|
labdien, šaubu gadījumā iestājies armijā, teica uzbeku skolmeistars un atņēma sveicienu, kā ieslidinot gājušajā pārejā vienīgo, kas bija viņa sveiciena vērts, bet tai pat laikā izlikās, ka nevar saprast pats savu saprašanu, un tik tālu iegāja bērnu istabā, ka neviens nebija pamanījis viņa dīviancijus un tas lika nosprostot visas ērmīgās lietas, kas bija gatavas pašauties garām, lai gan tikai tādā veidā viņš būtu varējis uzspridzināt klātneesamības gambītu, kad katra padibene, katra neattīstītā, tā, kas bija rudimentāra, viņa lika veikalniekam pārcirst pirkstu un tas bija pirksta nociršanas akts, bet pats pirksts bija vēl pa pusei pie rokas, pie delma vai pie vietnieka cēlā metāla un viņš bija putrojies pa grūbām un grūvijiem un viņam bija pacietība uzraudzīt šo pašpatikšanu, lai gan viņa lieliskā muskulatūra nebija pacientos radījusi nekādu prūsijas princi, tomēr akvamarīnā galvas taisnošana neatvēlēja neko no ārpus kosmiskā tarelkina kunga un viņš bija iestiprināts konglomerējošajā virsbūtībā, lai liktos, kas licies un no āmura iznāca ārā laime un viņam bija pateicības ceremonija ar oreoliem un viņš tika svētīts ar ziedēm un smēriem, bet tad viņš atģidās rakstveža kabinetā un viņš to kūrēja un viņam pat bija vienas dienas veiktspējas sertifikāts, ko viņš iemainīja pret eilmentiem un gāja uz strugacka villu perināt kodolīgās ok tautas baznīca pārtrauca kailgliemežu parādi un piederēja pati savai organizētībai un tādā likvīdā formā izputināja visas akcijas un kalcija parkam pielika pie rokas dzelžus un viņiem vispār tā ziņošana ne pārāk interesēja, tāpēc viņi brīvajā laikā garlaikojās un sēja šlipses un viens ar nazi pārgrieza visus aizgājušos gadus un iztecināja jo viņš bija rūpnieks viņš iztecināja visas dilles no visādi citādi cietvielām pakļautiem likumiem un principiem, lai gan tradicionāli tikai pati roka spēja klauvēt ilgāk par cimdiem un vietnieks ar rūpalu puzuri pie roktura atnesa tradicionālistiem rokaspulksteni un ikstenas pasakas, ko ierunāt ētermutē un dalīt pieskaitāmos un dalīt visu, kas nav rubikonēts un nav arī sēlijots. |
|
viņš varēja sēdēt tai tornī, kamēr tas sabruks no siļķu asaku iedarbības uz nierakmeņu saistaudiem un tā viņš darīja, līdz viņu līdzi pavilka balss, kas sauca, tā bija drīzāk izstiepta gumija, kas varēja lekt pretī, ja tai nesekos izšauties un ja tu neizšaujies pirms parādes, tad parādes laikā gumija iešauj tev iekšienē stabulētājus, kas šauj no stabulēm pa tieviem mutes kaktiem un tu ar redzes palīdzību vari viņus apturēt, bet nevari apturēt svilpauniekus, kas stindz cauri tavām acīm kā lūkām uz pēterpasauli un dala savas aviācijas munīcijas nabagiem, jo tiem nav ar ko šaut un stindz garām leoparda ādas, tās ir iekapsulētās oreolijas, kam nerūp ceļu norobežojumi un viņi var arī pārtikt no standziņā un deili karikatūrām un viņiem ļoti interesē kaligrāfiskā tinte ar ko apzīmēt teltis un pārdalīt kazimira šļakotas mantu un viņam uz stīdziņām stāv divas terases un konglomerējošais ārprāts, kam pēc visa spriežot varētu pierādīt saistību ar kaligrāfiskajiem matiem, kas pārstāv k, ko tas pats neatzīst, jo neasocē sevi ar sociumu tā vispārinātā formā kā bez piedurknes varētu pateikt matu virzienu, kā bez līmlentes atlidojošo putnu skrpostās lasīt kolorītisma ritmus un viņam pietika ielikt roku mutē, lai no visām pusēm skrietu friči un dārdinātu savas klausules pret nosprostojuma vadiem, tā tas celtnis taisījās sagrūt zem asakām un siļķu kažokiem, kam bez brēcējbērniem bija arī savas piemiņas tekalējamas apkārtmēros un visos cīsiņos, kas būtu varējuši pārkost paši sev zemzodus un sadīrāt likvīdās pulsācijas tieši deviņos likumiskos caros, kam pēc būtības manifestācijas bija jāstājas zirgu rindās un caur ruins jālec kliepadatu dīvānos lēkāt un tērgāt par amfiteātriem un teātru populāciju lugas laikos un vietās bez amorfijas tas viņiem neizdotos, tāpēc pēc pakavu nomaiņas tiem tika īzdalīts pīzdi un viņu liekajos svaros sakrāmēti kamieši ar brežņevādām un kultūras ministrija izdalīja strīpainas kolibri cepures visiem skriemeļiem uz ziemeļiem no galvaskausojošā pults turētāja kas ar staru un bez tā var pat nolikt slīpi strāvu bez olām vai ar tām. |
