|
Mani nenesa baltums, bet tikai zaļas gravas mēmi nonesa, jo viņām bija sava veida starpdisciplīna, viņas izvairījās no tiešas jautājumu risināšanas, kā nebūtu pirmā vieta iespējama, kā būtu jāskatās ar perifēriju. Bezmozgla labā garastāvoklī logos spīdēja zaļas brezenta avenes. Tās bija no tā gada, kad izkāpis uz sauszemes tālbraucējs jūrnieks atģidās, ka ir palicis bez kapeikas, jo visu savu mantību bija atstājis kuģa drēbju mazgātuvē. To visu viņš saprata, bet nesaprata, kāpēc pogas pēc saviem caurumiem varēja sarunāties arī pilnīgā bezgaisa telpā, viņš nesaprata, ka bālģīmji viņam bija izrakstījuši cedeli par pēckredīta celtspēju, kuras vienādojumā bija skaidri redzamas sekas, ko atģist neļāva brāļu kāvja drošticamais piparojums. Logos bija iesēduši gaspačo zostēviņi. Viņi maigi apmainījās ar valsts vienas no lielākās bankas ceļgaliem, un viņiem bija pieņēmums, kura atspēkošanai nepietika resursu, jo sistēma nav izmanevrēt līdzi ātrgaitas lēmumiem, logosiem un spīdošām prāta spējām, ko kurina maiņstrāvas, līdzstrāvas un alvas karsētavas bālganiem vaigu kauliem un baltām plēvēm pāri acu plīvuriem viņi visi bija samušīti iekšā maisos, un tagad šī karavāna bija neuzvarama savos tvaikoņos, un bērnus vairs nedrīkstēja sūtīt pa pastu, kā tas bija kāda gadsimta sākumā, kad pastnieks ar lielu somu nesa četrus zēnus pāri valstu robežām, lai ietriektos atbalsīs un aklās nameja gredzena pīckās, tās visas viņā atausa un ļāva sevi izcirst ar pēcgaršām, ar tītiem pīpjiem, ar marmelādi uz lūpām, mēs visi bijām aklimatizēti, dzīvojām zem ūdens. Mēs nolaidāmies uz zemes un laistījāmies kā pātagas ar zaļkalnu. Mums līdzēs tecēja tērce, tā bija zelta krāsā, un kaut kur uz paugura vīdēja zvaigzne, tā bija uzvaras simbols, simbiotiska Ņekrasova sprādzīte, tai bija mēle un tā dēvēja sevi par zeltkali, mēs tai nepiebalsojām, mums bija gari stulmeņi, un mēs bijām arī pelmeņi. Makarons, ar kura zobiem es biju saistīts ilgviļņu varā, izvilka no kabatas bateriju un nolika to uz galda apskatei. Mēs pienācām ar rūpīgām kustībām, kurprīšus uzmetuši pētījām sālstaba atbalsis ermoņikas dīkstāvē, mēs bijām kā pelni, kas nosēdušies uz pažobeles, lai atģistos, mūs visu laiku lika lietā, mēs bijām gandrīz konformējušies, tādā kā saitītē.
Uz Ludzas pažobeles es nebiju ievainots, jo mani stāvgrūdām pārņēma elsas, kāss, es biju samitrināts zobu tehniķis, kurš atpletis savas platās rokas, spērniem līdzīgas gropes riesās rievās tieši pierē, viņš bija zaldāts, viņam bija likumīgas tiesības izlikties par zābaku, tas bija neatņemams viņa liktenis, kas tērgāja ar tatāriem, kad aiz robežas nesa līķus, lai tos saulē izliktu, lai uz tiem parādītos tārpiņi, viņi visi bija tērpušies beretēs un strīpainās īsroku armatūrās, viņiem bija zelta zobi, nemaz neskaitot bālganās pieres ar dzelzs rokturiem, spīdīgiem ienadžiem, savaņģotiem kapļu kātiem, viņi rukāja kā jaudīgas mašīnas, viņiem bija intelektuālās pistoles, viņi bija guvernantes un viņiem bija tīkliņzeķes un elkoņu atbalsti, viņi, vienvārdsakot, bija gultasveļa. Manas zobensiksnas tajā laikā labi sadzīvoja ar Gobziņa kungu, viņa pāridarījumi mani nesmacēja, man patika piešķilt sērkociņus pie british petroleum embasijas, tas izvērtās par batāliju, tajā uzvaru guva paceltā roka, kurā vīdēja zvīņas, tās nebija no zivs, tās bija māsīcas kārpas, tās visas bija ierindnieces, tām visām bija zobupasta un kailgliemežu smārds, uz elkoņiem tām bija zupa, tās bija tās virējas, kurām nevarēja uzticēties. Pašos ziemeļos un Kandagāras podagrā milza liels konflikts, cēlās putekļu mākonis, sēdās mašīnā, brauca pēc degvielas, lai ar to izskalotu zobus, ieziestu asmeņus, darbarīku galdam pie kājas visa tā vervelēšana, viņš grib kačāties, viņam ir zīdaiņu miesas, viņš grib būt lielas dzirnavas Londonas centrā, viņš grib izkapti, viņš grib izkāpt. Zemes vandāļi tika pieņemti par iepirkuma vedējiem, izdalīja viņiem visiem drošības jostas, krāsainas vestes, mices, zābakus un tādus kā elkoņu cimdiņus, lai varētu labāk notēmēt uz Pazornova kovārņiem, lai varētu izpīpēt spīdīgos ērmus, kuru micēlijos bija apslēpta manta, tā tiešām bija bagātīga dāvana, par visu šo avīžu tiražēšanu, par visu šo mice, vice un skeptisko smaidu aiz loga rāmja bija ierāvis kloķvārsts, vērpetes ar sniega deniņiem, viņiem nepatika oficiālā mūzika, viņi gribēja modernu.
No manis atkarīgie Zeļonija bataljoni bija iznākuši prērijā, pie pašas verandas novilkuši apakšbikses, salīduši līdz viduklim kartupeļu maisos, maisīja savas olnīcas, lai no slimnīcas iznāktu ar pārbaudītiem rektumiem, ar retinātiem iestarpinājumiem loģiskajā ķēdē, kā būtu perturbējuši tieši no citas planētas, no mode planētas, no Sēlijas dziļajiem mežiem, no rožukroņiem, no Pēterburgas mācītāja znota mājām izvilka puspliku gaspačo, gaspadinu, drūmu tipu bez zobiem, ar ieziestu skaustu, skaists skatiens piederēja kādam, kurš nebija šeit tuvumā, viņam bija zaldātu šūtas bikses ar ērmotiem uzlokiem, tādus neredzēsi pat Klaipēdā, kur devāmies pusplikot kā tērgas, kurām nepietika drosmes noklausīties stāstu līdz galam, jo viņi bija rich text, es par to pat varētu galvot, ja nemīztu pārdegt kā petruneļa sēdēdama uz savas koka lāvas iešāva sev prātā ideotisku skaistuma pantu par puspliko kvartālu, par genamzeitung spreņģeli. Pēc kvarca peldes ar gūzmām viņš atgāzās karstajā smiltī un tika apbruņots no pēcpuses, visas viņa mantijas bija tagad iekapsulētas laikā un naudā viņš jutās droši, jo tā paredzēja pretimnākšanu, karnevālu galda galā, mietpilsoņu pietāti, kupātus uz mēles un skupkas, kur tās būtu vajadzīgas, ja atgaiņātos no strēmeles, tā noteikti nonāktu tieši centrā. Ar gļotām pilnām bļodām mēs šķērsojām pagalmu, lai ietriektos skatienos, ko raida iela, tā visu dzirdošā substance, kurai nepietiek ar stūra dīvāniem un galdautiņiem ap kaklu apsietiem smieklu vēmekļiem, mēs viņiem paprasījām tiešajā, vai tā ir taisnība, ka uzrotītās piedurknēs var sameklēt kaut ko skaužamu, jā, tā varot, to paredzot grēka substance, un tai esot visai ērmots priekšstats par galdautu miņu, par dzīves ziņu, par kaut kādu vēl vārdā nenosauktu guļvietu, kur tieko krauti traktori un pat gultas pa vidam ieliktas, lai lielāka snogšibatjeļnostj vai kā krievu tautā mēs teikt, klauni ieradās, lai katrā logā iekurinātu uguni. Nostaļģija paņēma pašu labāko naudaskoku, izvēlējās sev piemērotu hidrohercu un prom bija ar visām divguļamajām, ar visām resīveru bļodām, tiešām plānprātīga izvēle šādā agrā rīta stundā viņš bija nodievojies, ka nespers vairs soli ļuļķu valstībā, bet atlika vien izdzirdēt antresola skaņas, kā visa viņa apņēmība pačibēja zaķīšos, kraukšķīgos kāpostos, amoliņos, bloknotos, kaut kamā pretnostatītā, pretrunā, tādā savdabīgā golgomotā, kaut kādā kasparā kaspirā, tukšā rīmī, bļaut pat varētu tieši sejā, vai arī gravīrā zem acīm būtu parādījies kas taustāms? Nemuļķo niekus, tas būtu pārdabiski, trauksmaini, pincetei vien no tā būtu jāatsien rokas, jo viņam būtu pilnu muti iekritusi gultā un guļātu tur savu dārgo dzīvsudrabu, smalko iejūtības kungu, pašu kung-fu meistaru, ja viņam tajā laikā atļautu nodarboties ar boksu, lai nenonāktu apcietinājumā par aizliegtām darbībām uz cīņas matračiem. |