- 59., 60. lappuse
- 6/16/09 10:19 pm
- Šajos vārdos bij dzirdama tāda noteiktība, pret kuru strīdēties būtu gluži velti.
— Tātad, kapteiņa kungs, — es iebildu, — jūs pavisam vienkārši ļaujat mums izvēlēties dzīvību vai nāvi.
— Pavisam vienkārši.
— Mani draugi, — es teicu, — uz tādu jautājumu nav vērts pat atbildēt. Bet arī nekādu solījumu mēs šā kuģa kapteinim neesam devuši.
— Nekādu, — svešais atbildēja.
Tad vēl piebilda mazliet maigākā balsī:
— Atļaujiet man pabeigt to, ko es gribēju jums teikt. Es pazīstu jūs, Aronaksa kungs. Ja nebūtu jūsu biedru, jūs personīgi nevarētu žēloties, ka esat kļuvis mana likteņa dalībnieks. Starp manām mīļākajām grāmatām ir arī tā, ko jūs esat sarakstījis par jūras dzelmes noslēpumiem. Es to bieži lasu. Jūs tur esat attēlojis visu tiktāl, cik to atļauj jūsu sauszemes zinātne. Bet jūs nezināt visu, visu jūs neesat redzējis. Atļaujiet man teikt, profesora kungs, ka jūs nenožēlosiet uz mana kuģa pavadīto laiku. Jūs izceļosiet brīnišķus apvidus. Droši vien jūs vienmēr jutīsieties dziļi pārsteigts un sajūsmināts. Tik drīz jums nemaz neapniks ainas, kas nemitīgi pavērsies jūsu acīm. Kas to lai zina, varbūt es pēdējo reizi tagad apbraukāšu tik daudzkārt jau izceļoto zemjūras pasauli, un jūs būsiet mans pavadonis. Ar šo dienu sākot, jūs pārcelsieties citā pasaulē un redzēsiet to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, jo es un mani ļaudis nav skaitāmi. Ar manu starpniecību mūsu zemeslode atklās jums savus pēdējos noslēpumus.
Es neliegšos, ka kapteiņa vārdi atstāja uz mani dziļu iespaidu. Es biju paļāvies savai vājībai un acumirkli aizmirsis, ka visbrīnišķīgāko ainu pieredze neatsver taču pazaudēto brīvību. Bet šā smagā jautājuma atrisināšanu es atstāju nākotnei. Pagaidām es tikai atteicu:
— Kapteiņa kungs, ja arī jūs esat sarāvis sakarus ar cilvēci, es tomēr ceru, ka visas cilvēciskās jūtas nebūsiet atmetis. Mēs neaizmirsīsim, ka esam slīcēji, kurus jūs žēlsirdīgi paglābāt uz sava kuģa. Par sevi pašu varu teikt tikai to — ja zinātniskās intereses var atsvērt brīvības zaudējumu, tad mūsu sastapšanās man ir liels ieguvums.
Es biju gaidījis, ka kapteinis siedīs man roku par mūsu norunas apstiprinājuma zīmi. Bet viņš to nemaz nedomāja darīt. Es to nožēloju viņa vietā.
— Atļaujiet man vēl beidzamo jautājumu, — es teicu, redzēdams, ka šis noslēpumainais cilvēks grasās aiziet.
— Runājiet, profesora kungs.
59
— Kā lai es jūs saucu?
— Jums es esmu tikai kapteinis Nemo, — viņš atbildēja. — Un man jūs un jūsu biedri esat tikai «Nautila» pasažieri.
Kapteinis Nemo sauca. Ieradās kalpotājs. Kapteinis deva viņam kādu pavēli tajā svešajā valodā, kuru es nesapratu. Un tad piebilda, pagriezies pret kanadieti un Konselu.
— Jūs varat atdusēties savā kajitē. Sekojiet šim vīram.
— Pret to man nav ko iebilst, — harpunists atsaucās.
Viņš un Konsels atstāja šo kameru, kur bij ieslēgti kopš trīsdesmit stundām.
— Un tagad, Aronaksa kungs, iesim brokastīs. Atļaujiet man jūs pavadīt.
— Esmu jūsu rīcībā, kaptein.
Es sekoju kapteinim Nemo un vispirms atrados elektriski apgaismotā gaitenī, kas bij līdzīgs visiem kuģu gaiteņiem. Pēc metriem desmit atkal kādas durvis atvērās manā priekšā.
Es iegāju noteiktā stilā iekārtotā ēdamistabā. Augsti, melnkoka inkrustacijām greznoti ozolkoka skapji pacēlās abos telpas galos, to izloku plauktos mirdzēja neaprēķināmi dārgi fajansa, porcelana un kristala trauki. Sudraba galda rīki vizēja izgleznoto griestu blāvajā gaismā.
Telpas vidū bij bagātīgi klāts galds. Kapteinis Nemo norādīja man vietu.
— Apsēdieties un ēdiet. Jūs droši vien nomocījis izsalkums.
Brokastīs bij jūras dzīvnieku ēdieni un bez tam vēl daži man pavisam sveši un nenoteicami. Garšīgi tie bij, bet es tikai pamazām varēju pierast pie tiem. Es noģidu tajos stipru fosfora garšu un biju pārliecināts, ka arī tie zvejoti tepat jūrā.
Kapteinis Nemo vēroja mani. Es viņam nekā nevaicāju, bet viņš uzminēja manas domas un pats atbildēja uz tiem jautājumiem, kas man nedeva miera.
— Lielākā daļa manu ēdienu jums ir sveši, — viņš teica. — Tomēr jūs tos varat ēst bez bažām. Tie ir veselīgi un barojoši. Jau ilgāku laiku esmu atmetis visu sauszemes pārtiku un nemaz nejūtos slikti. Visi mani ļaudis lieto tos pašus ēdienus un tomēr ir spēcīgi un braši.
— Tātad, — es teicu, — visa šī pārtika ir tepat no jūras?
— Jā, profesora kungs, jūra man piegādā visu, kas vien vajadzīgs. Dažkārt es izmetu tīklus un tūliņ tos ievelku pārpilnus. Dažkārt atkal nolaižos savās cilvēkam šķietami nepieejamās dzīlēs un lencu medījumu savos zem-
60 - 1 commentLeave a comment
- 6/16/09 10:53 pm
-
es kaut ko noteikti esmu palaidis garām, bet kas tās par lapusēm visu laiku?
- Reply