|
viņš pīpēja kūtsmēslus, precīcāk govs pankūkas, tas bija totāli dzeltenās un brūnās joslas, strīpas, kā tu gribi to apzīmēt, tā tu pasakies savam kungam ilmāram, jo tikai visaugstākais spēj apzīmēt no riktīgi liela augstuma un tas ir savarīgi, jo nolaižoties uz zemes, tu vairs neredzi ne citus, kas nolaižas, ne nolaidušos nekur vispār tuvumā, bet viņi ir nenovēršami, vairums no viņiem un jo līdz brīdim, kamēr tu pārvari savu varēšanu un nonāc uz kontinentālās zemes no kaut kādām āfrikas ārēm, kur neviena nav pat dienas laikā, kad cērt kokā lielais kolas lācis ar burtnieku ezeru uz muguras, tad tu saproti, ka novērojumi ir bijuši patiesi un tikai viņš tev var pateikt, kur tu atrodies un kas tev jādara, lai tevi kāds nošauj un tad tu viņam pateicies, jo tev vēl ir jāaug un lai iegūtu kraun rojāl, tev vēl ir jāpapūlas savās nākamajās dzīvēs tik dikti neizanālizēt savu drošsirdību un seklo slavu, kas kā ūdens notek pa podkāstu, ko tu publicē rokstārismā un deviē tālāk uz apotēku pēc pērkamajām cigarētm, jo brūno strīpu ir nomainījusi dzeltenā atejas barikāde, kurā tu nevari atgriezties pat tad, kad tavas nieres un saprašana ir izkristalizējusies pēcgaršas amonijos un tu ar savu sievastēvu, kas ir tavs punkts, tu viņu satiek klaipēdas autobusa stacijā, kur tas remontē podu savā privātajā lidmašīnā, kas to būtu nolaidis, šo ļoti odošo atmosfēru, tā ir nolaista, viss gaiss pamet pamešēniju un mēs kas te vēl palikuši starp pēdējām skudrām, domājam, ka putra netiek darbināta ar leijeri, jo tikai pats prastākais amorfās galīcijas nosprostotājs var apstiprināt kontrevolūcijas atmiņas par peipusu un pierakstu papīru ar vienu aci tu skaties uz papuīnu, bet orā acī tavs vars tev izdur aci un tu ciet par savu sētvieti un tev ir pacaniņš kulītē un tu eju uz birojiskajām celtnēm drupināt komētas un laisties ar pēcgaršiņu pēc varietē un deviņas cīņas pirms svētais gliemezis izmēzīs savas svarcelšanas zeķes, tev būs divas trīsdesmitās daļas no laika pavadīt un vienu piecpadsmito ieaijāt un darīt to tikai svētku reizēs, kas ir visas reizes, kas tur ir. |
|
sori, ka es jūs visus aizdzinu karā, jūs varat nākt atpakaļ, ir iestājies miers. |
|
tomēr nākas domāt par krievijas un ukrainas konfliktu. jāatceras, ka krievija ir slimība un pret slimību cīnās nu jau divus gadus ar gulēšanas palīdzību, bet miegs ir melotonīns, tādēļ divu gadu melotonīnam vajadzētu normalizēt amoralizētās kletkas, kas starpbūtībā tiek nosūtītas - tas ir, slimību, ko nevar izārstēt ar miegu, tad ir vajadzīgi ārsti, bet tie jau ir aliens, tāpēc jāizskata arī šāda varbūtība - telegrammējošās atribūtikas, ka tādā un tādā vietā tikos un tikos pirms laika maiņas tiek fiksētas starpbūtības, ko liecina parakriciāļi un deviņas mušas uz kodolīguma palīgiem cerot, var izšifrēties kādā nebūt kunftē un graciozi pagriezt pulksteni par to vienu stundu atpakaļ, kad vakar var arī izplesties uz šodien un dienas ritējums pret tikušo var un varošo klizmatiski poruē un kompte man paranš ir kultivēts atribūtikas meliorants, ko abšup pereklē bolivārā un tumšajos mežos dala savstarpēji kaprīzas garnīres kontraktējas un atpalicējas veidojot šūnu kopumu, ko atdalot trombotiskiem velcējumiem varat iedarbināt kosmoloģisko velotrenažieri, kas palīdzot rokām un kājām korelē starp spiedpogu un lego kluci arbitrāros teraklējumos un pulsificētās lasmānijās tā teikt pēc paša gribas un iegribas ne ta gribas ne ta negribas. |
|
|