July 29th, 2009

• 199., 200. lappuse
• 7/29/09 12:07 am
• Drukāšanas statistika: 20 minūtes, 4478 baiti.
  
  * * *
  
  kabinē divos gredzenos pakārtā kompasa. Pēc vienkārša viņa pamājiena stūrmanis katru mirkli mainīja kuģa virzienu.
  Es novietojos pie iluminatora labajā pusē un redzēju krāšņus koraļu veidojumus, zoofitus, aļģes un vēžveidīgos rāpuļus, kuri savas milzīgās ķetnas staipīja laukā no klinšu plaisām.
  Ceturksni uz vienpadsmitiem kapteinis Nemo pats stājās pie stūres rata. Plata galerija melna un dziļa atvērās mūsu priekšā. «Nautils» droši devās tajā iekšā. Neparasts troksnis sāka skaloties ap viņa sāniem. Tur Sarkanās jūras ūdens pa tuneļa slīpumu devās uz Vidusjūru. «Nautils», peldēdams pa straumi, ar bultas ātrumu traucās uz priekšu, lai gan tā mašinas, palēninādamas gaitu, visā spēkā dzina skrūvi atpakaļvirzienā.
  Uz šaurās spraugas sienām es redzēju tikai spilgtas un taisnas svītras, ugunīgas stīgas, ko elektriskie aparati kuģa skrejā nostiepa gar klinti. Sirds man strauji pukstēja — roku piespiezdams, es lūkoju to apvaldīt.
  Desmitos un divdesmit piecās minutēs kapteinis atdeva stūres ratu stūrmaņa ziņā un pagriezās pret mani.
  — Vidusjūra, — viņš teica.
  Straumes nests, «Nautils» nepilnās divdesmit minutēs bij izbraucis cauri Suecas jūras šaurumam.
  
  VI
  GRIEĶIJAS ARCHIPELAGS
  
  Otrā rītā, 12. februarī, ap saules lēktu «Nautils» pacēlās virs ūdens. Es tūliņ steidzos uz klāja. Trīs jūdzes pret dienvidiem bij redzams neskaidrs Peluzijas siluets. Straume mūs bij atnesusi no vienas jūras otrā. Šajā tunelī gan bij viegli nolaisties, bet, kā redzams, daudz grūtāk izcelties laukā.
  Ap septiņiem Neds un Konsels iznāca pie manis. Abi nešķiramie draugi visu nakti bij mierīgi gulējuši, nepavisam neinteresēdamies par «Nautila» drosmi.
  — Nu, zinātnieka kungs, — kanadietis apvaicājās mazliet zobgalīgi. — Kur tad nu jums ir tā Vidusjūra?
  — Patlaban mēs braucam pa tās virspusi.
  — Ko! — Konsels izsaucās. — Tātad nakti ...
  — Jā, šai pašā naktī dažās minutēs mēs esam tikuši cauri šim necaurejamam zemes šaurumam.
  
  199
  
  — Es tam neticu! — kanadietis iesaucās.
  — Velti neticēt, meistar Lend, — es teicu. — Tas ir Eģiptes krasts, kas izliecas pret dienvidiem.
  — Stāstiet to citam, — kanadietis tiepās.
  — Bet, ja profesora kungs tā saka, — Konsels nāca man palīgā, — tad profesora kungam var gan ticēt.
  — Un pie tam, Ned, kapteinis Nemo mani pagodināja, parādīdams tuneli. Es biju turpat līdzās viņam stūrmaņa kabinē, kad viņš vadīja «Nautilu» pa šauro spraugu.
  — Jūs dzirdējāt, Ned? — Konsels sacīja.
  — Un jūs, Ned, — es piebildu, — ar savām asajām acīm droši vien varat saredzēt Portsaidas dambjus iestiepjamies jūrā.
  Kanadietis sāka uzmanīgi skatīties.
  — Patiešām, profesora kungs! — viņš iesaucās. — Jums taisnība! Un jūsu kapteinis ir lielisks cilvēks. Jā, mēs esam Vidusjūrā. Labi. Tad parunāsim mazliet par savām pašu sīkajām lietām, bet tikai tā, lai neviens mūs nenoklausās.
  Es sapratu labi, kas kanadietim padomā. Man šķita tas prātīgākais parunāties arī, ja jau viņš to tā vēlējās. Visi trīs mēs nosēdāmies pie prožektora, kur vairāk bijām pasargāti no slapjajām viļņu šļakatām.
  — Tagad, Ned, mēs klausāmies, — es teicu. — Ko jūs gribat pastāstīt?
  — Ko es jums gribu pastāstīt, tas ir visai vienkārši, — kanadietis atbildēja. — Tagad mēs esam Eiropas tuvumā, mums jātiek prom no «Nautila», iekams kapteinis Nemo nav aizvizinājis mūs polarjūrā un no turienes atpakaļ Klusajā okeanā.
  Atzīstos, ka tādas sarunas ar Nedu Lendu man allaž bij nepatīkamas. Man nebij ne mazākās vēlēšanās liegt saviem biedriem atgūt brīvību, bet reizē ar to pašam neparko negribējās atstāt kapteini Nemo. Pateicoties viņam, pateicoties tā kuģim, es katru dienu no jauna papildināju savas zināšanas par zemūdens valsti; savu grāmatu par jūras dzīļu noslēpumiem es varēju pārbaudīt pēc realiem pieredzējumiem uz vietas. Vai vēl kādreiz man gadīsies tāda izdevība novērot okeana dziļumu brīnumus? Protams, ne! Es nevarēju ne iedomāties pamest «Nautilu», iekams manu pētījumu loks nav noslēgts.
  — Draugs Ned, — es teicu, — atbildiet man vaļsirdīgi. Vai jums te uz kuģa ir garlaicīgi? Vai nožēlojat, ka liktenis jūs nodevis kapteiņa Nemo rokās?
  
  200
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 201. lappuse
• 7/29/09 07:05 pm
• Iedrukāšanas raksturlielumi: 11 minūtes, 2382 baiti.
  
  * * *
  
  Kādu brīdi kanadietis neatbildēja. Tad sakrustoja rokas uz krūtīm.
  — Vaļsirdīgi sakot, es nenožēloju šo zemūdens ceļojumu. Es būšu apmierināts, ka esmu tajā piedalījies: bet, lai tajā būtu piedalījies, nepieciešams, lai viņš reiz arī beidzas. Tāds mans ieskats.
  — Un reiz viņš arī beigsies, Ned.
  — Kur un kad?
  — Kur? To es nezinu. Kad? To nevaru pasacīt, vai vismaz, es domāju, viņš beigsies tad, kad jūra mums būs visu atklājusi. Visam, kas reiz iesācies, šajā pasaulē pienāk arī beigas.
  — Es pilnīgi piekrītu profesora kungam, — Konsels teica. — Ļoti iespējams, ka, izvadījis pa visām pasaules jūrām, kapteinis mūs visus trīs izmetīs malā.
  — Malā! — kanadietis iesaucās. — Izmetīs malā, jūs sakāt!
  — Nepārspīlēsim, meistar Lend, — es viņu mierināju. — No kapteiņa mums nav jābaidās, bet arī Konsela ieskatam es nevaru piekrist. Mēs zinām «Nautila» noslēpumu, un es neticu, ka kapteinis, palaizdams mūs brīvībā, gribēs, ka šis noslēpums klīst pa pasauli.
  — Nu, uz ko tad jūs vēl cerat? — Neds Lends vaicāja.
  — Uz to, ka apstākļi tā sagadīsies, ka mēs varēsim vai mums pat vajadzēs tos izmantot — tikpat labi sešos mēnešos, kā šajā brīdī.
  — Tiešām? — Neds Lends iesaucās. — Bet, kur tad mēs būsim pēc sešiem mēnešiem, — pasakiet, lūdzu, to man, profesora kungs.
  — Varbūt šepat, varbūt Ķīnā. Jūs zināt, cik ātri brauc «Nautils». Viņš skrej pa jūru tāpat kā bezdelīga pa gaisu vai ātrvilciens pa cietzemes dzelzceļu. Viņš nebūt nebaidās bieži apkuģojamās jūras. Kas mums var pasacīt, vai kuģis neaizbrauc arī pie Francijas, Anglijas vai Amerikas krastiem, kur bēgšana būs tikpat izdevīga kā šeit.
  — Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — jūsu argumenti balstās uz smilktīm. Jūs runājat par nākotni: mēs būsim tur, mēs būsim šeit! Es turpretī runāju par tagadni: mēs nu reiz esam šeit, un to mums vajag izmantot.
  Neda Lenda loģika nebij apstrīdama, un es jutos pārspēts. Nezināju vairs, ar kādiem pierādījumiem lai vēl mēģinātu apstrīdēt viņu.
  — Profesora kungs, — Neds atsāka no jauna, — pieņemsim neiespējamo, ka kapteinis Nemo mums šodien pat piesolītu brīvību. Ko jūs tad darītu?
  — Nezinu, — es nomurmināju.
  
