- 270., 271., 272. lappuse
- 8/24/09 07:28 pm
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 29 minūtes, 6867 baiti.
* * *
dījās kā zeltota ripa un meta savus pēdējos starus pār tuksnešaino zemi un jūru, pa kuru vēl nekad nebij braukuši cilvēki.
Kapteinis Nemo ar sietiņu un spoguli bruņotu tālskati, kas novērsa refrakciju, vēroja aiz apvāršņa pa slaidu diagonali lēnām grimstošo saules ripu. Es turēju chronometru. Sirds man pukstēja strauji. Ja saules pusripas pazušana sakristu ar chronometra rādīto dienas vidu, mēs būtu pie paša pola.
— Dienas vidus! — es iesaucos.
— Dienvidpols! — kapteinis Nemo atsaucās, pasniegdams man tālskati, ar kuru bij saredzama apvāršņa līnijas divās vienādās daļās pāršķeltā saules ripa.
Es novēroju tās pēdējos starus uz kalna smailes, aiz kuras kāpām pamazām cēlās melnas ēnas.
Kapteinis Nemo uzlika roku man uz pleca un teica: — Profesora kungs, es, kapteinis Nemo, 1868. gada 21. martā esmu sasniedzis dienvidpolu pie deviņdesmitā grada un ņemu savā īpašumā šo apgabalu.
— Kā vārdā, kapteiņa kungs?
— Sava paša vārdā, profesora kungs!
To teicis, kapteinis Nemo uzsprauda melnu karogu ar tajā iešūtu zeltītu burtu N. Pēc tam viņš pagriezās pret sauli, kuras pēdējie stari apgaismoja jūras apvārsni.
— Ardievu, saule! — viņš iesaucās. — Pazūdi, mirdzošais spīdekli! Noslēpies aiz šīs brīvās jūras un ļauj, lai nakts sešus mēnešus ilgi klāj savas ēnas pār šo manu jauno valstību!
XV
GADĪJUMS VAI NELAIME?
Otrā rītā, 22. martā, sākās sagatavošanās uz aizceļojumu. Krēslas pēdējā atblāzma apdzisa nakts tumsā. Aukstums manāmi pieņēmās. Zvaigžņu grupas spīdēja ārkārtīgi spilgti. Pašā zenitā bij redzams Dienvidu Krusts, antarktisko apvidu spožākā zvaigsne.
Termometrs rādīja divpadsmit gradus zem nulles, vējš asi knieba sejā. Ledus gabali brīvās jūras klajumā kļuva arvien biežāki. Viss ūdens likās pārsalstam. Neskaitāmi melni plankumi virs ūdens līmeņa liecināja, ka arī te rodas jauna ledus kārta. Acīm redzami sešos ziemas mēnešos šī polarjūra ir pilnīgi nepieejama. Ko gan pa to laiku darīja vaļi? Bez šaubām, pa sablī-
270
vētā ledus apakšu viņi traucās uzmeklēt citus, dzīvošanai labākus ūdeņus. Roņi un valzirgi, pieraduši pie skarbāka klimata, arī pa ziemu palika šajā aizsalušajā jūrā. Šie dzīvnieki ir iemanījušies izurbt caurumus ledus klājā un pastāvīgi turēt tos vaļējus. Pa šiem caurumiem tad viņi arī ieelpo gaisu; kad aukstuma vajātie putni ir aizlaidušies uz ziemeļu pusi, šie zīdītāju kustoņi paliek vienīgie polarā kontinenta valdnieki.
Pa to laiku rezervuari bij piepildīti, un «Nautils» lēnām nogrima dzīlē. Tūkstoši pēdu dziļumā kuģis apstājās. Tad tā skrūve atkal sāka spēcīgi kult ūdeni, un «Nautils» devās uz ziemeļiem ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Pret vakaru tas jau brauca pa apakšu cauri bezgalīgajam sablīvētā ledus kalnājam.
