- 62., 65. lappuse
- 6/16/09 10:24 pm
-
purvainaisLapa, uz kuras bija 63. un 64. lappuses teksts, ir pazudusi.
* * *
žam tā kustas, mūžam tajā rosās mīlas dzīve; tā ir mūžīgā dzīvība, kā to teicis kāds no jūsu dzejniekiem. Jo galu galā, profesora kungs, daba tajā izpaužās trijos veidos: mineralos, stādos un dzīvniekos. Šie pēdējie šeit plaši pārstāvēti ar četrām zoofitu grupām, trijām posmkāju, piecām molusku, trijām mugurkaulinieku klasēm, zīdītājiem, rāpuļiem un neskatāmiem zivju bariem; šajā bezgalīgajā dzīvnieku kārtā skaitās kādas trīspadsmittūkstoš sugas, no kurām tikai desmitā daļa dzīvo saldajos ūdeņos. Jūra ir visplašākā dabas krātuve. Var teikt, ka no jūras zemeslode cēlusies, un, ka zina, vai jūrā tā arī neaizies bojā. Jūrā slēpjas vislielākais miers. Jūra nepieder despotiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu, veikt visas sauszemes šausmas. Bet trīsdesmit pēdu zem līmeņa viņu vara beidzas, viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd! Ak profesora kungs, dzīvojiet, dzīvojiet jūras klēpī! Vienīgi tur rodama īstā neatkarība! Tikai šeit nav neviena kaklakunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!
Kapteinis Nemo spēji pārtrauca savu pārāk jūsmīgo runu. Vai viņš bij pārkāpis savu parasto savaldības robežu? Varbūt izrunājies par daudz? Brīdi viņš staigāja ļoti uzbudināts. Bet pamazām atkal nomierinājās, tā seja kļuva salta kā vienmēr, man pievērsies, viņš sacīja:
— Ja jūs, profesora kungs, vēlētos tagad aplūkot «Nautilu», esmu jūsu rīcībā.
XI
«NAUTILS»
Kapteinis Nemo piecēlās. Es sekoju viņam. Atvērās otras durvis istabas dibenā, un es iegāju tikpat lielā telpā kā tā, ko biju pametis.
Tā bij bibliotekas istaba. Augstos, vara inkrustacijām greznotos palisandra koka plauktos bij sakrautas vienādi iesietas grāmatas. Plaukti izliecās līdzi telpas apveidiem, bet spraugās bij ievietoti brūnu ādu apsisti ērti dīvani. Tuvāk pievirzāmi un tālāk atbīdāmi galdiņi grāmatu novietošanai visur bij pie rokas. Pašā vidū bij liels galds, apkrauts žurnaliem, starp kuriem daudzi jau stipri veci. Visu šo saskanīgo iekārtu apgaismoja četras blāvas elektriskās lampas, līdz pusei nogremdētas griestu greznojumos. Ar neviltotu sajūsmu es aplūkoju visu šo mākslinieciski iekārtoto telpu un negribēju ticēt pats savām acīm.
62
nas, kuras biju jau apbrīnojis Eiropas privatajās kolekcijās un gleznu izstādēs. No veco meistaru gleznām šeit bij Rafaela «Madonna», Leonardo da Vinči «Svētā jaunava», Korredžio «Nimfa», Ticiana «Sieviete», Veroneza «Pielūgšana», Muriljo «Debesbraukšana», kāda Holbeina portreja, Velaskeza «Mūks», Ribeira «Moceklis», rubensa «Ražas novākšanas svētki», Teniera flamu ainavas, trīs nelielas Žerara Dou, Metsi un Pola Potera žanra gleznas, divas Žeriko un Pridona ainavas un vairāki Bakuzena un Vernē jūras skati. Starp moderno mākslinieku darbiem es ievēroju Delakruā, Engra, Dekampa, Troijona, Mesonjē un citu gleznas un vairākas brīnišķas marmora un bronzas antiko skulpturu reprodukcijas, kas, novietotas uz augstiem postamentiem, greznoja šā krāšņā muzeja stūrus. Patiešām, mani sāka pārņemt tā izbrīna un pārsteigums, par ko «Nautila» kapteinis jau bij ieminējies.
— Profesora kungs, — šis dīvainais cilvēks iebilda, — jūs atvainosiet to vienkāršību, ar kādu es jūs šeit ievadu, un arī to nekārtību, ko redzat.
— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, es nezinu, kas jūs īsti esat, bet redzu, ka man darīšana ar mākslinieku!
— Tikai ar mākslas cienītāju, profesora kungs! Kādreiz man patika savākt un kopot šos skaistos cilvēka rokas darinājumus. Es biju kaislīgs meklētājs, nenogurdināms vācējs un tāpēc arī esmu sakopojis tik daudz vērtīgu mākslas darbu. Tā ir pēdējā piemiņa no zemes, kura man mirusi. Pēc manas sajūtas, jūsu modernie rakstnieki arī jau pieder senatnei; viņu mūžs ir divi vai trīs tūkstoši gadu, un manā atmiņā viņi visi sajūk kopā. Ģeniji nenoveco.
— Bet šie muziķi, — es teicu, norādīdams uz Vebera, Rosini, Mocarta, Bethovena, Haidna, Maijerbera, Herolta, Vagnera, Guno un daudzu citu partiturām, kuras atradās uz lielām piano-ērģelēm, kas aizņēma veselu istabas sienu.
— Šie muziķi, — kapteinis Nemo atbildēja, — ir Orfeja laika biedri, jo chronoloģiskā starpība izdziest mirušo atmiņā, un es, profesora kungs, esmu miris, gluži tāpat kā tie jūsu bijušie paziņas, kuri patlaban atrodas sešas pēdas apakš zemes.
Kapteinis Nemo apklusa, it kā nogrimdams dziļās atmiņās. Stipri satraukts es lūkojos viņā, klusēdams mēģinot uzminēt to, kas atspoguļojās tā sejā. Ar elkoni atspiedies pret dārgu mozaikas galdu, viņš mani vairs neredzēja, šķita pilnīgi aizmirsis.
65