|
citrīns citrīns džamparā atkārtošos savā balsī ruporā pa garu gaiteni iznākšu priekšplānā un sastāšos kolonnā manā priekšā būs ejas un skrejas, bet gar sāniem sastāsties tantes baltos uzvalkos un snaiperēs mani ārā no šīs pasaules, jo viņām būs tāds uzdevums un es atskārtīšu, kas tas jau reiz ir bijis un mēneša laikā sapratīšu, ka tas jau reiz ir bijis un tad es sapratīšu, ka tas jau reiz ir bijis, jo reiz būdams nebūdams un es sapratīšu ko tur tādu, kamēr nolaidīšos uz zemes būšu jau sapratis vismaz par svārkiem, par visiem tiem ilgviļņiem un arī par stārķiem un man nebūs lipīgi pirksti, jo es būšu uzmanīgāks kā plātīzers un man būs stāvlaukums un man būs pastardienas ēdiens jeb biezpiens un arī salašņas ierobežotāji būs savās cellēs ar ko tur ap kaklu kaut kādu korķi jauki viņiem visiem peldēt saskalinātā burkā es eju pa koridori un rīdzene zvana vajagot atnest pludmali es iznāku no koridora un sastopos ar lieni un viņa saka, ka košļenes šodien ir beigušās un tagad būs jāstāv rindā un visiem būs omulīgi, jo tepat blakus tikko brāķēja cilvēkus pēc īpašām metodēm kaut kādi veci tarakāni garos stumbeņos ar kažokādu paši par savu dzīvību raustās, bet mašīnu vada un vaibstās, kad uz viņiem skatās muša, kad viņiem pa rokai ir auksta duša un tu jau arī varbūt esi tik pat cilvēcīgs, cik tie daži simti kaudžu, kuras tagad aprok kāpās kopā ar raugu, lai pēc piecsimts gadiem karā varētu ar pastkartīti šauti nost to drukno mušu valdi šaut nost kost barot drinkāt pīšļāt kodolziemot vermelēt vēmelēt viaduktēt un skaiptruksnēt un mēs ar dilindžeru saķērāmies rokās sakopējām savas sejas uz pieckapeikām un mūs visus bija savārdzinājusi odze, jo tā koda ar gliemeža ātrumu un mēs skatījāmies logā visiem lirismiem pē visi ir kailgliemeži ieslēdzam metaliriku matēto lukrēciju ar banti ap seju un viņam ir šodien dzimšanasdiena, bet cik tad es varu tāds prātīgs un godīgs gaidīt, kad miers būs šais mājās šais pastalu kārbās un mēness ir atgriezies lai spīdētu un sagrieztu pasauli kokosriekstu spīlēs vai arī ko tur neko tur tepat turpat skrejus šaipus taipus peipuss maibus deinbus mīzen scēnen bēden šrēden keipfen šeiben denken brenken šūber būber bīber bā tagad iesim pastaigā skaistas aklas vistas perē saviem balodīšiem cī mēs ar kailo gliemezi pez brežēm esam iznākuši maibahā un man ir rozā krekliņš ar uzrakstu pēcgarša un mēness ir kefīrs bet es esmu stūrakmens tam tur ai cik pildīts neko tur tik lēni mierīgi ai besīgi kāds pienākums tāds dienas atlikums pieci kilo cēsīs mēness atnes savu grēksūdzi paraksties šeit te būs cipars cik vari dabūt pret kapitāldaļu apnika un ar ko tas ir saistīts varbūt ar grimšanu jā es esmu pludiņš jūrmalā un es varbūt esmu aizķēries zem līmeņa bez skābekļa un varbūt esmu atdots pīlēm un varbūt no galvas iemācīts pantmērs ir skaidrāks par sterilo, bet ne pārāk akurāto un bez iemaņām pieredzēto skābo nagu griezi ar mazām niķeļa šķērītēm viņš tēraudē nagus pa milimetram vien un tas jau ir dzirdēts vai ne, tas ir no stārastes grāmatām un man jau pušu pirksts kad viņš uz mani paskatās, tas ir kā likt bruģi ar pinceti un man bija viņam tas jāpasaka, jo es tagad esmu jau šķībā pozā un gāžos uz redelēm, bet viņam vēl ir sviesta darbi un viņš vēl ir pavārs cehā pie depo un mēness spīd uz sklerotiskās laipas un man bija