July 28th, 2009

• 197. lappuse
• 7/28/09 11:17 pm
• Drukāšanas statistika: 18 minūtes, 2556 baiti.
  
  * * *
  
  ūdens, un tūliņ pēc tam parādījās arī dugonga ķermenis, uz muguras apvēlies. Laiva piebrauca dzīvniekam klāt, piesēja viņu virvē un griezās atpakaļ uz «Nautilu». Bij vajadzīgs stipru tauvu un daudz pūļu, kamēr dugongu dabūjām uz klāja. Viņš svēra pieci tūkstoši kilogramu. To sacirta gabalos kanadieša klātbūtnē, kurš sekoja visas šīs operacijas sīkumiem. Tai pašā vakarā kalpotājs atnesa man dažus kuģa pavāra prasmīgi pagatavotus jaunā medījuma gabalus. Cepetis bij patiešām garšīgs, man tas likās labāks par teļa vai pat liellopa gaļu.
  Otrā dienā, 11. februarī, «Nautila» pārtikas krājumi palielinājās vēl par vienu smalku medījumu. Sauszemes bezdelīgu bars sametās uz «Nautila» virsas. Tās bij Eģiptē dzīvojošo sterna nilotica sugas, melniem knābjiem, pelēkraibu galvu, baltiem plankumiem ap acīm, pelēksnēju muguru, spārniem un asti, baltu vēderu un kaklu un sarkanām kājām. Nošāvām arī vairākus dučus Nilas pīļu — meža putnus ar balti un melni punktētu kaklu un pakausi un ārkārtīgi gardu gaļu.
  «Nautils» atkal brauca palēnām, it kā klaiņodams. Es novēroju, ka, Suecai tuvojoties, Sarkanās jūras ūdens paliek arvien mazāk sāļš.
  Ap pieciem vakarā mēs ziemeļos ieraudzījām Ras-Muhameda ragu. Tas atradās Akmeņainās Arabijas lejasgalā starp Suecas un Akabas jūras līčiem.
  «Nautils» iebrauca Jubala šaurumā, pa kuru nokļūst Suecas līcī. Es skaidri saskatīju kādu augstu kalnu pāri Ras-Muhamedam starp abiem jūras līčiem.
  Ap sešiem «Nautils», te nonirdams, te virspusē paceldamies, nobrauca garām Toram, kas atradās pašā līča galā; ūdens tur patiešām likās sarkans, kā to kapteinis Nemo jau agrāk bij novērojis. Uznāca nakts. Dziļo klusumu iztrauca tikai kāds pelikanu un dažu naktsputnu brēciens, viļņu čala pret klintīm vai kāds tvaikoņa šalciens, braucot tālu no mums, saviem ratiem kuldams līča ūdeni.
  No astoņiem līdz deviņiem «Nautils» palika dažus metrus zem ūdens. Pēc mana aprēķina, mums nu vajadzēja būt jau pavisam tuvu Suecai. Pa salona vaļējiem logiem es redzēju klinšu pakājes, mūsu elektriskās gaismas spoži apspīdētas. Man likās, ka jūras šaurums saraucas arvien vairāk un vairāk.
  Ceturksni uz desmitiem kuģis bij atkal pacēlies virs ūdens. Es izgāju uz klāja. Man pēc iespējas ātrāk gribējās tikt cauri kapteiņa Nemo tunelim, es nevarēju norimties iekštelpās un tāpēc steidzos augšā ieelpot svaigu nakts
  
  197
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 198. lappuse
• 7/28/09 11:43 pm
• Kliketī-čabināšanas statistika: 12 minūtes, 2347 baiti.
  
  * * *
  
  gaisu. Drīz vien es saskatīju kādu blāvu, miglas apmāktu spīdumu apmēram jūdzi attālu no kuģa.
  — Tā ir peldoša bāka, — kāds ierunājās manā tuvumā.
  Es apgriezos un ieraudzīju kapteini.
  — Tā ir Suecas peldošā uguns, — viņš atsāka. — Mēs drīzā laikā dosimies tunelī iekšā.
  — Iebraukšana laikam nebūs viegla?
  — Nē, profesora kungs. Tāpēc jau es arī parasti novietojos stūrmaņa kabinē un pats vadu kuģi. Un tagad jums būs jādodas lejā, «Nautils» tūliņ nonirs zem ūdens un nepacelsies, iekams nebūs ticis cauri Arabijas tunelim.
  Es sekoju kapteinim Nemo. Lūka aizslēdzās, ūdens rezervuari tika pieplūdināti, kuģis nogrima divpadsmit metru dziļi.
  — Profesora kungs, vai jums labpatiktos palikt pie manis stūrmaņa telpā?
  — Es neuzdrošinājos jums to lūgt.
  — Nāciet vien. Tur jūs redzēsiet visu, kas iespējams šajā reizē zemūdens un arī apakšzemes braucienā.
  Kapteinis aizvadīja mani atkal atpakaļ pie centra kāpnēm. Pa daļai pa tām nokāpis, viņš atvēra kādas durvis, iegāja augšējā gaitenī un tad stūrmaņa kabinē, kura, kā zināms, atrodas kuģa priekšgalā.
  Tā bij sešas pēdas gara un tikpat plata telpa, mazliet līdzīga Misisipi un Hudzonas tvaikoņu stūrmaņu kajitēm. Pašā vidū bij vertikali grozāms rats, savienots ar stūres trosēm līdz pašai kuģa pakaļējai daļai. Pa četriem lēcveidīgiem, kabines sienās ierīkotiem stikla iluminatoriem stūrmanis varēja redzēt uz visām pusēm. Kabine bij tumša. Bet drīz manas acis pierada šajā tumsā, un es ieraudzīju stūrmani, spēcīgi noaugušu vīru, kas stāvēja, ar rokām ratu aptvēris. Ārā jūru spilgti apgaismoja kabines aizmugurē, klāja pakaļējā galā ierīkots prožektors.
  — Un tagad, — kapteinis Nemo teica, — pameklēsim mūsu braucamo ceļu.
  Elektriskie vadi savienoja stūrmaņa kabini ar mašinu telpām, no šejienes kapteinis varēja reizē vadīt «Nautila» ātrumu un arī virzienu. Viņš paspieda kādu metala pogu, un tūliņ skrūves griešanās kļuva daudz lēnāka.
  Es klusi aplūkoju augsto un ļoti stāvo klints sienu, krasta smilkšu slāņu nesatricināmo balstu, gar kuru patlaban braucām. Tikai dažu metru atstatumā tā mums kādu stundu slīda garām. Kapteinis Nemo nenovērsa acu no
  
  198
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment