July 31st, 2009

• 208., 209., 210. lappuse
• 7/31/09 10:11 am
• Drukāšanas statistika: 38 minūtes, 8006 baiti.
  
  * * *
  
  Es biju sviedriem noplūdis, slāpu nost, jutos kā karstā speltē. Patiešām, kā speltē!
  — Ilgāk vairs nav iespējams palikt šajā verdošajā ūdenī, — es teicu kapteinim Nemo.
  — Jā, tas nebūtu prātīgi, — Nemo atbildēja vienaldzīgi.
  Tad viņš deva pavēli. «Nautils» pagriezās sāņus un brauca prom no šās pekles, kurai nesodīts neviens nevar tuvoties. Ceturtdaļstundu vēlāk mēs virs ūdens ieelpojām svaigu gaisu.
  Man ienāca prātā — ja Neds Lends būtu izvēlējies šo vietu mūsu bēgšanai, dzīvi mēs neizkļūtu no šīs ugunsjūras.
  Otrā dienā, 16. februarī, mēs atstājām apvidu starp Rodesu un Aleksandriju, kur jūra vietām trīs tūkstoši metru dziļa, un «Nautils», pabraukdams garām Cerigo un apkārt Matapana ragam, aizbrauca prom no Grieķijas archipelaga.
  
  VII
  ČETRDESMIT ASTOŅĀS STUNDĀS PĀRI VIDUSJŪRAI
  
  Vidusjūru varētu nosaukt arī par zilo; ebreju «lielā jūra», grieķu «jūra», romiešu «mare nostrum»; tās krasti apauguši ar apelsinu kokiem, alojām, kaktusiem, jūras priedēm un smaržojošām mirtēm, pati jūra augstu kalnu grēdu ieslēgta; tās gaiss ir tīrs un dzidrs, — bet ar savām pazemes ugunīm tā ir kā nebeidzams kaujas lauks, kur Neptuns un Plutons vēl vienmēr cīnās par pasaules valdību. Pēc Mišlē izteiciena, Vidusjūrā un tās krastmalā cilvēks elpo vislabāko gaisu pasaulē.
  Bet, lai cik tā skaista, es tikai pavirši paguvu pavērot šo divi miljoni kvadratkilometru plašo ūdens klajumu. Arī personīgi apvaicāties kapteinim Nemo man neizdevās, jo pa šā ārkārtīgi ātrā brauciena laiku šis noslēpumainais cilvēks ne reizes nerādījās. Es rēķinu, ka apmēram seši simti jūdžu šajā ceļa gabalā «Nautils» nobrauca zem ūdens un visu ceļojuma paveica divreiz divdesmit četrās stundās. 16. februarī aizbraukuši no Grieķijas krastiem, 18., saulei lecot, mēs jau bijām cauri Gibraltara šaurumam.
  Man bij skaidrs, ka šī Vidusjūra, viņa nīstamo zemju apjozta, kapteinim Nemo nebij pa prātam. Šejienes vēji un viļņi modināja viņā par daudz atmiņu, varbūt pat nožēlu. Te viņam trūka tās brīvības un neatkarības kā okeanos, viņa «Nautils» starp Eiropas un Afrikas krastiem jutās kā šaurā spraugā.
  
  208
  
  Mēs braucām ar divdesmit piecu jūdžu vai četrdesmit astoņu kilometru ātrumu stundā. Velti aizrādīt, ka Nedam Lendam par lielu nožēlošanu bij jāatsakās no sava bēgšanas mēģinājuma. Viņš nevarēja atskrūvēt laivu, kad kuģis šāvās uz priekšu ar divpadsmit trīspadsmit metru lielu ātrumu sekundē. Tas būtu tikpat neprātīgi kā lēkt laukā no tādā pašā ātrumā skejoša dzelzceļa vilciena. Turklāt mūsu kuģis tikai naktīs pacēlās virs ūdens, lai uz brīdi ieņemtu svaigu gaisu, un virzienu vēroja vienīgi pēc kompasa un lagas.
  Vidusjūru es dabūju novērot tikai tik daudz, cik ātrvilciena pasažieris pa vagona logu uztver apkārtnes ainavas, proti, tikai tālāko apvārsni, kamēr tuvākais kā zibens pavīda garām. Tomēr mēs ar Konselu paguvām novērot dažas Vidusjūras zivis, kuras ar savām varenajām spurām pāra mirkļus turējās «Nautilam» līdzi. Mēs vērojām pie salona vaļējiem logiem, un manas toreizējās atzīmes dod man iespēju nedaudzos vilcienos raksturot šīs jūras ichtioloģiju.
  Elektrisko uguņu apspīdētā jūras klajā locījās dažas nēģu pasugas, kuras atrodamas visās jūrās, — šeit tie bij metru gari. Piecu pēdu garas rajas baltiem vēderiem un plankumainām pelnu krāsas mugurām plīvoja kā straumes nesti lakati. Citu pasugu rajas šāvās tik ātri, ka es nedabūju pārliecināties, vai viņas attaisno savu grieķu doto «ērgļu » nosaukumu vai drīzāk mūslaiku zvejnieku palamas «žurkas», «krupji» un «sikspārņi». Divpadsmit pēdu garās, ūdenslīdējiem īpaši bīstamās haizivis sacentās savā starpā skriešanā. Ar ārkārtīgu osmes spēju apveltītās astoņas pēdas garās jūras lapsas paslīda garām kā zilganas ēnas. Līdz trīspadsmit decimetru garās jūras karūsu dzimtas dorādas šūpojās savos sudrabzilajos uzvalkos ar svītrām gar apmalām, kas spilgti izcēlās pret viņu tumšajām spurām; ap acīm šīm Venerai novēlētām zivīm zeltītas skropstas. Krāšņas, deviņi līdz desmit metru garas stores, ātrskrējēji dzīvnieki, ar spēcīgām astēm sita pret mūsu logiem, rādīdāmas savas zilganās muguras ar sīkiem brūniem plankumiem; tās mazliet līdzinās haizivīm, tikai nav tik stipras un mājo itin visās jūrās; pavasaros viņš mēdz aizpeldēt visu lielo upju ietekās. No visiem Vidusjūras iemītniekiem, kurus es vislabāk dabūju novērot, kad «Nautils» palēnināja gaitu, bij sešdesmit trešai ģintij pieskaitāmās kaula zivis. Tā saucamie tunči ar zilganmelnu muguru, sudrabotu vēderu un zeltstarotām muguras spurām. Stāsta, ka tie sekojot kuģim, lai tā ēnā patvertos no tropiskās saules svelmes, un it kā šo nostāstu attaisnodami, viņi sekoja arī «Nautilam», kā savā laikā bij sekojuši Laperuza kor-
  