Aiz uzmanības salona logi palika aizvērti, jo «Nautils» viegli varēja uzdurties kādam nogrimušam ledus klucim. Tāpēc es to dienu pavadīju, kārtodams savas piezīmes. Visas manas domas vēl kavējās dienvidpola atmiņās. Mēs šo nekad vēl neredzēto vietu bijām aizsnieguši bez sevišķām pūlēm un bez briesmām, it kā kādā dzelzceļa vagonā pa drošām sliedēm. Bet nu patiešām sākās atpakaļceļojums. Vai tajā vēl iedomājami līdzīgi pārsteigumi? Es par to biju gandrīz pārliecināts, jo zemūdens brīnumi nav izsmeļami! Piecarpus mēnešu laikā, kopš nejaušs gadījums mūs noveda uz šā kuģa, bijām nobraukuši četrpadsmit tūkstoš ljē, tātad vairāk nekā pa ekvatoru zemeslodei apkārt, un cik pievilcīgu vai šausmīgu atgadījumu bijām piedzīvojuši: medības Krespo salas mežos, Ceilonas pērļu zveju, uzskriešanu sēklī Toresa jūras šaurumā, koraļu kapsētu, Arabijas tuneli, Santorinas ugunis, Vigo jūras līča miljonus, Atlantidu un beigās dienvidpolu! Visu cauru nakti šīs atmiņas neļāva ne acumirkli aizmigt.
Ap trijiem rītā spēcīgs trieciens mani pamodināja. Paslējies sēdus, es tumsā klausījos, tad piepeši no savas guļas vietas tiku aizsviests istabas vidū. Acīm redzot «Nautils» no spēcīgā trieciena bij spēji nosvēries uz sāniem. Gar sienām turēdamies, es pa gaiteņiem aiztaustījos līdz apgaismotajam salonam. Tur visas mēbeles bij apgāztas. Par laimi tikai uzstatos rūpīgi piestiprinātās vitrinas nebij apgāzušās. Aiz vertikalās pārvietošanās līnijas gleznas labajā pusē bij kā pielipušas sienai, kamēr kreisajā pusē tās ar ietvaru apakšējo daļu stāvēja kādu pēdu atkarus. Tātad «Nautils» gulēja nekustoši, sazvēlies uz labajiem sāniem.
Iekšpusē es sadzirdu soļu troksni un neskaidras balsis. Tomēr kapteinis Nemo nerādījās. Es patlaban grasījos atstāt salonu, kad ienāca Neds Lends ar Konselu.
271
— Kas noticis? — es tūliņ viņam vaicāju.
— Es nācu pavaicāt to profesora kungam, — Konsels atbildēja.
— Velns lai parauj! — kanadietis iesaucās. — Es zinu, kas tas ir! «Nautils» ir dabūjis triecienu un uzskrējis sēklī, es neticu, ka viņš šoreiz tiks nost kā tur, Toresa šaurumā.
— Bet vai kuģis vismaz pacēlies jūras virspusē? — es jautāju.
— To mēs nezinām, — Konsels atbildēja.
— Par to viegli pārliecināties, — es piebildu. Es palūkojos manometrā. Par lielu pārsteigumu tas rādīja trīs simti sešdesmit metru lielu dziļumu.
— Ko tas gan īsti nozīmē? — es iesaucos.
— Par to jāapvaicājas kapteinim Nemo, — Konsels atteica.
— Bet kur lai viņu sastop? — Neds Lends iebilda.
— Sekojiet man, — es teicu saviem biedriem.
Mēs izgājām no salona. Bibliotekas istabā nebij neviena. Man ienāca prātā, ka kapteinis Nemo būs stūrmaņa kabinē. Visprātīgākais bij nogaidīt. Un tā mēs visi trīs atgriezāmies atpakaļ salonā.
Es nekā neatbildēju uz kanadieša pukošanos. Tagad viņam bij labs iemesls visādiem pārmetumiem. Es ļāvu, lai viņš pēc patikas izgāž savas dusmas, un klusēju.
Tā mēs nosēdējām minutes divdesmit, vērodami katru vismazāko troksnīti «Nautila» telpās, kad ienāca kapteinis Nemo. Likās, ka viņš mūs nemaz neredz. Viņa parasti tik aukstajā sejā bij redzams itin kā uztraukums. Klusēdams viņš aplūkoja kompasu un manometru, tad pusložu kartē vilka pirkstu pār dienvidpola jūrām.
Es negribēju viņu traucēt. Tikai brīdi vēlāk, kad viņš pagriezās pret mani, es viņu uzrunāju ar teikumu, ko viņš pats bij lietojis Toresa jūras šaurumā:
— Atgadījums, kapteiņa kungs?
— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Šoreiz nelaimes gadījums.
— Nopietns?
— Tas arī var būt.
— Vai mēs atrodamies lielās briesmās?
— Nē.
— «Nautils» ir uzskrējis sēklī?
— Jā.
272