  201
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 202., 203. lappuse
• 7/29/09 10:51 pm
• Drukāšanas statistika: 24 minūtes, 4745 baiti.
  
  Piezīme. Tā kā lappuses ir daļēji bojātas, nesalasāmās vietas tekstā ir aizstātas ar apzīmējumu «[nav salasāms]».
  
  * * *
  
  — Un ja viņš vēl piebilstu, ka šīs dienas priekšlikumu nekad vairs neatkārtos. Jūs pieņemtu šo priekšlikumu?
  Es viņam nekā neatbildēju.
  — Un ko domā draugs Konsels? — Neds Lends jautāja.
  — Draugam Konselam, — mierīgi atbildēja šis godīgais puisis, — draugam Konselam te nekas nav ko teikt. Viņam gan par šo jautājumu nav absoluti nekādas daļas. Viņš ir neprecējies, tāpat kā viņa kungs, tāpat kā biedrs Neds. Ne sieva, ne bērni, ne vecāki viņu negaida malā. Viņš ir profesora kunga dienestā, viņš domā tāpat kā viņa kungs, runā tāpat kā tā kungs, un par lielo nožēlošanu ar viņu nevar rēķināties, lai dabūtu balsu vairākumu. No svara te tikai divas personas: profesora kungs vienā un Neds Lends otrā pusē. To teicis, Konsels tikai noklausīsies tālāk un atzīmēs abu uzskatus.
  Es nevarēju atturēt smaidu, dzirdēdams Konselu tik absoluti noliedzam savu personību. Kanadietim galu galā vajadzēja būt apmierinātam, ka arī tas nav pret viņu.
  — Tātad, profesora kungs, — Neds Lends teica, — tā kā Konsels neeksistē, tad turpināsim sarunu divi vien. Es savu esmu teicis, jūs klausījāties. Ko jūs uz to varat atbildēt?
  Vajadzēja tikt pie skaidra lēmuma, izlocīšanās man bij pretīga.
  — Draugs Ned, — es teicu, — te būs mana atbilde. Jums ir vairāk taisnības nekā man, mani argumenti jūsu iebildumus nespēj apgāzt. Uz kapteiņa Nemo piekāpšanos nav ko cerēt. Visvienkāršākā piesardzība viņam liedz palaist mūs brīvē. Bet tā pati vienkāršā piesardzība prasa no mums, lai izlietojam pirm [nav salasāms] tikt prom no «Nautila».
  — Labi, Ar[nav salasāms]agad jūs runājat prātīgi.
  — Tikai vē[nav salasāms], — es piebildu, vienu pašu. Nepieciešams, [nav salasāms]ūtu nopietns. Pirmajam mūsu mēģinājumam [nav salasāms]as neizdosies, otrreiz mēģināt mēs vairs nespēsim un kapteinis Nemo to mums nepiedos.
  — Viss tas pareizi, — kanadietis piezīmēja. — Bet jūsu sacītais zīmējas uz itin visiem bēgšanas mēģinājumiem, kuri notiktu vai nu divu gadu, vai divu dienu laikā. Tātad jautājums ir un paliek tāds: līdzko gadās laba izdevība, tā jāizmanto.
  — Es piekrītu. Bet tagad sakiet man, Ned, kā jūs iedomājaties šo labo izdevību?
  — Tā, ka kādā tumšā naktī «Nautils» piebrauks tuvu Eiropas krastam.
  — Un jūs mēģinātu glābties peldus?
  
  202
  
  — Jā — ja tikai mēs esam pietiekoši tuvu krastam un kuģis brauc virs ūdens. Bet, ja atrodamies jūrā un «Nautils» zem ūdens, tad citādi.
  — Un tādā gadījumā?
  — Tādā gadījumā es lūkošu piesavināties laivu. Esmu novērojis, kā ar to rīkojas. Mēs iekāpsim viņā, atkabināsim skrūves un pacelsimies virs ūdens tā, ka pat stūrmanis kuģa priekšgalā nepamanīs mūsu bēgšanu.
  — Labi, Ned, tātad uzmaniet šādu izdevību, bet tikai neaizmirstiet, ka neizdošanās gadījumā mēs esam pazuduši.
  — Es to neaizmirsīšu, profesora kungs.
  — Bet nu, Ned, vai gribat zināt manas domas par visiem šiem jūsu projektiem?
  — Labprāt, Aronaksa kungs.
  — Nu labi — es domāju, es nesaku, — ceru, es domāju, ka tāds izdevīgs brīdis mums nekad negadīsies.
  — Kāpēc?
  — Tāpēc, ka kapteinis Nemo nebūt nepaļaujas uz to, ka mēs uz visiem laikiem esam atmetuši cerību izkļūt brīvībā, viņš tāpēc uzmanīsies, it sevišķi Eiropas krastu tuvumā.
  — Esmu vienis prātis ar profesora kungu, — Konsels ieminējās.
  — To mēs vēl redzēsim, — Neds Lends atteica, ar noteiktu apņēmību papurinādams galvu.
  — Un nu, Ned Lend, — es piemetināju, — paliksim pie tā. Vairs neviena vārda par visu to. Tajā brīdī, kad būsiet gatavi, ziņojiet, un mēs sekosim. Es pilnīgi paļaujos uz jums.
  Ar to arī nobeidzās šī saruna, kurai vēlāk[nav salasāms]as sekas. Man jāatzīstas, ka kanadietim par lielām sirdssāpēm [nav salasāms] domas izrādījās pareizas. Kapteinis Nemo vai nu neuzticējās [nav salasāms] arī [nav salasāms] izvairīties no daudzajiem dažādu valstu kuģiem, [nav salasāms]stām šķērsām braukāja pa Vidusjūru. To es nevaru pasacīt, bet viņ[nav salasāms]ko tiesu turējās zem ūdens un tālu no krasta. Vai nu «Nautils» ienira[nav salasāms]tikai stūrmaņa kabine palika virs ūdens, vai atkal nolaidās ārkārtī[nav salasāms]jo starp Grieķijas archipelagu un Mazaziju mēs divi tūkstoši metru dziļumā vēl nevarējām aizsniegt dibenu.
  Es nebūtu uzzinājis Karpatosa salu Sporadu salu grupā, ja kapteinis, pirkstu uz kartes piedūris, nenoskandētu Vergilija pantu:
  Est in Carpathio Neptuni gurgite vates
  coeruleus Proteus ...
  
  203
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment