August 1st, 2009

• 216. lappuse
• 8/1/09 09:12 am
• Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2795 baiti.
  
  * * *
  
  Šajā acumirklī pastiprs svilpiens vēstīja man, ka rezervuari pieplūst ar ūdeni un «Nautils» nogrimst Atlantijas dziļumā.
  Es paliku savā istabā. Gribēju izvairīties no kapteiņa un noslēpt viņa acīm savu uztraukumu. Tā pagāja skumja diena ilgās atgūt brīvību un nožēlā, ka jāatstāj šis brīnišķais «Nautils» un jāpamet nepabeigti mani jūras dzelmju pētījumi! Jāpamet šis okeans, «mana Atlantija», kā es to pa jokam saucu, jāpamet neizlūkoti tā lielākie dziļumi ar noslēpumiem, kurus man tik bagātīgi atklāja Indijas okeans un Klusais okeans! Mans romans ar pirmo sējumu izslīda man no rokām, manas fantazijas pavediens pārtrūka pašā interesantākajā vietā! Tā aizritēja stundas pretišķās domās un jūtu saviļņojumos; te es redzēju sevi ar biedriem drošībā uz sauszemes, te atkal pret katru loģiku vēlējos, lai kāds neparedzēts apstāklis aizkavē Neda Lenda nodoma paveikšanu. Divas reizes es iegāju salonā. Es gribēju aplūkot kompasu; pārliecināties, vai «Nautils» mūs ved krastam tuvāk vai tālāk jūrā. Nē — kuģis vienmēr vēl turējās Portugales ūdeņos. Tas brauca taisni pret ziemeļiem gar cietzemes krastu.
  Tātad bij jāpadodas liktenim un jātaisās uz bēgšanu. Mana bagaža nebij smaga. Tikai ceļojuma piezīmes, vairāk nekas. Es jautāju sev, ko gan domās kapteinis Nemo par mūsu bēgšanu, kādu nemieru un varbūt pat ciešanas tā viņam sagādās; un ko viņš darīs vienā vai otrā gadījumā — kad bēgšana izdosies vai kad tā neizdosies. Bez šaubām, man nebij iemesla žēloties par viņu — pavisam otrādi. Viņš man bij parādījis to vislielāko viesmīlību. Bet tomēr man nevarētu pārmest nepateicību, ja es to pametīšu. Mūs nesaistīja nekāds zvērests. Viņš palaidās tikai uz nepārveicamiem apstākļiem, kas mūs uz visiem laikiem saistītu pie viņa, nevis uz mūsu solījumu. Bet šis tieši pateiktais nodoms paturēt mūs pa mūžīgiem gūstekņiem uz kuģa attaisnoja mūsu bēgšanas mēģinājumu.
  Es nebiju redzējis kapteini kopš mūsu tikšanās pie Santorinas salas. Vai pirms bēgšanas gadījums mani savedīs kopā ar viņu? Es to reizē vēlējos un arī baidījos. Es klausījos, vai nedzirdēšu viņu staigājam pa savu istabu līdzās manējai. Ne mazākā troksnīša nevarēja sadzirdēt. Istaba laikam bij pavisam tukša.
  Un tad man radās jautājums — vai šis noslēpumainais cilvēks maz ir uz kuģa? Kopš tās nakts, kad laiva atstāja «Nautilu», lai izpildītu noslēpumaino uzdevumu, mans ieskats par kapteini bij mazliet mainījies. Man šķita, ka par spīti viņa apgalvojumam kapteinim Nemo tomēr vēl ir zināmi sakari ar cietzemi. Vai tiešām viņš nekad neatstāja «Nautilu»? Veselām
  
  216
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment