|
Viņš palūkojās sāniski uz augšu un stiepti, zemā tonī iesvilpās kā aicinātu, tad uz brīdi iepauzēja, aizgrābti ausoties, viņa vienmērīgajiem, baltajiem zobiem vietām zaigojot zelta punktos. Krizastēmas. Cauri klusumam atbildei atskanēja divi stipri, spalgi svilpieni. -Paldies, vecozēn, viņš dzestri iesaucās. Tieši laikā. Esi labs, izslēdz strāvu.
Es ļoti biežu atrodos stāvoklī, kad manis teiktais (rakstītais) man riebjas. Savukārt manis teiktais man nekad nav paticis. Es vienīgi varu ar būtiskvārdiem nodot kādu ziņu, bet saviesīgā runā es vispār esmu klāt tikai caur teleskopu. Esmu tāda vientuļa patruļa, uz kuras planētām aug viegls apmatojums vējā liegi kustas kā pašizaugsmē. Pats izaudzis kā stilbiņš uzmanās, kurš mani gribēs piemānīt. |
|
Tas bija gaišais uz jumta gaida šaltis ar boveļiem pa redeļiem uzrāpties nošļūkt pa treknēm pa skrimšļu krellēm pa kāpnēm no est rabarberu uz sanitāru pagaidu gultiņu kamēr palagi plīvo.
Visām ausīm, kas klausījās, radās savas sēdvietas, un viņām bija rakstnieciņu portfelīši bettās tēzes gāzās putrā kā sarīvēti burkāni kā skaidas kas lielākas par pašu galveno basketbolistu izteiktiem ceļgala bļodiņas apmēriem apkārtrakstiem un tieši paktā.
Skumbrijas asinis bija viņam likušas mesties jūrā kad viņš pārskatāmībai un amīlībai bija dobēs salic kaimiņu dobumus tagad tie dzīvoja nātrēs, tie bija pārfrancojušies.
Pašķidrās ziepes strādāja ar karakuļiem kurikuliem salām pussalām līčiem šaurumiem baseiniem un vēl kādiem elfiem kas dvesa bijī u bisē sēja skatu uz torni lai tas lēnā gaitā virza vēsturi.
Skaistais putukrējums gaidīja arī mani savā pasaciņā piedodiet bet es necietīšu es kliegšu pat pret etiķetēm pret papīrīšiem un pašām konfektītēm.
Viņa lēdurgas aparāta gaume nogrima uz miera ielas starp divām annām, viņu apglabāja smaragda vannā un viņš pamodās rītausmā reformējies rītardējies tomēr smalks kā saules caurspīdēts lina kamzolis tas arī viss par viņa brillēm, viņš čurāja ar pārtraukumiem, es drīz lasīšu avīzes nedefinētās sejas bet to nesolu un arī neskaužu.
Taisnais gurķis ar aramlauku un skumbriju padusē padeva mums roku kad kāpām kuģī un no viņa paduses mums virsū krita skapis mēs viņā līksmojām līdz pat trapam un tad līdz ūdens līmenim tas laikam bija okeāns purngalu apslacīšanai.
Lieli suņi tetovē vampīrus un uz krūtīm uztetovē bizbizmārītes ainas vēl pieliec cukurūdeni un piecelies no apkakātās mizas. |
|
Nīderlandes piekrastē izskalots cisatrakūrijs. Es ļoti gribētu atrast izskalotu wd40, jo sāls paralizējusi riteņa balsta pagriezi (un viņa ir mīļa). |
|
Thank you for creating this genuine content. I have felt so much like samazgas. Tas pārsvarā saistīts ar zirgiem un ar kodu kā ar burvju bārdiem, kas paver pasaku pasauli ar lieliem izrotātiem vārtiem kā uz pili lielgabarītu telpu zem jumta kā sīkpirdi uz stiebra. |
|
Es joprojām dziedu lundakolor džamparā aieimranrā. Nekas daudz nav mainījies, tikai laiks pienenes sasūcies. |
|
Ganeš. Viņš ir orientos atkritumos. Viņš mums ļoti dozē patiesību, bet tā ir nojaušama pēc nejaušiem vārdiem, pēc Letīcijas lietustelpā, pēc lieveņa aparuma un kājslauķa apkaluma. Kad viņš nav intoksicēts, dievišķs, kad ir, tad vazaņķīgs, lietus līp, sniegs krīt, līdzsvars mīt starp zemi un debesīm, bet kodols krīt aizmirstībā, tāpēc ar krītu zīmē burtnīcas un lupatas, kas izskatās pēc burtnīcām, kas izsakās par vīnogu kopumu ratos sēž un rikšo pilna bikšupriekša atvilkt gumijas raidīt zalvi ar salveti aizsegt segu lai tajā netrāpa meteorīts vai viss ir divdomīgs vai tikai man tā šņiež. Viņš nogrieza gabaliņu botulīna un nometa pie orākula pamatiem, lai nieze nonāktu Ņēžā un lai viņa tur applaucētu lūpas, jo uzrotītas rokavas raka kamēr atrada ķīmisko zeltu pēc kura inspicēšanas notika triviālais un konģeniālais. |
|
Tas viņa vārdukrājums, es dažreiz pat apjūku, un tad vēl tā nenoslīpētība, tik nepieradināti. Gribētu ar viņu dzīvot kā ar mežoni, un tās jutekkiskās lūkas, tās man visus skrimšļus sadragāja, es tos atdevu bullim. Pareizi, ka galīgi nevaldāmi? Atvainojos par visām nekvalitatīvajām reizēm, šī ir sertificēta. |
|
|