June 16th, 2009

• 58. lappuse
• 6/16/09 10:15 pm
• un es prasu no jums labprātīgu paklausību. Tā rīkodamies, es noņemu no jums visu atbildību, jo jūs neredzēsiet to, kas jums nav jāredz. Vai pieņemat šo noteikumu?
  Tātad še notiek vairāk vai mazāk dīvaini gadījumi, ko nedrīkst redzēt cilvēki, kas nav pārtraukuši sakarus ar pārējo cilvēci! Šis nebij mazākais starp tiem pārsteigumiem, ko liktenis man nodomājis nākotnei.
  — Mēs pieņemam, — es atteicu, — tikai atļaujiet vēl vienu jautājumu — vienu pašu.
  — Runājiet, profesora kungs!
  — Jūs teicāt, ka mēs uz šā kuģa būsim brīvi?
  — Pilnīgi brīvi.
  — Bet es gribu zināt, kā jūs domājat šo brīvību?
  — Nu gluži vienkārši — staigāt pēc patikas, redzēt visu, kas še notiek, atskaitot dažus atsevišķus gadījumus, vārdu sakot, jums būs tāda pati brīvība kā mums visiem.
  Bij skaidri redzams, ka mēs viens otru nesapratām.
  — Atvainojiet, kungs, — es teicu, — bet šī brīvība nozīmē tikai cietumnieka brīvību pastaigāties pa savu cietumu. Ar to mēs nevaram būt mierā.
  — Un tomēr jums ar to būs jāpietiek!
  — Jūs gribat teikt, ka mums uz visiem laikiem jāatsakās no cerībām redzēt savu tēvzemi, draugus un radus?
  — Jā gan, profesora kungs. Bet nemaz nav tik grūti, kā jūs domājat, atmest to nepatīkamo jūgu, ko jūs saucat par brīvību!
  — Tā tikai vēl trūka! — Neds Lends iekliedzās. — Es nekad jums nedošu solījumu, ka nemēģināšu izglābties!
  — Jūsu solījumu es nemaz neprasu, — kapteinis vēsi atbildēja.
  — Kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs aplam izlietojat savu varu pret mums. Tā ir cietsirdība!
  — Gluži otrādi, profesora kungs, tā ir žēlsirdība! Jūs pēc cīņas esat kļuvuši mani cietumnieki. Es saudzu jūs, lai gan mana pirksta mājiena pietiktu nogremdēt jūs okeana dzelmē! Jūs man uzbrukāt! Jūs gribējāt atklāt noslēpumu, ko neviens cilvēks pasaulē nedrīkst zināt, — manas eksistences noslēpumu! Un tad vēl jūs cerat, ka es jūs izcelšu malā uz tās zemes, kurai par mani nekas nav jāzina! Nekad! Jūs aizturēdams, es nedomāju tik daudz par jums, cik pats par sevi!
  
  58
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 59., 60. lappuse
• 6/16/09 10:19 pm
• Šajos vārdos bij dzirdama tāda noteiktība, pret kuru strīdēties būtu gluži velti.
  — Tātad, kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs pavisam vienkārši ļaujat mums izvēlēties dzīvību vai nāvi.
  — Pavisam vienkārši.
  — Mani draugi, — es teicu, — uz tādu jautājumu nav vērts pat atbildēt. Bet arī nekādu solījumu mēs šā kuģa kapteinim neesam devuši.
  — Nekādu, — svešais atbildēja.
  Tad vēl piebilda mazliet maigākā balsī:
  — Atļaujiet man pabeigt to, ko es gribēju jums teikt. Es pazīstu jūs, Aronaksa kungs. Ja nebūtu jūsu biedru, jūs personīgi nevarētu žēloties, ka esat kļuvis mana likteņa dalībnieks. Starp manām mīļākajām grāmatām ir arī tā, ko jūs esat sarakstījis par jūras dzelmes noslēpumiem. Es to bieži lasu. Jūs tur esat attēlojis visu tiktāl, cik to atļauj jūsu sauszemes zinātne. Bet jūs nezināt visu, visu jūs neesat redzējis. Atļaujiet man teikt, profesora kungs, ka jūs nenožēlosiet uz mana kuģa pavadīto laiku. Jūs izceļosiet brīnišķus apvidus. Droši vien jūs vienmēr jutīsieties dziļi pārsteigts un sajūsmināts. Tik drīz jums nemaz neapniks ainas, kas nemitīgi pavērsies jūsu acīm. Kas to lai zina, varbūt es pēdējo reizi tagad apbraukāšu tik daudzkārt jau izceļoto zemjūras pasauli, un jūs būsiet mans pavadonis. Ar šo dienu sākot, jūs pārcelsieties citā pasaulē un redzēsiet to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, jo es un mani ļaudis nav skaitāmi. Ar manu starpniecību mūsu zemeslode atklās jums savus pēdējos noslēpumus.
  Es neliegšos, ka kapteiņa vārdi atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es biju paļāvies savai vājībai un acumirkli aizmirsis, ka visbrīnišķīgāko ainu pieredze neatsver taču pazaudēto brīvību. Bet šā smagā jautājuma atrisināšanu es atstāju nākotnei. Pagaidām es tikai atteicu:
  — Kapteiņa kungs, ja arī jūs esat sarāvis sakarus ar cilvēci, es tomēr ceru, ka visas cilvēciskās jūtas nebūsiet atmetis. Mēs neaizmirsīsim, ka esam slīcēji, kurus jūs žēlsirdīgi paglābāt uz sava kuģa. Par sevi pašu varu teikt tikai to — ja zinātniskās intereses var atsvērt brīvības zaudējumu, tad mūsu sastapšanās man ir liels ieguvums.
  Es biju gaidījis, ka kapteinis siedīs man roku par mūsu norunas apstiprinājuma zīmi. Bet viņš to nemaz nedomāja darīt. Es to nožēloju viņa vietā.
  — Atļaujiet man vēl beidzamo jautājumu, — es teicu, redzēdams, ka šis noslēpumainais cilvēks grasās aiziet.
  — Runājiet, profesora kungs.
  
