July 27th, 2009

• 195., 196. lappuse
• 7/27/09 11:24 pm
• 26 minūtes, 5028 baiti.
  
  * * *
  
  visā Melanezijā grezno valdnieku galdus. Tāpēc arī viņu medī tik uzcītīgi; kā šās dzimtas dzīvnieki, tāpat tiem radniecīgie lamantini kļūst arvien retāki.
  — Tādā gadījumā, kapteiņa kungs, — Konsels iebilda, — ja nu šis gadījuma pēc ir savas rases pēdējais pārstāvis, vai tad nevajadzētu to saudzēt — zinātnes labā?
  — Tas var gan būt, — kanadietis atteica, — bet virtuves labā viņš jādabū rokā.
  — Ķerieties pie darba, meistar Lend, — kapteinis Nemo mudināja.
  Šajā acumirklī uz klāja izkāpa septiņi no kuģa ļaudīm, mierīgi un klusi kā vienmēr. Viens no tiem nesa harpunu un tievu virvi, kādas parasti lieto vaļu zvejai. Laiva tika atskrūvēta, izcelta no tās nišas un nolaista jūrā. Seši vīri sēdās pie airiem, stūrmanis ieņēma savu vietu. Neds, Konsels un es novietojāmies priekšgalā.
  — Vai jūs nebrauksiet līdzi, kapteiņa kungs? — es vaicāju.
  — Nē, profesora kungs, bet jums es novēlu laimīgas medības.
  Laivu atstūma no kuģa, un, sešu airu dzīta, tā ātri peldēja uz dugonga pusi. Tas atradās apmēram divas jūdzes attālu no «Nautila».
  Dažu kabeļtauvu atstatumā no kustoņa laivas gaita kļuva lēnāka, airi bez trokšņa grima rāmajā ūdenī. Ar harpunu rokā Neds Lends aizgāja un ieņēma vietu laivas priekšgalā. Vaļu nāvējamo harpunu parasti piesien ļoti garai virvei, kura atritinās, kad trāpītais dzīvnieks ātri šaujas projām. Turpretī šī virve bij tikai pāri desmit metru gara, tās otrā galā bij piesieta maza muciņa, kas, peldēdama virs ūdens, norāda dugonga gaitu zem ūdens.
  Es biju piecēlies kājās un uzmanīgi aplūkoju kanadieša pretinieku. Šo dzīvnieku sauc arī par halikoru, un viņš stipri līdzinās lamantinam. Tā iegarenais ķermenis nobeidzas ar ļoti garu asti, bet sānējās spuras ar īstiem pirkstiem.
  No lamantina viņš atšķiras ar diviem gariem un asiem zobiem, kuri kā ilkņi liecas laukā no viņa virsējā žokļa.
  Dugongs, kam Neds Lends grasījās uzbrukt, bij ļoti liels, mazākais septiņi metri garš. Tas nemaz nekustējās, kā iesnaudies šūpojās viļņos un tādā kārtā uzbrukumu padarīja vieglāku. Laiva uzmanīgi piebrauca dzīvniekam piecus sešus metrus tuvu. Airi nekustīgi karājās duļļos. Es atkal pa pusei pacēlos kājās. Atliecies mazliet atpakaļ, Neds Lends ar ievingrinātu roku meta savu harpunu. Piepeši atskanēja svilpiens, un dugongs pazuda. Ar milzu spēku mestā harpuna droši vien bij ķērusi tikai ūdeni.
  
  195
  
  — Velns un elle! — kanadietis iekliedzās satracināts. — Vai tad es nebūtu trāpījis!
  — Tomēr, — es teicu, — dzīvnieks ir ievainots, redziet — ūdenī asinis. Tikai jūsu ierocis iekritis ūdenī.
  — Mana harpuna! mana harpuna! — Neds Lends izmisis sauca.
  Matroži atkal sāka airēt, stūrmanis stūrēja laivu uz to pusi, kur muciņa peldēja pa ūdeni. Izzvejojuši harpunu, sākām meklēt kustoni.
  Tas lāgu lāgiem iznira no ūdens atvilkt elpu. Ievainojums to nebij manāmi vājinājis, jo viņš peldēja ārkārtīgi ātri. Spēcīgu roku dzīta, laiva lidoja pa viņa sliedi. Vairāk reižu atstatums bij vairs tikai nedaudz metru, un kanadietis atkal grasījās mest, bet dugongs acumirklī noslēpās zem ūdens, un viņu aizsniegt vairs nebij iespējams.
  Jūs varat iedomāties, kādas dusmas bij pārņēmušas nepacietīgo Lendu. Angļu valodā viņš ar visstiprākajiem vārdiem lamāja šo sasodīto kustoni. Es biju sašutis tikai par to, ka dugongs pratis izvairīties no visām mūsu viltībām.
  Veselu stundu mēs viņu vajājām bez apstājas. Man jau sāka likties, ka būs visai grūti piekļūt tam klāt, kad dzīvniekam piepeši ienāca prātā ļauna doma atriebties vajātājiem, un to viņam nācās nožēlot. Dugongs tuvojās laivai ar nolūku uzbrukt no savas puses.
  Kanadietis to tūliņ pamanīja.
  — Uzmanību! — viņš uzsauca.
  Stūrmanis pateica airētājiem dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā — bez šaubām, viņš brīdināja tos uzmanīties.
  Pēdu divdesmit no mums dugongs apstājās, šņācoši ievilka elpu caur savām platajām nāsīm, kuras rēgojās nevis purna lejasgalā, bet augšgalā, tad ar visu sparu gāzās mums virsū.
  Laivai vairs nebij iespējams izvairīties no trieciena; pa pusei sagāztā, tajā ieplūda viena vai divas tonnas ūdens, kas bij jāizsūknē, bet, pateicoties stūrmaņa izveicībai, trieciens nāca iesāņus, ne taisni, un tāpēc laiva neapgāzās. Priekšgalā uzmeties, Neds Lends zibeņātriem harpunas dūrieniem apstrādāja milzīgo dzīvnieku, kurš, ar zobiem laivas malā iekodies, pacēla to no ūdens kā lauva kazlēnu. Mēs bijām sakrituši vienā čupā, un es nezinu, kā tas viss beigtos, ja saniknotais kanadietis beidzot netrāpītu kustoni pašā sirdī.
  Es dzirdēju zobus nošņirkstam gar laivas malu, un kustonis pazuda, aizraudams sev līdzi harpunu. Bet muciņa drīz vien atkal izpeldēja virs
  
  196
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment