Viņš palūkojās sāniski uz augšu un stiepti, zemā tonī iesvilpās kā aicinātu, tad uz brīdi iepauzēja, aizgrābti ausoties, viņa vienmērīgajiem, baltajiem zobiem vietām zaigojot zelta punktos. Krizastēmas. Cauri klusumam atbildei atskanēja divi stipri, spalgi svilpieni. -Paldies, vecozēn, viņš dzestri iesaucās. Tieši laikā. Esi labs, izslēdz strāvu.
Es ļoti biežu atrodos stāvoklī, kad manis teiktais (rakstītais) man riebjas. Savukārt manis teiktais man nekad nav paticis. Es vienīgi varu ar būtiskvārdiem nodot kādu ziņu, bet saviesīgā runā es vispār esmu klāt tikai caur teleskopu. Esmu tāda vientuļa patruļa, uz kuras planētām aug viegls apmatojums vējā liegi kustas kā pašizaugsmē. Pats izaudzis kā stilbiņš uzmanās, kurš mani gribēs piemānīt. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
