purvainais
purvainais
- 265. lappuse
- 8/21/09 07:46 am
- Drukāšanas statistika: 13 minūtes, 2796 baiti.
* * *
izzvejotās zivis. No tālāku platuma gradu vētrainiem ūdeņiem antarktiskajās jūrās patvērumu meklē dažādi klejotāji ūdens iemītnieki — protams, lai kļūtu par laupījumu valzirgiem un roņiem. Es te atradu dažas balsnējas, zili svītrotas, adatainas, decimetru garas skrimšļu zivju sugas — dienvidpola platgalvjus, bez tam vēl antarktiskās chimeras, trīs pēdas garas, ārkārtīgi slaidas un baltas, ar glumu, sudrabotu ādu, ieapaļu galvu, trijām muguras spurām un snuķveidīgu, mutes pusē saliektu purnu. Pamēģināju arī ēst to gaļu, bet man tā izlikās negaršīga, kamēr Konselam tā tūliņ ļoti iepatikās.
Putenis nenorima līdz pat otram rītam. Iziet uz klāja nebij iespējams. Sēdēdams salonā un atzīmēdams ekskursijas pieredzējumus, es dzirdēju vētras putnu un albatrosu brēcienus; šie putni pat aukā laidelējās apkārt. «Nautils» vairs nestāvēja uz vietas; gar krastu tas vēl pabrauca jūdzes divdesmit tālāk uz dienvidiem tajā krēslajā apvidū, kur saule redzama tikko paceļamies pār apvārsni.
Nākošā dienā, 20. martā, sniegs vairs nesniga. Aukstums bij mazliet pieņēmies. Termometrs rādīja divus gradus zem nulles. Migla cēlās gaisā, un es cerēju, ka šodien būs izdevība novērojumiem.
Kapteini Nemo es vēl nebiju redzējis; abi ar Konselu mēs iesēdāmies laivā un devāmies malā. Zeme te tāpat bij vulkaniska. Visur redzamas lavas izdedžu un bazalta pēdas, bet krateri, kas visu to bij izvirdis, neredzēja nekur. Tāpat kā saliņā, arī šajā polarzemē ņudzēja neskaitāmi putnu bari. Bet te jau viņi savā valstībā dalījās ar zīdītāja dzīvniekiem, kuri labsirdīgām acīm skatījās uz mums. Tur bij dažādus sugu roņi — daži gulēja zemē izstiepušies, citi bij novietojušies uz peldošiem ledus gabaliem, citi patlaban devās ūdenī, citi rāpās laukā no turienes; cilvēku nekad neredzējuši, tie mums nepiegrieza ne mazākās vērības, es novērtēju, ka tur pietiktu medījuma vairākiem simts kuģiem.
Bij tā ap astoņiem no rīta. Četras stundas mums vēl atlika novērošanai, kamēr uzlēks saule. Es devos uz kādu plašu, dziļi granita krastā iegrauzušos līci.
Varu teikt, ka, cik tālu visapkārt sniedza mūsu skatieni, zeme un ledus klajumi bij pārklāti ar jūras zīdītāju kustoņiem. Visvairāk te bij roņu. Tēviņi un mātītes bij novietojušies dažādos pūļos: vienā tēvs sargāja visu dzimtu, otrā māte zīdīja savus mazuļus, bet lielākie bērni rāpoja jau drusku atstatāk. Pārvietojās šie zīdītāji, saraudami ķermeni un nelieliem lēcieniem, diezgan neveikli izpalīdzēdamies ar neattīstītām spurām, kuras viņu tuvajam radiniekam lamantinam kalpo kā īstas priekšķepas. Tomēr man jāsaka, ka
265
-
0 commentsLeave a comment