  209
  
  vetēm. Vairāk stundu no vietas viņi sacentās ātrumā ar mūsu kuģi. Es nevarēju vien nobrīnīties par šiem patiešām it kā skriešanās sacensībai radītiem dzīvniekiem ar mazu galvu, gludu, vārpstveidīgu, līdz trim metriem garu ķermeni; viņu krūšu spuras ir sevišķi stipras, bet astes spuras šķeltas. Viņi skrien trijstūra leņķim līdzīgā barā kā putni, ar kuriem var mēroties ātrumā, tāpēc arī sentautas apgalvo, ka viņiem neesot sveša strateģija un ģeometrija.
  Minēšu pēc atmiņas tikai tās Vidusjūras zivis, ko mēs ar Konselu pavirši saskatījām. Tās bija bālganās lodeszivis, kas pazibēja kā visžiglākie tvaikoņi; jūras zuši, trīs līdz četrus metrus garas čūskas — zivis, rotātas ar zaļām, zilām un dzeltenām krāsām; trīs pēdas garās merlanas, kuru aknas sevišķi iecienītas; triglas, ko dzejnieki nosaukuši par liru zivīm, bet jūrnieki par zivīm svilpotājām, — to purni greznoti ar divām trīsstūra svītrām un zobi it kā izveido senā Homera liru; jūras bezdelīgas, kas peld tik žigli, ka pilnīgi atbilst savam nosaukumam; holocentras sarkanām galvām un šķiedrainām muguras spurām; lapreņģes, izraibinātas melniem, pelēkiem, brūniem, ziliem, dzelteniem un zaļiem plankumiem, — šīs zivis visai jutīgas pret sudrabainām zvaniņu skaņām; lieliskās ātes, šos jūras fazanus, dzeltenīgām rombveida astēm ar brūniem raibumiem, — šīs zivs augšējā, kreisajā pusē ir it kā brūngani dzeltens marmors; visbeidzot brīnišķīgās sarkanās mulles, šos īstenos okeana paradizes putnus.
  No zīdītāju dzīvniekiem, Adriatijas jūrai garām braucot, man gadījās pamanīt divus vai trīs kašalotus ar muguras spurām, dažus Vidusjūras delfinus ar sīki svītrotu galvas priekšpusi, tāpat kādus desmit roņus ar baltiem vēderiem un melnu spalvu; tos sauc par «mūkiem», un patiešām viņi ar savu trīs metrus garo augumu ļoti atgādina dominikaniešus.
  Konsels no savas puses apgalvoja redzējis ap sešas pēdas platu bruņu rupuci ar trijiem garumā izdobtiem pauguriem pār muguru.
  No zoofitiem es dažus mirkļus varēju apbrīnot loga ārpusei pielipušu oranždzeltenu galeolariju; tā bij tieva slaida stīga ar šķeltnēm; tās brīnišķās bārkstis un smalkie tīmekļi varēja sacensties ar slavenajām Flandrijas mežģinēm. Par nožēlošanu es nevarēju notvert šo retās sugas eksemplaru un, bez šaubām, neredzētu vairs nevienu Vidusjūras zoofitu, ja 16. februara vakarā «Nautils» piepeši nepalēninātu gaitu. Lūk, kā tas vis snotika.
  Mēs patlaban braucām starp Sicilijas un Tunisas krastu. Mesinas jūras šaurumā jūras dibens spēji ceļas augšup. Tur atrodas īsta zemūdens klints, virs kuras ūdens tikai septiņpadsmit metru dziļš, kamēr vienā un otrā pusē
  
  210
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 211., 212. lappuse
• 7/31/09 03:17 pm
• 25 minūtes, 5346 baiti.
  
  * * *
  
  ir simts septiņdesmit metru liels dziļums. «Nautilam» negribot bij jābrauc uzmanīgi, lai neuzdurtos šai zemūdens barjerai.
  Es parādīju Konselam uz kartes šā garā rifa atrašanās vietu.
  — Lai profesora kungs, neņem ļaunā, — Konsels prātoja, — bet tas ir gluži kā zemes šaurums, kas savieno Eiropu ar Afriku.
  — Jā, mīļais, — es atbildēju. — Tas pilnīgi aizslēdz Libijas jūras līci, un Smita pētījumi ir pierādījuši, ka šīs divas zemes daļas starp Bona un Furinas ragu reiz bijušas apvienotas vienā.
  — Tam es gribu ticēt, — Konsels teica.
  — Vēl gribu piebilst, — es turpināju, — ka tāda pati barjera atrodas starp Gibraltaru un Seutu, un ģeoloģiskajos laikmetos tā pilnīgi noslēdza Vidusjūru.
  Konsels atkal pievērsās logam, lai pētītu zemūdens klinti, gar kuru «Nautils» brauca mēreni ātri.
  Tur, vilkaniskas klints dibenā, mēs redzējām bagātīgu dzīvu augu paklāju: sūkļus, holoturijas, caurspīdīgas viegli fosforescējošās cipidijas ar sarkanām svītriņām; berojas, kuras vienkāršu ļaužu valodā sauc par «jūras gurķiem» un kas plaiksnās visās septiņās spektra krāsās; metru garās ceļojošās amatulas, no kurām ūdens izskatās sarkans; kokveidīgās eiralijas, brīnišķi skaistās pavonijas ar slaidu rumpi, neskaitāmus ēdamos jūras ežus un zaļās aktinijas ar pelēku rumpi un brūnu diskveidīgu muti, ko no visā pusēm apņem olivzaļi taustekļi.
  Konsels bij sevišķi nodevies molusku un posmkāju novērojumiem, un, kaut arī viņa saraksts ir ne visai precizs, es tomēr dažus gribu šeit minēt, lai nepavainotu šo lāga puisi.
  Molusku nodalījumā viņš min daudzus ķemmveida pectunculu dzimtas gliemjus, kā spondilas, trīsstūrainās donacijas un hialas ar dzeltenām spurām un caurspīdīgiem vākiem, zaļganiem punktiem izraibinātās «olas», tā sauktos jūras zaķus, gaļīgās acerijas, īpašos Vidusjūras «saulsargus», jūras austiņas, kuru gliemežnīcu perlamutrs visai iecienīts, viļņainās petonklijas, anomijas, kuras Langedokas iedzīvotāji, stāsta, cienot vairāk nekā austeres, klovijas, ko tik ļoti cienī marseļieši, divkāršās preirijas, baltas un treknas, dažus klamus, kas met ikrus Ziemeļafrikas krastmalā un kurus Ņujorkā vērtē visai augstu, žaunainās jūras «ķemmītes» dažādās krāsās, savos apvalkos noslēpušās litodonacijas, kas stipri garšo pēc pipariem, viļņainās venikardas, kuru gliemežnīcu augšdaļa izveido bumbu, bet malas izliektas, cintijas, izraibinātas ar purpurkrāsas tuberkulām, karniarijas,
  
  211
  
  augšgalā uzliektas un līdzīgas vieglām gondolām, vainagotās ferolijas, atlantas ar spiralveida gliemežnīcām, baltraibotās, it kā bārkstainu mantiju apsegušās tetijas, kavolinas, kas rāpjas atmuguriski, aurikulas, starp citu, neaizmirstulīšu aurikulas ar ovalām gliemežnīcām, skaleras, litorinas, janturas, cinerarijas, petrikolas, lamelarijas, kabušonas, pandoras u. c.
  Kas attiecas uz posmkājiem, tad Konselam pilnīga taisnība, ja viņš tos sadala sešās klasēs, no kurām trīs mājo jūrās. Tie ir vēžveidīgie, jūras zirnekļi un posmainie tārpi.
  Vēžveidīgie savukārt sadalās deviņās kārtās, un pirmajā ieskaitāmi desmitkāji, proti, dzīvnieki, kuru galva un rumpis lielāko daļu slēpti īpašā dobumā, šā dzīvnieka mutes aparats apbruņots ar vairākiem taustekļiem, viņam ir arī seši vai pieci pāri kustīgu kājiņu. Konsels bij sekojis mūsu skolotāja Miln-Edvarda metodei, kurš desmitkājus iedala trijās grupās: īsastainos, garastainos un bezastainos. Starp garastainajiem Konsels min amatijas, kuru piere bruņota ar diviem lieliem attāliem puniem, skorpijus, lambrijus — masena, lambrijus — spinamanus, laikam gan ūdens uzmestus šajās augstajās vietās, jo parasti tie mājo ļoti lielos dziļumos, ksantes, pilumnes, romboidus, graudainās kalapjenas, bezzobainās koristes, ebalijas, cimopolijas, pienainās doripas utt. Starp garastainajiem, kas sadalīti piecās dzimtās, viņš min langustus, kuru gaļu visai cienī dzīvnieku mātītes; tālāk jūras sienāžus, garneles un visāda veida ēdamos vēžus, bet viņš ne vārda nemin par bruņu vēžu dzimtu, pie kuriem pieskaita omarus, jo langusti ir vienīgie Vidusjūras omari.
  Te arī nobeidzās Konsela darbs. Viņam pietrūka laika atzīmēt vēl citu rāpuļu dzimtas. «Nautils» pāri Libijas šauruma sēklim bij nokļuvis dziļākā ūdenī un turpināja ceļu savā parastajā ātrumā. Tad vairs nebij runa par moluskiem, posmkājiem vai zoofitiem. Tikai retumis kāda zivs kā ēna noslīdēja garām.
  Naktī no 16. uz 17. februari mēs iebraucām Vidusjūras otrajā daļā, kur lielākais dziļums ir trīs tūkstoši metru. «Nautils» ar savu saliekto sānu plātņu palīdzību ienira gandrīz līdz pašam dibenam.
  Tur gan nebij nekādu dabas krāšņumu, bet pašas ūdens masas atklāja man satricinošas un drausmīgas ainas. Patiešām, mēs patlaban braucām pa nelaimju tik bieži piemeklēto Vidusjūras daļu. Cik kuģu nebij aizgājuši bojā ceļā starp Alžiras un Provansas krastiem!
  Un tā šajā ātrajā braucienā pa lieliem dziļumiem es redzēju daudzus sadragātus kuģus jūras dibenā, dažus jau koraļiem apaugušus, citus vēl
  
  212
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 213., 214. lappuse
• 7/31/09 08:27 pm
• Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 5009 baiti.
  
  Piezīme. Grāmatas 214. lappusē drukas kļūda: «šarumam».
  
  * * *
  
  tikai rūsas kārtas pārklātus. Enkurus, lielgabalus, lielgabalu lodes, dzelzs apkalumus, nolauztus skrūvju spārnus, mašinu daļas, saplēstus cilindrus, katlus bez dibena; pa starpām veseli kuģu vraki stāvus vai apgāzti peldēja pa straumi.
  No šiem kuģiem citi bij nogrimuši saduroties, citi uzskrējuši uz granita klints. Daži bij nogāzti dibenā taisni, ar tāpat augšup stāvošiem mastiem.
  Šķita, it kā tie stāvētu milzīgā atklātā reidā un tikai gaidītu izbraukšanas brīdi. Kad «Nautils» brauca tiem cauri un apspīda tos ar savām elektriskajām ugunīm, likās, ka šie kuģi gatavi sveicināt to flagām un apmainīties signaliem! Bet nē — tikai nāve un klusums valdīja šajā katastrofu laukā.
  Es vēroju — jo tuvāk Gibraltara šaurumam, jo vairāk šo drūmo drazu gulēja jūras dibenā. Jo tuvāk nāk Afrikas un Eiropas krasti, jo biežāk notiek kuģu katastrofas. Es tur saskatīju daudzus dzelzs korpusus, fantastiskas tvaikoņu paliekas — citas guļus, citas stāvus, šausmīgiem kustoņiem līdzīgas. It sevišķi baismīgs izskatījās viens kuģis ar izlauztiem sāniem, saliektu skrūvi, ar riteņiem, no kuriem tikai apkalas vien palikušas pāri, ar atrautu, vēl tikai ķēdes saturētu stūri un jūras sāļu saēstu pakaļējo daļu. Cik daudz cilvēku dzīvību līdz ar to aizgājušas bojā! Cik upuru aprakts jūras dzīlē! Vai izglābies jel viens matrozis, lai nestu ziņu par šo drausmīgo katastrofu, jeb vai jūra līdz pat šim glabā drūmo noslēpumu?
  Bet «Nautils» vienaldzīgs un steidzīgs pilnā jaudā traucās garām šīm drupām. 18. februarī ap trijiem rītā tas jau bij pie Gibraltara jūras šauruma ieejas.
  Tajā ir divas straumes: augšējā, kopš seniem laikiem pazīstama, kura Atlantijas okeana ūdeņus novada Vidusjūrā, un apakšējā pretstraume, kuras esamība jaunākā laikā teoretiski pierādīta. Patiešām, no okeana ūdens un visu upju nemitīgā pieplūda Vidusjūras līmenim katru gadu vajadzētu celties, jo ar iztvaikojumiem vien tas nevarētu noturēties līdzsvarā. Bet, tā kā patiesībā tas nenotiek, tad, dabiski, bij jāatzīst, ka ir vēl otra, apakšējā straume, kurā Vidusjūras ūdens pārpilnumu pa Gibraltara šaurumu novada atpakaļ Atlantijas okeanā.
  Tas ir pierādīts fakts. «Nautils», protams, izlietoja šo otro straumi. Kuģis šāvās ātri pa šauro spraugu. Acumirklī es paspēju aplūkot Herkulesa tempļa brīnišķīgās drupas — pēc Plinija un Aviena ziņām, templis nogrimis līdz ar zemo saliņu, uz kuras atradies, — tad mēs tam bijām jau garām un braucām pa Atlantijas okeana ūdeņiem.
  
  213
  
  VIII
  VIGO JŪRAS LĪCIS
  
  Atlantijas okeans! Neapredzams ūdens klajums, divdesmit pieci miljoni kvadratjūdžu apmetā, deviņi tūkstoši jūdžu garumā un divi tūkstoši septiņi simti jūdžu caurmēra platumā. Ievērojama jūra, senatnē tiklab kā nepazīta, atskaitot kartagiešus, šos antikās pasaules holandiešus, kuri savos tirdzniecības ceļojumos apbrauca Eiropas un Afrikas rietumu krastus. Grandiozais plašums, ko nemitīgi šķērso visu tautu kuģi ar visdažādākiem karogiem, ieslēgts starp diviem jūrniekiem tik bīstamiem punktiem — Horna ragu un Vētras ragu.
  Trīsarpus mēnešos nobraucis gandrīz desmittūkstoš ljē, tas ir, vairāk kā vienu no lielākajiem zemeslodes lokiem, «Nautils» ar savu durkli tagad šķēla Atlantijas okeana ūdeņus. Kurp mēs devāmies tagad, un kas mūs gaida nākotnē?
  Gibraltara šarumam cauri izbraucis, «Nautils» devās plašajā jūras klajā. Kuģis bij izniris virspusē, un tāpēc mūsu parastās ikdienas pastaigas pa klāju sākās no jauna.
  Neda Lenda un Konsela pavadībā es tūliņ devos augšā. Jūdžu divpadsmit attālu neskaidri bij saredzams Sv. Vikentija rags Spānijas pussalas galējā dienvidrietumu stūrī. Pūta diezgan spēcīgs dienvidu vējš. Jūra bij stipri nemierīga, bangaina, «Nautils» spēcīgi šūpojās. Gandrīz neiespējami bij noturēties uz klāja, pār kuru ik mirkli šļācās lieli viļņi. Tāpēc mēs nokāpām lejā, tikai brīdi paelpojuši svaigu gaisu.
  Es iegāju atpakaļ savā kajitē. Konsels devās uz savu, bet kanadietis rūpju pilnu seju sekoja man. Ātrajā braucienā pa Vidusjūru viņš nebij paspējis paveikt savu nodomu un nevarēja apspiest vilšanās sajūtu.
  Kad kajites durvis bij aizvērušās, viņš apsēdās un, ne vārda neteikdams, skatījās manī.
  — Draugs Ned, — es teicu, — es jūs saprotu, bet jums nevajag sev nekā pārmest. Ārprāts būtu domāt par bēgšanu tādos apstākļos, kādos atradāmies «Nautila» pēdējā braucienā!
  Neds Lends nekā neatbildēja. Viņa sakniebtās lūpas un sarauktās uzacis liecināja, ka šī pati iedoma viņu vēl vienmēr turēja savā varā.
  — Nogaidīsim, — es teicu, — padoties izmisumam vēl nav nekāda iemesla. Mēs brauksim gar Portugales krastiem. Tālu nav arī Anglija un Francija,
  
  214
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 215. lappuse
• 7/31/09 08:58 pm
• Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2690 baiti.
  
  * * *
  
  kur viegli atradīsim patvērumu. Ja «Nautils», izbraucis cauri Gibraltara šaurumam, būtu novērsies uz dienvidiem un aizvedis mūs tādos apvidos, kur cietzemes nemaz vairs nav, tad arī es dalītos jūsu uztraukumā. Bet nu mēs zinām, ka kapteinis Nemo nevairās civilizētās pasaules jūru, un es ceru, ka pēc dažām dienām varēsiet mēģināt rīkoties bez pārāk liela riska.
  Neds Lends vēl ciešāk paskatījās manī; beidzot viņa lūpas pavērās.
  — Tas notiks šovakar, — viņš teica.
  Es spēji apgriezos. Atzīstos, ka tādu paziņojumu nepavisam nebiju gaidījis. Es gribēju atbildēt kanadietim, bet vārdi nenāca pār lūpām.
  — Mēs norunājām nogaidīt izdevīgu gadījumu, — Neds Lends atsāka. — Tāds gadījums tagad ir. Šovakar mēs būsim tikai dažas jūdzes atstatu no Spānijas krastiem. Naktis tagad tumšas. Vējš no jūras. Jūs devāt man vārdu, Aronaksa kungs, un es paļaujos uz jums.
  Kad es vēl arvien klusēju, kanadietis piecēlās un pienāca man klāt.
  — Šovakar pulksten deviņos, — viņš teica. — Konselam es jau pasacīju. Ap to laiku kapteinis Nemo būs ieslēdzies savā istabā, varbūt pat jau nolicies gulēt. Ne mechaniķi, ne kuģa ļaudis mūs nevar redzēt. Mēs ar Konselu dosimies par vidus kāpnēm. Jūs, Aronaksa kungs, paliksiet bibliotekā, turpat pāra soļus aiz mums un gaidīsiet signalu. Airi, masti un bura ir turpat laivā. Pat mazliet pārtikas esmu paspējis tur novietot. Man ir angļu atslēga, ar ko atskrūvēsim uzgriežņus, kas laivu tur pie «Nautila» korpusa. Tātad viss ir sagatavots. Šovakar!
  — Jūra ir nemierīga, — es iebildu.
  — Tas taisnība, — Neds Lends atbildēja, — bet jāriskē taču! Brīvība ir tik daudz vērta, lai par to arī kaut ko samaksātu. Laiva ir stipri būvēta, un pāris jūdžu ar ceļa vēju ir tīrā nieka lieta. Kas tad zina, vai rīt mēs nebūsim jau simts jūdžu klajā jūrā? Ja laimējas, ap desmitiem vai vienpadsmitiem mēs kaut kur izcelsimies malā vai arī būsim beigti. Tātad — ar dieva palīgu šovakar!
  To teicis, kanadietis aizgāja, atstādams mani gluži apstulbušu. Es biju cerējis — ja pienāks izdevīgs brīdis, es vēl paspēšu apdomāt un pastrīdēties. Mans stūrgalvīgais biedrs pat to man neatļāva. Ko arī es pēc visa tā viņam lai vēl sacītu? Nedam Lendam bij simtreiz taisnība. Te bij gandrīz neapstrīdami izdevīgs gadījums, un viņš izmantoja to. Vai es varēju atteikties no dotā vārda un tīri personīgo interešu labā uzņemties atbildību par savu biedru nākotni? Vai rīt kapteinis Nemo nevarēja atkal aizvest mūs tālu prom no jebkuras cietzemes?
  
  215
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• Kaiffffffssss!!!
• 7/31/09 10:11 pm
• Paldies tev, Radio Naba par to, ko raidi šobrīd! Piektdienas Dubsolis un tam sekojošais hārdkors manu dzīvi pārvērš par svētkiem! Reāli, paldies :)
  
  Tikko, iedzēris 100 gramus šņabīša un braukdams autobusā, un klausoties Radio Naba, tas bija kā absudruma pilns orgasms!
  
  Pa kādas koka mājas logu redzamais televizors, kurš rāda tikai dzelteno un melno krāsu; Mārupes savrupmājas pagalmā stāvošs lepns, spīdīgs džips, kuram apkārt saaugusi nepļauta zāle (naudas benzīnam nau LOL), logos redzamie "izīrē" sludinājumi, kuri nozīmē iespējas; čalis, kurš skuvis galvu pirms apmēram 10 dienām, un tur rokās smuku, aktīvu mopsīti! Da es būtu gatavs maksāt 10 latus par tādu braucienu busā¹! Tas ir nevis transports, bet atrakcija pa pirmo zorti!
  
  Šī tā saucamā krīze (piedodiet par izteicienu, zinu, ka noriebies visiem) padara šo Rīgu par baudāmu pilsētu, kad es jums saku! Labākais, kas Rīgai varēja notikt, ir noticis! No lepnas, aizņemtas arogantas kuces tā Rīgu pārvērš par darbīgu iespēju pilsētu!
  
  Manas kājas ir atsperes, man gribas lēkāt, trakot, man ir čupām enerģijas; un jūs — jūs šovakar dariet tā, lai šo vakaru atcerētos!
  
  Dedzināsim rīt, Liepājā! Bum-Bum-Bum :)
  
  Jē!
  
  ___________________
  ¹ Ne vella, tad jau lētāk braukt ar taksi!
  Tags: autobuss, dubsolis, hardcore, radio naba, šņabis
• 0 commentsLeave a comment