  59
  
  — Kā lai es jūs saucu?
  — Jums es esmu tikai kapteinis Nemo, — viņš atbildēja. — Un man jūs un jūsu biedri esat tikai «Nautila» pasažieri.
  Kapteinis Nemo sauca. Ieradās kalpotājs. Kapteinis deva viņam kādu pavēli tajā svešajā valodā, kuru es nesapratu. Un tad piebilda, pagriezies pret kanadieti un Konselu.
  — Jūs varat atdusēties savā kajitē. Sekojiet šim vīram.
  — Pret to man nav ko iebilst, — harpunists atsaucās.
  Viņš un Konsels atstāja šo kameru, kur bij ieslēgti kopš trīsdesmit stundām.
  — Un tagad, Aronaksa kungs, iesim brokastīs. Atļaujiet man jūs pavadīt.
  — Esmu jūsu rīcībā, kaptein.
  Es sekoju kapteinim Nemo un vispirms atrados elektriski apgaismotā gaitenī, kas bij līdzīgs visiem kuģu gaiteņiem. Pēc metriem desmit atkal kādas durvis atvērās manā priekšā.
  Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā. Augsti, melnkoka inkrustacijām greznoti ozolkoka skapji pacēlās abos telpas galos, to izloku plauktos mirdzēja neaprēķināmi dārgi fajansa, porcelana un kristala trauki. Sudraba galda rīki vizēja izgleznoto griestu blāvajā gaismā.
  Telpas vidū bij bagātīgi klāts galds. Kapteinis Nemo norādīja man vietu.
  — Apsēdieties un ēdiet. Jūs droši vien nomocījis izsalkums.
  Brokastīs bij jūras dzīvnieku ēdieni un bez tam vēl daži man pavisam sveši un nenoteicami. Garšīgi tie bij, bet es tikai pamazām varēju pierast pie tiem. Es noģidu tajos stipru fosfora garšu un biju pārliecināts, ka arī tie zvejoti tepat jūrā.
  Kapteinis Nemo vēroja mani. Es viņam nekā nevaicāju, bet viņš uzminēja manas domas un pats atbildēja uz tiem jautājumiem, kas man nedeva miera.
  — Lielākā daļa manu ēdienu jums ir sveši, — viņš teica. — Tomēr jūs tos varat ēst bez bažām. Tie ir veselīgi un barojoši. Jau ilgāku laiku esmu atmetis visu sauszemes pārtiku un nemaz nejūtos slikti. Visi mani ļaudis lieto tos pašus ēdienus un tomēr ir spēcīgi un braši.
  — Tātad, — es teicu, — visa šī pārtika ir tepat no jūras?
  — Jā, profesora kungs, jūra man piegādā visu, kas vien vajadzīgs. Dažkārt es izmetu tīklus un tūliņ tos ievelku pārpilnus. Dažkārt atkal nolaižos savās cilvēkam šķietami nepieejamās dzīlēs un lencu medījumu savos zem-
  
  60
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 1 commentLeave a comment

• 61. lappuse
• 6/16/09 10:21 pm
• ūdens mežos. Kā vecā gana Neptuna ganāmie pulki, manējie bez bailēm klejo okeana bezgalīgās prerijās. Manā rīcībā ir plaši apvidi, kurus es izmantoju.
  Izbrīnījies es skatījos kapteinī Nemo un teicu:
  — Es saprotu, kapteiņa kungs, ka jūsu tīklos ieķeras tās visu garšīgākās zivis, grūtāk man saprast, kā jūs piekļūstat savam ūdens medījumam šajos zemūdens mežos, bet pagalam nesaprotami man, kā jel tā vismazākā kripatiņa lopu gaļas var nokļūt uz jūsu galda.
  — Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsaucās, — jums jāzina, ka es nekad neēdu sauszemes dzīvnieku gaļu.
  — Bet kas tad tas?... — es ieminējos, norādīdams uz trauku ar kādām cepeša paliekām.
  — Tas, ko jūs, profesora kungs, domājat esam gaļu, ir tikai jūras bruņurupuča cepetis. Un, ko jūs ēdat kā cūkas ragū, ir delfina aknas. Mans pavārs ārkārtīgi labi prot pagatavot ēdienus no dažādiem okeana produktiem. Nobaudiet visu, kas te uz galda. Šos holoturiju konservus mans malajietis uzskata par vislabākajiem pasaulē. Šis krems ir no vaļu piena, bet cukurs no ziemeļjūru lielajiem augiem. Un vispēdīgi atļaujiet man piedāvāt jums jūras anemoņu ievārījumu, kas atsver pašus sulīgākos augļus.
  Un es baudīju no visa vairāk aiz ziņkārības nekā aiz ēstgribas, kamēr kapteinis Nemo valdzināja mani ar saviem brīnišķajiem stāstiem.
  — Aronaksa kungs, — viņš teica, — jūra mani ne tikai pārpilnam baro, tā mani arī apģērbj. Drēbes, kuras jums patlaban mugurā, austas no bisolita¹, tās krāsotas vecpurpura krāsā un atmirdz arī violetā, kuru es dabūju no Vidusjūras moluskiem — jūras zaķiem. Smaržas, ko jūs atradīsiet uz savas kajites tualetes galda, ir jūras augu destilacijas produkts. Jūsu gultas matracis darināts no vismīkstākajām okeana zālēm. Spalva jums būs taisīta no vaļa bārdas, bet tinte no tintes zivs dziedzeru sekreta. Visu, kas vajadzīgs, man sniedz jūra, un visu tā savā laikā paņems atpakaļ.
  — Jūs mīlat jūru, kaptein?
  — Jā, es mīlu jūru! Jūra, tā mani ir viss! Jūra aizņem septiņas desmitdaļas no visas zemeslodes. Tās elpa ir tīra un veselīga. Tas ir bezgalīgs tuksnesis, kur cilvēks nekad nav atstāts, tāpēc ka jūt sev apkārt virmojam nerimtīgu dzīvību. Jūra slēpj sevī pārdabiskas, neiedomājamas būtnes; mū-
  
  ———————
  ¹Smalks audums no asbesta šķiedrām. Red.
  
  61
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 62., 65. lappuse
• 6/16/09 10:24 pm
• Lapa, uz kuras bija 63. un 64. lappuses teksts, ir pazudusi.
  
  * * *
  
  žam tā kustas, mūžam tajā rosās mīlas dzīve; tā ir mūžīgā dzīvība, kā to teicis kāds no jūsu dzejniekiem. Jo galu galā, profesora kungs, daba tajā izpaužās trijos veidos: mineralos, stādos un dzīvniekos. Šie pēdējie šeit plaši pārstāvēti ar četrām zoofitu grupām, trijām posmkāju, piecām molusku, trijām mugurkaulinieku klasēm, zīdītājiem, rāpuļiem un neskatāmiem zivju bariem; šajā bezgalīgajā dzīvnieku kārtā skaitās kādas trīspadsmittūkstoš sugas, no kurām tikai desmitā daļa dzīvo saldajos ūdeņos. Jūra ir visplašākā dabas krātuve. Var teikt, ka no jūras zemeslode cēlusies, un, ka zina, vai jūrā tā arī neaizies bojā. Jūrā slēpjas vislielākais miers. Jūra nepieder despotiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu, veikt visas sauszemes šausmas. Bet trīsdesmit pēdu zem līmeņa viņu vara beidzas, viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd! Ak profesora kungs, dzīvojiet, dzīvojiet jūras klēpī! Vienīgi tur rodama īstā neatkarība! Tikai šeit nav neviena kaklakunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!
  Kapteinis Nemo spēji pārtrauca savu pārāk jūsmīgo runu. Vai viņš bij pārkāpis savu parasto savaldības robežu? Varbūt izrunājies par daudz? Brīdi viņš staigāja ļoti uzbudināts. Bet pamazām atkal nomierinājās, tā seja kļuva salta kā vienmēr, man pievērsies, viņš sacīja:
  — Ja jūs, profesora kungs, vēlētos tagad aplūkot «Nautilu», esmu jūsu rīcībā.
  
  XI
  «NAUTILS»
  
  Kapteinis Nemo piecēlās. Es sekoju viņam. Atvērās otras durvis istabas dibenā, un es iegāju tikpat lielā telpā kā tā, ko biju pametis.
  Tā bij bibliotekas istaba. Augstos, vara inkrustacijām greznotos palisandra koka plauktos bij sakrautas vienādi iesietas grāmatas. Plaukti izliecās līdzi telpas apveidiem, bet spraugās bij ievietoti brūnu ādu apsisti ērti dīvani. Tuvāk pievirzāmi un tālāk atbīdāmi galdiņi grāmatu novietošanai visur bij pie rokas. Pašā vidū bij liels galds, apkrauts žurnaliem, starp kuriem daudzi jau stipri veci. Visu šo saskanīgo iekārtu apgaismoja četras blāvas elektriskās lampas, līdz pusei nogremdētas griestu greznojumos. Ar neviltotu sajūsmu es aplūkoju visu šo mākslinieciski iekārtoto telpu un negribēju ticēt pats savām acīm.
  
  62
  
  nas, kuras biju jau apbrīnojis Eiropas privatajās kolekcijās un gleznu izstādēs. No veco meistaru gleznām šeit bij Rafaela «Madonna», Leonardo da Vinči «Svētā jaunava», Korredžio «Nimfa», Ticiana «Sieviete», Veroneza «Pielūgšana», Muriljo «Debesbraukšana», kāda Holbeina portreja, Velaskeza «Mūks», Ribeira «Moceklis», rubensa «Ražas novākšanas svētki», Teniera flamu ainavas, trīs nelielas Žerara Dou, Metsi un Pola Potera žanra gleznas, divas Žeriko un Pridona ainavas un vairāki Bakuzena un Vernē jūras skati. Starp moderno mākslinieku darbiem es ievēroju Delakruā, Engra, Dekampa, Troijona, Mesonjē un citu gleznas un vairākas brīnišķas marmora un bronzas antiko skulpturu reprodukcijas, kas, novietotas uz augstiem postamentiem, greznoja šā krāšņā muzeja stūrus. Patiešām, mani sāka pārņemt tā izbrīna un pārsteigums, par ko «Nautila» kapteinis jau bij ieminējies.
  — Profesora kungs, — šis dīvainais cilvēks iebilda, — jūs atvainosiet to vienkāršību, ar kādu es jūs šeit ievadu, un arī to nekārtību, ko redzat.
  — Kapteiņa kungs, — es atbildēju, es nezinu, kas jūs īsti esat, bet redzu, ka man darīšana ar mākslinieku!
  — Tikai ar mākslas cienītāju, profesora kungs! Kādreiz man patika savākt un kopot šos skaistos cilvēka rokas darinājumus. Es biju kaislīgs meklētājs, nenogurdināms vācējs un tāpēc arī esmu sakopojis tik daudz vērtīgu mākslas darbu. Tā ir pēdējā piemiņa no zemes, kura man mirusi. Pēc manas sajūtas, jūsu modernie rakstnieki arī jau pieder senatnei; viņu mūžs ir divi vai trīs tūkstoši gadu, un manā atmiņā viņi visi sajūk kopā. Ģeniji nenoveco.
  — Bet šie muziķi, — es teicu, norādīdams uz Vebera, Rosini, Mocarta, Bethovena, Haidna, Maijerbera, Herolta, Vagnera, Guno un daudzu citu partiturām, kuras atradās uz lielām piano-ērģelēm, kas aizņēma veselu istabas sienu.
  — Šie muziķi, — kapteinis Nemo atbildēja, — ir Orfeja laika biedri, jo chronoloģiskā starpība izdziest mirušo atmiņā, un es, profesora kungs, esmu miris, gluži tāpat kā tie jūsu bijušie paziņas, kuri patlaban atrodas sešas pēdas apakš zemes.
  Kapteinis Nemo apklusa, it kā nogrimdams dziļās atmiņās. Stipri satraukts es lūkojos viņā, klusēdams mēģinot uzminēt to, kas atspoguļojās tā sejā. Ar elkoni atspiedies pret dārgu mozaikas galdu, viņš mani vairs neredzēja, šķita pilnīgi aizmirsis.
  
  65
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment