purvainais
purvainais
purvainais - July 30th, 2009
July 30th, 2009
- Visuma viļņu saņēmējs
- 7/30/09 12:16 am
- Normāli, no sava šodienas TODO astoņiem punktiem izpildīti pieci :)
Un reāli ir tā, ka mati uz galvas ir antenas sakariem ar kosmosu. Kā noskuju matus, tā jūtu, ka smadzenēs iestājas tāds miers! Jo es esmu ļoti jutīgs uztvērējs.
Šodien noskuvu galvu; iepriekšējā reize bija pirms 2.5 nedēļām; pilnīgu jutu, ka ataugušās antenas plīvo gaisā un neļauj man normāli dzīvot, piepludinot smadzenes ar nevaldāmajām kosmosa pulsāru raidītajām enerģijas vibrācijām.
Tagad atkal esmu tīrs, fokusēts uz neko, hermētisks, truls un nekustīgs. Laimīgs. Cilvēks, kurš pakārts aiz kājas.
Mati man patīk vislabāk tad, kad ir apmēram vienu nedēļu auguši. Tad ir pats labums. Jo birste ir daļējs sinonīms sukai.
Viņa šodien bija ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
skuka's restorānā; saka, ka viņai tur ļoti patika, gan cenas zemas, gan interjērs foršs :)
-
0 commentsLeave a comment
- 204., 205. lappuse
- 7/30/09 06:09 am
- Iedrukāšanas statistika: 23 minūtes, 5214 baiti.
* * *
Patiešām, Neptuna ganāmo pulku sargam vecajam Protejam bij cienīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skarpanto un kas atrodas starp Rodosu un Kretu. Pa salona logu es, garām braucot, redzēju tikai tās granitklinšu pakājes.
14. februarī es gribēju izlietot dažas stundas archipelaga zivju pētījumiem, bet nezin aiz kāda iemesla salona logi palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas, bijušās Kretas salas virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacēlusies pret turku jūgu. Bet es nezināju, kā šī sacelšanās beigsies, protams, arī kapteinis Nemo, kam nebij it nekādu sakaru ar cietzemi, man par to nekā nevarēs pastāstīt.
Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda neieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret savām paražām pavēlēja atvērt salona logu aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novērodams zivis aiz stikla.
Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotels un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nilas tuvumā sālsūdeņos, viegli fosforescējošās jūras karūsas, kuras eģiptieši skaitīja par svētiem dzīvniekiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamo pārplūdumu, tāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās cheilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.
Arī citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modināja dažādas senatnes atmiņas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var noturēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinādama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru. Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķīgas spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias nozīmē puķi, un tiešām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu niansēm, sākot no bāli rozā līdz rubinsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām muguras spurās. Acis es nevarēju atraut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.
Ūdenī parādījās cilvēks, nirējs ar ādas somu pie jostas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Spēcīgām rokām viņš irās pa viļņiem, reizēm pazuda, paceldamies elpu atvilkt virspusē, pēc tam tūliņ atkal atgriezās.
204
Es pagriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:
— Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!
Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.
Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stikliem piespiedis, viņš lūkojās uz mums.
Man par lielu pārsteigumu kapteinis Nemo deva tam kādu zīmi. Peldētājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mājienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs nerādījās.
— Neuztraucieties, — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Matapana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Cikladu salās viņš labi pazīstams. Apbrīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams pat līdz Kretai.
— Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?
— Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?
To sacījis, kapteinis Nemo aizgāja pie kāda skapja līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju dzelzs stīpām apkaltu jūras lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» inicialu un devizi Mobilis in mobile.
Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra čemodanam līdzīgu skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metala stieņiem.
Tie bij kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie milzīgas vērtības stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?
Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz malām pilnu. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta, tātad apmēram pieci miljoni franku.
Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar modernās grieķu valodas burtiem.
To padarījis, kapteinis Nemo piespieda kādu pogu, no kuras vads aizsniecās kuga ļaužu kajitē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no salona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs kāpnēm.
Šajā acumirklī kapteinis Nemo pievērsās man.
— Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.
— Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.
— Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.
Pēc tam kapteinis atstāja salonu.
Saprotams, ka es atgriezos savā kajitē ārkārtīgi ieinteresēts. Velti mēģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto
205
-
0 commentsLeave a comment
- Liepāja?
- 7/30/09 07:09 pm
- Brīvdienās būšu Liepājā.
Tikai vienu reizi mūžā esmu bijis Liepājā, caurbraucot, dažas minūtes. Atceros tikai tramvaja sliedes :) Vai arī tā bija Daugavpils?
Interesanti, kas interesants ir Liepājā.
-
5 commentsLeave a comment
- 206. lappuse
- 7/30/09 11:15 pm
- Drukāšanas (ar roku pirkstiem pa klaviatūras taustiņiem tap-tap-tap) statistika: 13 minūtes, 2319 baiti.
* * *
lādi. Pēc kuģa šūpošanās es sapratu, ka «Nautils» atstāj jūras dzīli un paceļas virspusē. Tad izdzirdu soļus uz kuģa klāja. Es sapratu, ka izceļ laivu un nolaiž jūrā. Tā atsitās pret kuģa sāniem, un pēc tam viss apklusa.
Pēc divām stundām atkal atskanēja tas pats troksnis un šurpu turpu staigāšana. Augšā uzvilktā laiva tika novietota savā dobumā, un «Nautils» atkal iegrima ūdenī.
Tātad šie miljoni bij nosūtīti pēc apzīmētās adreses. Uz kādu sauszemes vietu? Kas bij kapteiņa Nemo sūtījuma saņēmējs?
Otrā rītā es pastāstīju Konselam un kanadietim nakts piedzīvojumus, kuri manu ziņkāri bij uzbudinājuši visaugstākā mērā. Mani biedri nebij mazāk pārsteigti kā es.
— Bet kur viņš ņem šos miljonus? — Neds Lends jautāja.
Uz to atbildēt nebij iespējams. Brokasti paēdis, es atgriezos salonā un ķēros pie darba. Līdz pat pieciem vakarā es rediģēju savas atzīmes. Šajā acumirklī es varbūt aiz personīgās jūtoņas samanīju ārkārtīgu karstumu, tā ka man nācās novilkt savu uzvalku. Tā bij neizskaidrojama parādība, jo «Nautils» taču vairs neatradās tropiskajos apvidos, un pie tam jūras dziļumā tas nevarēja sajust nekādu temperaturas paaugstinājumu. Es palūkojos manometrā, tas rādīja sešdesmit pēdu lielu dziļumu, atmosferiskais karstums nevarēja to aizsniegt.
Es turpināju savu darbu, bet arvien vēl pieaugošais karstums beidzot darīja to neiespējamu.
— Vai kuģī būtu izcēlies ugunsgrēks? — es sev jautāju.
Es gribēju doties laukā no salona, kad kapteinis Nemo nāca man pretī. Viņš piegāja pie termometra, aplūkoja to, tad pagriezās pret mani.
— Četrdesmit divi gradi, — viņš teica.
— Es to jau samanīju, kapteiņa kungs, un, ja karstums vēl pieņemsies, mēs nevarēsim to vairs izturēt.
— Ak profesora kungs, šis karstums pieņemas tikai tad, ja mēs paši to vēlamies.
— Jūs to varat iekārtot pēc savas gribas?
— Nē, bet es varu aizbraukt no ugunskura, no kurienes tas ceļas.
— Tātad tas nāk no ārienes?
— Bez šaubām. Mēs braucam pa verdoša ūdens straumi.
— Vai tas var būt! — es iesaucos.
— Paskatieties pats!
Logu aizvirtņi atvērās, es ieraudzīju, ka jūra visapkārt «Nautilam» gluži
206
-
0 commentsLeave a comment
- 207. lappuse
- 7/30/09 11:35 pm
- Drukāšanas statistika: 15 minūtes, 2854 baiti.
Piezīme. Grāmatā šajā lappusē ir drukas kļūda — «kaptenis».
Vecais variants, publicēts 2009. gada 1. februārī (bez smukajām pēdiņām un domuzīmēm).
Drukāšanai patērētais laiks noteikts aptuveni.
* * *
balta. Sēra tvaiku strūklas vijās ūdens mutuļos, kuri virmoja kā verdošā katlā. Es pieliku roku loga stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.
— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
— Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — kanalā, kas atdala Nea-Kamennu no Palea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zemūdens izvirduma skatu.
— Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidošanās jau beigusies.
— Vulkaniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi izveidojies, — kapteinis Nemo atbildēja, — un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora un Plinija ziņām, jau deviņdesmitā gadā pirms mūsu ēras kāda jauna sala, dievišķā Teija, pacēlusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos sešdesmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plutons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februarī pie Nea-Kamennas ar sēra tvaikiem izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu, un tā paša mēneša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februarī, parādījās Afroesas saliņa, atstādama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu kanalu. Šo parādību laikā es biju šajā jūrā un varētu novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tās sastāv no melnas un stiklainas lavas ar laukakmeņa drumslu piemaisījumiem. Beidzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena saliņa, ko nosauca par Reku, un no tā laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.
— Bet kanals, pa kuru mēs patlaban braucam? — es vaicāju.
— Tas ir še, — kaptenis Nemo atbildēja, norādīdams kādu vietu archipelaga kartē. Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.
— Vai kādā dienā šā kanala gultne arī nepacelsies?
— Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sen-Nikolā ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savienosies.
Es atkal piegāju pie loga. «Nautils» vairs nebrauca. Karstums bij kļuvis neizturams. Pirmāk balta, jūra nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisījuma. Neraugoties uz hermetiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās nepanesama sēra smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.
207
-
0 commentsLeave a comment
Powered by Sviesta Ciba