas apkārt un grimst dibenā. Tā noticis patlaban. Viens no tādiem kalniem nogrimdams ķēris «Nautilu» zemūdens dzīlē. Tas noslīdējis gar kuģa korpusa apakšu un ar neatvairāmu spēku pacēlis to mazāk blīvos ūdens slāņos, kur kuģis patlaban guļ uz sāniem.
— Bet vai tad, iztukšojot rezervuarus, nav iespējams «Nautilu» atkal dabūt līdzsvarā?
— Tas jau patlaban tiek darīts, profesora kungs. Paklausieties, jūs dzirdēsiet, kā darbojas sūkņi. Palūkojiet manometra adatu. Tā rāda, ka «Nautils» pamazām ceļas, bet ledus kalns ceļas tam līdzi, un, kamēr kaut kas neparedzēts neapturēs ledus celšanos, mūsu stāvoklis nevar grozīties.
Patiešām, «Nautils» vēl vienmēr gulēja uz labajiem sāniem. Bez šaubām, tas ieņems normalo stāvokli, kad ledus masa pati no sevis apstāsies. Bet kas patlaban var galvot, ka mēs netiekam virzīti pret augšējo sablīvējumu, ka netiekam šausmīgi saspiesti starp diviem milzīgiem ledus slāņiem?
Es pārdomāju šo mūsu kļūmīgo stāvokli. Kapteinis Nemo vienmēr vēl vēroja manometru. Pēc ledus kalna nogrimšanas «Nautils» bij pacēlies apmēram par simts piecdesmit pēdām; tomēr tā slīpuma leņķis bij tāds pats kā sākumā. Piepeši mēs samanījām vieglu kustību kuģa korpusā. «Nautils» katrā ziņā bij kaut cik pacēlies virs apakšējā ledus slāņa. Gar salona sienām sakārtie priekšmeti sāka atgūt savu parasto stāvokli. Sienas atkal atslējās vertikali. Neviens no mums nerunāja ne vārda. Pukstošām sirdīm mēs vērojām un sajutām, ka pamazām atkal tiekam normalā stāvoklī. Grīda zem mūsu kājām atsvērās horizontali. Tā pagāja minutes desmit.
— Beidzot mēs atkal tiksim uz kājām! — es iesaucos.
273
— Jā, — kapteinis Nemo teica, griezdamies uz salona durvīm.
— Bet vai mēs varēsim arī braukt tālāk? — es vaicāju.
— Bez šaubām, — viņš atbildēja. — Kad rezervuari būs iztukšoti, «Nautils» atkal pacelsies virs ūdens.
Kapteinis izgāja, un es tūliņ manīju, ka pēc viņa pavēles «Nautils» mitējās celties augšup. Patlaban kuģis būtu atdūries pret sablīvējuma apakšslāņiem un tāpēc labāk brauca prom pa spraugu starp abām ledus sienām.
— Liekas, ka esam izsprukuši no briesmām, — Konsels sacīja.
— Jā, mūs gandrīz saspieda vai vismaz ieslodzīja starp divām ledus grēdām. Un tad aiz gaisa trūkuma ... Jā, mēs esam izsprukuši no briesmām!
— Ja tikai viss jau galā! — Neds Lends nomurmināja.
Es negribēju bez vajadzības sākt strīdu ar kanadieti un tāpēc nekā neatbildēju. Bez tam arī salona logu aizvirtņi patlaban atvērās, un āra gaisma plūda iekšā pa vaļējām rūtīm.
Mēs bijām pilnīgi klajā jūrā; bet desmit metru atstatu abās pusēs «Nautilam» slējās stāva ledus siena. Augšā un apakšā tāda pati siena. Augšā sablīvējums plētās kā bezgala plati griesti, apakšā apvērsies ledus kalns, pamazām celdamies, bij atspiedies abējos sānos. «Nautils» bij iesprostots īsā, apmēram divdesmit metru platā ledus tunelī, piepildītā ar rāmu ūdeni. Te tas pēc patikas varēja braukāt uz priekšu vai atpakaļ un, dažus simts metrus dziļāk noniris, izkļūt pa sablīvētā ledus slāņa apakšu.
Lai gan griestu lampas bij izdzisušas, salons tomēr mirdzēja spilgtā gaismā. Tas bij ledus sienas spēcīgais atspulgs kuģa prožektora staros. Es nevaru attēlot elektriskās gaismas īpatnējo zaigojumu ikvienā dīvaini veidotajā milzīgajā ledus bluķī, katrā atsevišķā plāksnē un izlokā atkarībā no ledus kristalu strukturas. Tā bij it kā neizsmeļama dārgakmeņu raktuve, kur safiru zilais mirdzums rotaļīgi krustojās ar smaragda zaļo nospulgu. Šur un tur opalu maigās nokrāsas starp dzirkstošiem, acīs dzeļošiem dimantu zvirgzdiem. Prožektora uguns likās desmitkārt pastiprināta un laistījās cauri izdobtajiem staru metēju stikliem.
— Cik tas ir skaisti! Cik tas ir skaisti! — Konsels iesaucās.
— Jā! — es atbildēju. — Tā ir brīnišķa aina. Vai nav taisnība, Ned?
— Velns lai parauj, taisnība gan! — Neds Lends attrauca. — Es kļūstu traks tāpēc, ka man tas jāatzīst. Nekad nekas tamlīdzīgs nav pasaulē redzēts. Bet šis jaukais skats mums var maksāt dārgi. Vaļsirdīgi runājot, man liekas, ka mēs še skatām to, ko dievs noslēpis cilvēku acīm.
274
Nedam bij taisnība. Šīs ainas bij pārāk krāšņas. Pēkšņi Konsela kliedziens piespieda mani pagriezties.
— Kas tev? — es prasīju.
— Lai profesora kungs aizver acis! Lai profesora kungs neskatās!
To teikdams, viņš ar plaukstu aizslēpa savas acis.
— Kas tev noticis, mīļais?
— Esmu apstulbināts, nekā vairs neredzu.
Mani skatieni neviļus vērsās logā, bet arī es nevarēju paciest spilgto gaismu, kas plūda pa to.
Es sapratu, kas noticis. «Nautils» bij sācis braukt visātrākā gaitā. Ledus sienu rāmais spīdums pārvērties liesmainās svītrās. Miljoni dimanta mirgu saplūdušas vienā zaigā. Spēcīgās skrūves dzīts, «Nautils» skrēja kā caur zibeņotu tīklu.
Salona logu aizvirtņi atkal noslēdzās. Mēs aizklājām acis ar plaukstām, taču gar acīm uzliesmoja mirdzoši, koncentriski apļi, it kā kad saule pārāk asi būtu iežilbinājusi redzokļus. Pagāja krietns brīdis, iekams mūsu redze atkal noskaidrojās.
Beidzot mūsu rokas noslīga lejup.
— Tiešām! — Konsels iesaucās. — Tam es nekad nebūtu ticējis.
— Es vēl tagad tam neticu, — kanadietis nomurmināja.
— Ja mēs atkal kādreiz atgriezīsimies uz sauszemes, — Konsels teica, — šo krāšņo dabas brīnumu pārsātināti, cik niecīgi mums liksies visi kontinenti un cik nožēlojami cilvēku roku radītie darbi! Nē! Patiešām, apdzīvotā zeme vairs nav mūsu vērta!
Tādi vārdi rāmā flama mutē liecina par mūsu ārkārtīgo sajūsmu. Bet kanadietis arī te ielēja auksta ūdens šalti.
— Apdzīvotā zeme, — viņš teica, galvu pašūpodams, — palieciet vien mierā, Konsel, turp mēs vairs nekad neatgriezīsimies!
Bij tā ap pieciem no rīta. Mēs atkal samanījām triecienu «Nautila» priekšgalā. Es sapratu, ka tā durklis pāršķēlis kādu ledus kluci. Acīm redzot stūrmanis taisījis neveiklu pagriezienu, jo grūti bij braukt pa ledus gabalu pieblīvēto zemūdens tuneli. Tāpēc es nodomāju, ka kapteinis Nemo lūkos izvairīties no traucēkļiem un virzīs kuģi pa ūdens spraugas izlokiem. Vispār turpmākais ceļš mums nevarēja būt pilnīgi aizšķēršļots. Bet pretēji manam ieskatam «Nautils» sāka virzīties atpakaļ.
— Liekas, ka mēs braucam atpakaļ, — Konsels sacīja.
— Jā, — es atbildēju. — Laikam uz to pusi tunelim nav izejas.
275
-
0 commentsLeave a comment
- 270., 271., 272. lappuse
- 8/24/09 07:28 pm
- Drukāšanas statistika: 29 minūtes, 6867 baiti.
* * *
dījās kā zeltota ripa un meta savus pēdējos starus pār tuksnešaino zemi un jūru, pa kuru vēl nekad nebij braukuši cilvēki.
Kapteinis Nemo ar sietiņu un spoguli bruņotu tālskati, kas novērsa refrakciju, vēroja aiz apvāršņa pa slaidu diagonali lēnām grimstošo saules ripu. Es turēju chronometru. Sirds man pukstēja strauji. Ja saules pusripas pazušana sakristu ar chronometra rādīto dienas vidu, mēs būtu pie paša pola.
— Dienas vidus! — es iesaucos.
— Dienvidpols! — kapteinis Nemo atsaucās, pasniegdams man tālskati, ar kuru bij saredzama apvāršņa līnijas divās vienādās daļās pāršķeltā saules ripa.
Es novēroju tās pēdējos starus uz kalna smailes, aiz kuras kāpām pamazām cēlās melnas ēnas.
Kapteinis Nemo uzlika roku man uz pleca un teica: — Profesora kungs, es, kapteinis Nemo, 1868. gada 21. martā esmu sasniedzis dienvidpolu pie deviņdesmitā grada un ņemu savā īpašumā šo apgabalu.
— Kā vārdā, kapteiņa kungs?
— Sava paša vārdā, profesora kungs!
To teicis, kapteinis Nemo uzsprauda melnu karogu ar tajā iešūtu zeltītu burtu N. Pēc tam viņš pagriezās pret sauli, kuras pēdējie stari apgaismoja jūras apvārsni.
— Ardievu, saule! — viņš iesaucās. — Pazūdi, mirdzošais spīdekli! Noslēpies aiz šīs brīvās jūras un ļauj, lai nakts sešus mēnešus ilgi klāj savas ēnas pār šo manu jauno valstību!
XV
GADĪJUMS VAI NELAIME?
Otrā rītā, 22. martā, sākās sagatavošanās uz aizceļojumu. Krēslas pēdējā atblāzma apdzisa nakts tumsā. Aukstums manāmi pieņēmās. Zvaigžņu grupas spīdēja ārkārtīgi spilgti. Pašā zenitā bij redzams Dienvidu Krusts, antarktisko apvidu spožākā zvaigsne.
Termometrs rādīja divpadsmit gradus zem nulles, vējš asi knieba sejā. Ledus gabali brīvās jūras klajumā kļuva arvien biežāki. Viss ūdens likās pārsalstam. Neskaitāmi melni plankumi virs ūdens līmeņa liecināja, ka arī te rodas jauna ledus kārta. Acīm redzami sešos ziemas mēnešos šī polarjūra ir pilnīgi nepieejama. Ko gan pa to laiku darīja vaļi? Bez šaubām, pa sablī-
270
vētā ledus apakšu viņi traucās uzmeklēt citus, dzīvošanai labākus ūdeņus. Roņi un valzirgi, pieraduši pie skarbāka klimata, arī pa ziemu palika šajā aizsalušajā jūrā. Šie dzīvnieki ir iemanījušies izurbt caurumus ledus klājā un pastāvīgi turēt tos vaļējus. Pa šiem caurumiem tad viņi arī ieelpo gaisu; kad aukstuma vajātie putni ir aizlaidušies uz ziemeļu pusi, šie zīdītāju kustoņi paliek vienīgie polarā kontinenta valdnieki.
Pa to laiku rezervuari bij piepildīti, un «Nautils» lēnām nogrima dzīlē. Tūkstoši pēdu dziļumā kuģis apstājās. Tad tā skrūve atkal sāka spēcīgi kult ūdeni, un «Nautils» devās uz ziemeļiem ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Pret vakaru tas jau brauca pa apakšu cauri bezgalīgajam sablīvētā ledus kalnājam.
Aiz uzmanības salona logi palika aizvērti, jo «Nautils» viegli varēja uzdurties kādam nogrimušam ledus klucim. Tāpēc es to dienu pavadīju, kārtodams savas piezīmes. Visas manas domas vēl kavējās dienvidpola atmiņās. Mēs šo nekad vēl neredzēto vietu bijām aizsnieguši bez sevišķām pūlēm un bez briesmām, it kā kādā dzelzceļa vagonā pa drošām sliedēm. Bet nu patiešām sākās atpakaļceļojums. Vai tajā vēl iedomājami līdzīgi pārsteigumi? Es par to biju gandrīz pārliecināts, jo zemūdens brīnumi nav izsmeļami! Piecarpus mēnešu laikā, kopš nejaušs gadījums mūs noveda uz šā kuģa, bijām nobraukuši četrpadsmit tūkstoš ljē, tātad vairāk nekā pa ekvatoru zemeslodei apkārt, un cik pievilcīgu vai šausmīgu atgadījumu bijām piedzīvojuši: medības Krespo salas mežos, Ceilonas pērļu zveju, uzskriešanu sēklī Toresa jūras šaurumā, koraļu kapsētu, Arabijas tuneli, Santorinas ugunis, Vigo jūras līča miljonus, Atlantidu un beigās dienvidpolu! Visu cauru nakti šīs atmiņas neļāva ne acumirkli aizmigt.
Ap trijiem rītā spēcīgs trieciens mani pamodināja. Paslējies sēdus, es tumsā klausījos, tad piepeši no savas guļas vietas tiku aizsviests istabas vidū. Acīm redzot «Nautils» no spēcīgā trieciena bij spēji nosvēries uz sāniem. Gar sienām turēdamies, es pa gaiteņiem aiztaustījos līdz apgaismotajam salonam. Tur visas mēbeles bij apgāztas. Par laimi tikai uzstatos rūpīgi piestiprinātās vitrinas nebij apgāzušās. Aiz vertikalās pārvietošanās līnijas gleznas labajā pusē bij kā pielipušas sienai, kamēr kreisajā pusē tās ar ietvaru apakšējo daļu stāvēja kādu pēdu atkarus. Tātad «Nautils» gulēja nekustoši, sazvēlies uz labajiem sāniem.
Iekšpusē es sadzirdu soļu troksni un neskaidras balsis. Tomēr kapteinis Nemo nerādījās. Es patlaban grasījos atstāt salonu, kad ienāca Neds Lends ar Konselu.
271
— Kas noticis? — es tūliņ viņam vaicāju.
— Es nācu pavaicāt to profesora kungam, — Konsels atbildēja.
— Velns lai parauj! — kanadietis iesaucās. — Es zinu, kas tas ir! «Nautils» ir dabūjis triecienu un uzskrējis sēklī, es neticu, ka viņš šoreiz tiks nost kā tur, Toresa šaurumā.
— Bet vai kuģis vismaz pacēlies jūras virspusē? — es jautāju.
— To mēs nezinām, — Konsels atbildēja.
— Par to viegli pārliecināties, — es piebildu. Es palūkojos manometrā. Par lielu pārsteigumu tas rādīja trīs simti sešdesmit metru lielu dziļumu.
— Ko tas gan īsti nozīmē? — es iesaucos.
— Par to jāapvaicājas kapteinim Nemo, — Konsels atteica.
— Bet kur lai viņu sastop? — Neds Lends iebilda.
— Sekojiet man, — es teicu saviem biedriem.
Mēs izgājām no salona. Bibliotekas istabā nebij neviena. Man ienāca prātā, ka kapteinis Nemo būs stūrmaņa kabinē. Visprātīgākais bij nogaidīt. Un tā mēs visi trīs atgriezāmies atpakaļ salonā.
Es nekā neatbildēju uz kanadieša pukošanos. Tagad viņam bij labs iemesls visādiem pārmetumiem. Es ļāvu, lai viņš pēc patikas izgāž savas dusmas, un klusēju.
Tā mēs nosēdējām minutes divdesmit, vērodami katru vismazāko troksnīti «Nautila» telpās, kad ienāca kapteinis Nemo. Likās, ka viņš mūs nemaz neredz. Viņa parasti tik aukstajā sejā bij redzams itin kā uztraukums. Klusēdams viņš aplūkoja kompasu un manometru, tad pusložu kartē vilka pirkstu pār dienvidpola jūrām.
Es negribēju viņu traucēt. Tikai brīdi vēlāk, kad viņš pagriezās pret mani, es viņu uzrunāju ar teikumu, ko viņš pats bij lietojis Toresa jūras šaurumā:
— Atgadījums, kapteiņa kungs?
— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Šoreiz nelaimes gadījums.
— Nopietns?
— Tas arī var būt.
— Vai mēs atrodamies lielās briesmās?
— Nē.
— «Nautils» ir uzskrējis sēklī?
— Jā.
272
-
0 commentsLeave a comment
- 268., 269. lappuse
- 8/23/09 06:04 am
- Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5263 baiti.
* * *
apvāršņa, un sāksies garā polarnakts. Ar septembra ekvinokciju1 saule bij pacēlusies pār ziemeļu apvārsni un slaidām spiralēm virzījusies augšup līdz 21. decembrim. No tā laika tā atkal pamazām bij slīgusi lejup, un rītdien tā raidīs pēdējos starus pār zemi.
Es pastāstīju kapteinim Nemo savas domas un bažas.
— Jums taisnība, Aronaksa kungs, — viņš atbildēja. — Ja es rīt nepagūšu izdarīt savus izmērījumus, tad varēšu to tikai pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja saule pusdienā parādās, man būs visai izdevīgi novērot, jo aiz ceļojuma nejaušības mēs te esam atbraukuši tieši 21. martā.
— Kāpēc tas izdevīgi?
— Tāpēc, ka tajā laikā, kad saule spīd pa garu spirales loku, grūti izmērīt tās pareizo attālumu no horizonta un instrumenti dažkārt stipri kļūdās.
— Kā tad jūs domājat to darīt?
— Es lietošu tikai savu chronometru, — kapteinis Nemo atbildēja. — Ja rīt, 21. martā, pusdienā ziemeļu apvārsnis saules disku pārdalīs uz divām līdzīgām daļām, ņemot vērā, protams, refrakciju, es zināšu, ka esmu pie dienvidpola.
— Bez šaubām, — es atteicu. — Tikai neaizmirstiet, ka aprēķins nebūs matematiski pilnīgi pareizs, jo ekvinokcija neiekrīt tieši pusdienas laikā.
— Jums taisnība, profesora kungs, bet kļūdīties mēs varam tikai par kādiem simts metriem, vairāk nekā jau arī nevajag. Tātad līdz rītam.
Kapteinis Nemo atgriezās uz kuģa. Mēs ar Konselu līdz pieciem palikām krastā vērodami un pētīdami. Es te neatradu neviena interesanta priekšmeta, atskaitot milzīgi lielu pingvina olu, par kuru tādu lietu cienītāji dotu tūkstoš franku. Tā bij palsā krāsā, itin kā hieroglifiem izraibota. Es to iedevu Konselam, un piesardzīgais puisis to kā dārgu porcelana lietiņu, abām rokām vārīgi turēdams, aiznesa uz «Nautilu». Tur es šo reto atradumu novietoju vienām muzeja vitrinā. Tad ar lielu apetiti apēdu gabalu roņa gaļas, kura garšoja gluži kā cūkgaļa. Pēc tam likos gulēt, kā indietis piesaucis staraino zvaigzni nākošās dienas svētībai.
Otrā rītā, 21. martā, ap pieciem es izgāju uz klāja. Kapteinis Nemo tur bij jau priekšā.
— Laiks sāk skaidroties, — viņš teica. — Man ir cerība, ka šodien izdosies. Pabrokastojuši dosimies malā uzmeklēt ērtāku novērojuma vietu.
———————
1 Saulgrieži — ap 21. martu un 23. septembri, — kad saule nonāk tajās vietās, kur ekliptika krustojas ar ekvatoru. Red.
268
Kad par to bijām vienojušies, es gāju uzmeklēt Nedu Lendu. Gribēju arī viņu ņemt līdzi. Stūrgalvīgais kanadietis atteicās, un es nomanīju, ka viņš kļūst drūmāks un niknāks ar katru dienu. Bet šajā gadījumā es par viņa ietiepību neko neuztraucos. Patiešām, malā bij pārāk daudz roņu, ar tiem nedrīkstēja kairināt nevaldāmo mednieku.
Paēdis es devos malā. Pa nakti «Nautils» bij pabraucis vēl dažas jūdzes uz priekšu. Tas stāvēja klajā jūrā, apmēram jūdzi no krasta, pār kuru slējās četri vai pieci simti metru augsta kalna smaile. Reizē ar mani laiva izcēla malā arī kapteini Nemo, divus no kuģa ļaudīm un visus nepieciešamos instrumentus, chronometru, tālskati un barometru.
Šajā braucienā es novēroju trīs tikai dienvidpola jūrās sastopamas vaļu pasugas: bez muguras spurām, ar krunkainiem vēderiem; arī ar baltajām spurām; dzeltenēji brūnus un visveiklākos šajā kustoņu nozarē. Šis spēcīgais dzīvnieks dzirdams jau iztālēm, augstu viņš šļāc gaisu un tvaika strūklas, līdzīgas dūmu virpuļiem. Šie dažādie zīdītāji bariem mājoja rāmajos ūdeņos, es skaidri redzēju, ka antarktiskā pola ūdeņos tie patvērušies, glābdamies no mednieku vajāšanas.
Ap deviņim mēs jau bijām malā. Debesis sāka noskaidroties. Mākoņi noslīga dienvidu pusē. Migla pamazām izklīda no vēso ūdeņu līmeņa. Kapteinis Nemo devās uz kalna virsotni, kur viņš, bez šaubām, gribēja izdarīt savus novērojumus. Tas bij grūts kāpiens pār sastingušās lavas un pumeka asajām šķautnēm, sīku krateru sēra tvaika piesātinātā gaisā. Kapteinis, jau atradis no sauszemes gaitām, tomēr rāpās visstāvākās kraujās tik veikli, ka es tikko paspēju viņam tikt līdzi; pats veiklākais kalnu kazu mednieks šajā ziņā varētu viņu apskaust.
Pagāja divas stundas, kamēr mēs nokļuvām šā porfira un bazalta kalna galā. No turienes mūsu acīm atklājās skats uz plašo jūru, kura ziemeļu apvārsnī saplūda kopā ar debesīm. Zem mūsu kājām zeme bij spilgti balta. Pāri galvām blāvs, neaizmiglots debess zilums. Ziemeļos apvāršņa līnijas pāršķelta krēslainā saules ripa. No ūdeņu dzīlēm cēlās augšup simtiem krāšņas šļakatu strūklas. Tālē «Nautils» gulēja kā aizmidzis valis. Aiz muguras mums pret dienvidiem un austrumiem bezgalīgs zemes plašums, klinšu un ledus sablīvējums, kuram mala nebij saredzama.
Kalna virsotnē nokļuvis, kapteinis Nemo ar barometra palīdzību rūpīgi noteica kalna augstumu, jo tas viņa novērojumiem bij nepieciešams.
Bez ceturkšņa divpadsmitos līdz šim tikai refrakcijā redzamā saule parā-
269
-
0 commentsLeave a comment
- 266., 267. lappuse
- 8/22/09 03:53 pm
- Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 4875 baiti.
* * *
šie dzīvnieki ar lokanu mugurkaulu, tievu vidukli, īsu, gludu spalvu un pleznainām kājām savā īstajā elementā ir ūdenī, peld viņi apbrīnojami veikli. Arī atpūzdamies un uz sauszemes viņi izlaidās īsti graciozā pozā.
Es aizrādīju Konselam, cik attīstītas un augstas šiem saprātīgajiem dzīvniekiem pieres. Atskaitot cilvēku, nevienam zīdītāja kustonim nav tik daudz smadzeņu vielas. Tāpēc arī roņus iespējams zināmā mērā audzināt; tie ir viegli pieradināmi par mājkustoņiem, un saskaņā ar citu zinātnieku secinājumiem esmu pārliecināts, ka zvejnieki tos iespētu izdresēt sev par veikliem palīgiem.
Lielākā daļa šo dzīvnieku gulēja uz klintīm vai smilktīs. Visvairāk tur bij parasto bezausu roņu, — tie atšķiras no ausainajiem roņiem, kam diezgan izvirzītas ausis; es novēroju vairākas stenorhinus pasugas, trīs metrus garus, ar baltu spalvu, buldogveidīgu galvu, pa desmit zobiem katrā žoklī, četriem ilkņiem augšā un apakšā un diviem lieliem lilijveidīgiem priekšzobiem. Pa starpām tiem slīdēja jūras ziloņi ar īsiem, kustīgiem purniem, roņu pasugas milzeņi divdesmit pēdu apkārtmērā un desmit metru gari. Mums tuvojoties, tie pat nepakustējās.
— Vai šie dzīvnieki nav bīstami? — Konsels vaicāja.
— Nē, — es atbildēju, — vismaz, ja viņus neaizskar. Bet, ja ronim jāaizstāv savs mazulis, tad viņš kļūst šausmīgi nikns; nereti gadījies, ka tas sadragā laivu ar visiem zvejniekiem.
— Nu, uz to viņam arī tiesības, — Konsels piezīmēja.
— Es to nenoliedzu.
Divas jūdzes tālāk ceļu mums aizšķēršļoja kalnājs, kas jūras līci sargāja pret dienvidu vējiem. Tas stāvu nosliecās jūrā un bij pārklāts viļņu putu šļakatām. Iztālēm bij sadzirdama nejauka maurošana, it kā tur maurotu vesels gremotāju kustoņu bars.
— Klau! — Konsels iesaucās. — Tas jau vēršu koncerts.
— Nē, — es atteicu, — tas ir valzirgu koncerts.
— Vai viņi tur kaujas?
— Vai nu kaujas, vai rotaļājas.
— Ja profesora kungam nav nekas pretī, iesim palūkot viņus.
— Palūkosim, Konsel.
Un mēs devāmies uz to pusi pa melnām klintīm, nejaušām kraujām un ledus slideni nogludinātiem akmeņiem. Vairāk reižu es pakritu un nodauzīju sānus. Konsels bij vai nu uzmanīgāks, vai stiprāks uz kājām un nekrita, bet palīdzēja man piecelties, sacīdams:
266
— Ja profesora kungs plašāk spertu kājas, viņš vieglāk noturētu līdzsvaru.
Nokļuvuši kalnāja virsgalā, mēs ieraudzījām plašu, baltu, ar valzirgiem pārklātu klajumu. Šie dzīvnieki tur patlaban rotaļājās. Mēs bijām dzirdējuši prieka un nevis cīņas rēcienus.
Valzirgi ar savu ķermeņa formu un locekļu sastatu līdzinās roņiem. Bet apakšējā žoklī tiem nav priekšzobu un ilkņu; augšējie ilkņi tiem astoņdesmit centimetru gari un resgalī trīsdesmit trīs centimetru apkārtmērā. Tie ir cietāki kā ziloņiem, bez šņīpām un tik viegli nedzeltē — tātad ārkārtīgi vērtīgi. Tāpēc arī valzirgus medī bez žēlastības, un drīz vien tie būs līdz pēdējam iznīdēti, jo medznieki bez izšķirības nogalina tiklab jaunos, kā grūsnējas mātītes un tā katru gadu iznīcina vairāk nekā četrus tūkstošus.
Tuvu garām iedams, es varēju labi tos aplūkot, jo viņi gulēja nekustēdamies. Āda tiem bieza un grumbaina, dzeltenīgi rūsgana, pat iesarkana, spalva īsa un reta. Daži no tiem bij līdz četri metri gari. Rāmāki un bezbailīgāki nekā viņu ziemeļu radinieki — tie pat sargus nebij nostādījuši ap savu apdzīvojamo vietu.
Novērojis šo valzirgu nometni, es grasījos griezties atpakaļ. Pulkstenis bij vienpadsmit, un, ja kapteinim Nemo būtu izdevīgs brīdis novērojumiem, es gribētu būt tur klāt. Tomēr necerēju, ka saule šodien uzlēks. Apvārsnī sablīvējušies mākoņi to vēl aizslēpa mūsu acīm. Likās, ka nenovīdīgais spīdeklis negrib parādīt cilvēciskām būtnēm šo nepieejamo zemeslodes daļu.
Tomēr es noņēmos doties atpakaļ uz «Nautilu». Mēs gājām pa šauru taku kraujas virsotnē. Pusdivpadsmitos bijām jau tajā vietā, kur pirmāk izkāpām malā. Arī kapteinis ar laivu bij atbraucis šurp. Es ieraudzīju viņu stāvam uz kādas bazalta klints. Instrumenti tam bij līdzi. Viņa skatiens bij pavērsts pret ziemeļu apvārsni, gar kuru saule šajā laikā slīdēja savu loka ceļu.
Es novietojos viņa tuvumā un klusēdams gaidīju. Pienāca pusdiena, bet saule nerādījās, tāpat kā vakar. Mūs vajāja nelaime. Novērojumi nebij iespējami. Ja arī vēl rīt tie neizdosies, mums galīgi būs jāatmet cerības uzzināt, kur īsti atrodamies.
Šodien bij 20. marts. Rīt, 21. martā, diena un nakts būs vienā garumā un, ja neskaita staru refrakciju, saule uz sešiem mēnešiem pazudīs aiz
267
-
0 commentsLeave a comment
- 265. lappuse
- 8/21/09 07:46 am
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2796 baiti.
* * *
izzvejotās zivis. No tālāku platuma gradu vētrainiem ūdeņiem antarktiskajās jūrās patvērumu meklē dažādi klejotāji ūdens iemītnieki — protams, lai kļūtu par laupījumu valzirgiem un roņiem. Es te atradu dažas balsnējas, zili svītrotas, adatainas, decimetru garas skrimšļu zivju sugas — dienvidpola platgalvjus, bez tam vēl antarktiskās chimeras, trīs pēdas garas, ārkārtīgi slaidas un baltas, ar glumu, sudrabotu ādu, ieapaļu galvu, trijām muguras spurām un snuķveidīgu, mutes pusē saliektu purnu. Pamēģināju arī ēst to gaļu, bet man tā izlikās negaršīga, kamēr Konselam tā tūliņ ļoti iepatikās.
Putenis nenorima līdz pat otram rītam. Iziet uz klāja nebij iespējams. Sēdēdams salonā un atzīmēdams ekskursijas pieredzējumus, es dzirdēju vētras putnu un albatrosu brēcienus; šie putni pat aukā laidelējās apkārt. «Nautils» vairs nestāvēja uz vietas; gar krastu tas vēl pabrauca jūdzes divdesmit tālāk uz dienvidiem tajā krēslajā apvidū, kur saule redzama tikko paceļamies pār apvārsni.
Nākošā dienā, 20. martā, sniegs vairs nesniga. Aukstums bij mazliet pieņēmies. Termometrs rādīja divus gradus zem nulles. Migla cēlās gaisā, un es cerēju, ka šodien būs izdevība novērojumiem.
Kapteini Nemo es vēl nebiju redzējis; abi ar Konselu mēs iesēdāmies laivā un devāmies malā. Zeme te tāpat bij vulkaniska. Visur redzamas lavas izdedžu un bazalta pēdas, bet krateri, kas visu to bij izvirdis, neredzēja nekur. Tāpat kā saliņā, arī šajā polarzemē ņudzēja neskaitāmi putnu bari. Bet te jau viņi savā valstībā dalījās ar zīdītāja dzīvniekiem, kuri labsirdīgām acīm skatījās uz mums. Tur bij dažādus sugu roņi — daži gulēja zemē izstiepušies, citi bij novietojušies uz peldošiem ledus gabaliem, citi patlaban devās ūdenī, citi rāpās laukā no turienes; cilvēku nekad neredzējuši, tie mums nepiegrieza ne mazākās vērības, es novērtēju, ka tur pietiktu medījuma vairākiem simts kuģiem.
Bij tā ap astoņiem no rīta. Četras stundas mums vēl atlika novērošanai, kamēr uzlēks saule. Es devos uz kādu plašu, dziļi granita krastā iegrauzušos līci.
Varu teikt, ka, cik tālu visapkārt sniedza mūsu skatieni, zeme un ledus klajumi bij pārklāti ar jūras zīdītāju kustoņiem. Visvairāk te bij roņu. Tēviņi un mātītes bij novietojušies dažādos pūļos: vienā tēvs sargāja visu dzimtu, otrā māte zīdīja savus mazuļus, bet lielākie bērni rāpoja jau drusku atstatāk. Pārvietojās šie zīdītāji, saraudami ķermeni un nelieliem lēcieniem, diezgan neveikli izpalīdzēdamies ar neattīstītām spurām, kuras viņu tuvajam radiniekam lamantinam kalpo kā īstas priekšķepas. Tomēr man jāsaka, ka
265
-
0 commentsLeave a comment
- 264. lappuse
- 8/20/09 07:55 am
- Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2726 baiti.
* * *
Turpretim gaisā dzīvības bij pārpilnām. Skaļi brēkdami, šurp turp laidelējās tūkstošiem dažādu sugu putni. Citi, uz klintīm nometušies, bez bailēm noskatījās uz mums vai metās turpat pie kājām zemē. Tie bij pingvini, viegli un veikli ūdenī, kur tos bieži samaina ar žiglajiem bonitiem, bet smagi un pavisam neveikli uz sauszemes. Pūļos sametušies, tie tupēja nekustēdamies un klaigāja ķērkstošām balsīm.
Starp citiem putniem es tur novēroju arī bridēju sugas baltās šionas baložu lielumā, īsiem konusveidīgiem knābjiem un sarkanu gredzenu ap acīm. Konsels samedīja šos putnus, jo no tiem, zināmā veidā pagatavotiem, iznāk garšīgs cepetis. Gaisā laidelējās ogļu melnie albatrosi, kuru spārnu vēdas sasniedz četru metru apmēru — šos putnus pareizi dēvē par jūras vanagiem; milzīgie vētras putni līkiem spārniem, lielākie ienaidnieki roņiem, kuriem tie labprāt uzbrūk; mazās nirējas pīles ar baltraibām mugurām un, beidzot, daždažādu pasugu vētras putni, balsnēji ar brūni apmargotiem spārniem un zili, vienīgi tikai dienvidpola jūrās sastopami.
— Tie ir tik eļļaini, — es teicu Konselam, — ka Fereru salu apdzīvotājiem vajadzīga tikai dakts, lai tos aizdedzinātu.
— Daudz netrūkst, — Konsels atteica, — un tie labi varētu aizvietot lampas! Nevar jau prasīt, lai daba tām būtu pierīkojusi arī dakti.
Pusjūdzi tālāk mēs ieraudzījām zemē izraktās pingvinu ligzdas, līdzīgas alām, — tur putni dēja savas olas, no tām neskaitāmi putni laidās laukā. Vēlāk kapteinis Nemo lika samedīt vairāk simtu šo putnu, jo viņu melnā gaļa ir ļoti garšīga. Viņu brēcieni skan kā ēzeļa zviegšana. Šie putni ir zoss lielumā ar šifera krāsas rumpi, baltu vēderu un citrondzeltenu svītru ap kaklu; tos var nosist vienkārši ar akmens sviedienu, jo bēgt viņi nemaz nemēģina.
Migla necēlās, bet ap vienpadsmitiem saule arī vēl nebij uzlēkusi. Protams, tas uztrauca mani. Bez saules nekādi novērojumi nebij iespējami. Kā lai pārliecinās, vai mēs patiešām esam aizsnieguši polu?
Es atradu kapteini Nemo, pret klinti atspiedušos, vērojam debesis. Likās, ka viņš ir uztraukts un nepacietīgi gaida. Bet ko lai iesāk? Sauli šis spēcīgais un drošais cilvēks tomēr tā nepārvaldīja kā jūru.
Arī ap pusdienas laiku saule vēl ne uz acumirkli nebij parādījusies. Nebij pat sazīmējama vieta, kur tā slēptos aiz miglas aizkariem. Un drīz vien šī migla izvērtās sniegā.
— Rīt, — kapteinis man vienkārši pateica, un, putenim virpuļojot, mēs atgriezāmies uz «Nautila».
Pa mūsu pastaigas laiku bij izvilkti tīkli, un es ar interesi aplūkoju
264
-
0 commentsLeave a comment