no viņa visu laiku jāpacieš tas skatiens, kas ir viņa dzīvais amulets un tur bija arī demokrātiskā vācija un fašistiskā vācija un bundestāgs un kleropēds un turkmenistāns un bulīmijas ministrs un kailfoto ar gliemežiem un mēness kas nebija savās pēdās neko tādu gruzījis un tagad manas prasmes ambulances tīrajās ampulās iekapsulētas tiek apraktas nākamajiem fašistiem par piemiņu, ka nekad nevar piebremzēt laicīgi, vienmēr vajag gaidīt fiasko un dragāt ar kubatūras pārmiju un man bija arī viens galvenais oponents visā šajā epopejā un tā bija pegijas lī piezīmju grāmatiņa, kurā viņa ar falšu zīmuli bija ieskicējusi tos kanālus, pa kuriem vienlaicīgi grozoties var nonākt pie pterodaktiļiem un viņiem uzdot āķīgus jautājumus, jo mūsu optometrs bija parādījis skaidru bildi, bet tikai no pašizziņas kultūras bija smeļams kāds nebūt stereoskopisks stundām bīdāms elkoņu kūrorts un bija arī viņam motocikls ar stikla ziepēm un mēness kad brauca ar viņu pajūgā mazgājās un lēja ūdeni uz ceļa un tad krita saule pie pašiem pamatiem un rāvās augšā kā aizmirsusi, ka nes vislielāko spēku visumā un viens helikoptera vīriņš viņai centās palīdzēt, bet sadega, jo neatzina saulesbrilles un viņam nebija cimdu un bija plika pēda un viņš rāvās savās miesās kamēr uzsprāga smieklos par kuru kluso dabu bija rakstīts tā. |
|
skumbriju psihe sver cik? turaidā sastapos ar aci, kur bija kultivators tajā laikā? skops. neslikts. lieku reizi skumbrija, viņš tā groza psihisko materiālu, ka tur mudžeklis vien sanāks, neviens negribēs retināt, neviens negribēs, bet ja gribēs, tad tas nebūs īstais, jo neviens īstais negribēs, jo īsto nav, nav laika, kad to darīt, jo ir taču dzīve, dzīves nav, ir tikai skumbriju sliekas un lietus laikā tās lietas ir tādas, ka tās neviens negrib apģērbt un negrib pabarot un negrib būt īsts, jo tas ir sāpīgi, jo tas ir snīpīgi un varbūt pat krīpīgi, bet ir taču skaidrais ceļš, bet tas ir grūts, un tevi nesapratīs un nepasniegs vērmeles uz delnas tādas kā ērces, tās varbūt ir čūsku smadzenes, bet varbūt tās ir visīstākās zebras, ar pakaviem un apvalkiem, iemauktiem un gurnu autiem un varbūt varbūt varbūt skin sheding skin diving developers of mars ir viena lieta, ko gribētu pateikt, bet tā lieta nav pierunājama, tā lieta ir baigā stipriniece, tai lietai ir zeļonkas smaids un viņa ir apgūlusies brikšņos un tausta sev artērijas, viņai ir gulbja kakls un kakls ir smails kā rozete, viņa ir tāda kā petūnija ar garām ūsām un māllēpju acīm, viņa ir tāda kā viola lazo un viņai ir caurums sirdī, pa kuru nāk ārā ultravioletas skaņas un apģērbj ausi un snīpī iekož pterodaktilis un viņiem visiem ir galdauti un viņi visi ir īpatņi un skaļi runātāji un smaidītāji ar acīm kārklus griezoši slazdi, man pie viņiem palika sudraba vērtslietas un tās tagad ir atmiņu karostas, kurās ienāk slepeni pīlēni un gaida savus daugaviņus un meklē sudraba rotaslietas un skaļi knābā, viņi visi ir trādirīdi, meklē putraimus, sniegs viņiem nekaitē, jo tas ir no atomiem, bet no atomiem ir arī atomi, bet no ziedlapiņām viņiem visiem ir slaidi kakli, mēs ar gunu vienreiz gājām pa skalbes pasakām un tajās atradās brīnumainas lietas, lipīgas terases, skopas namamātes, klunkstinātāji tētiņi, peldbikšu vendori un klaji meli, piezemēti meli, strupastu meli, skaļi meli, balti meli, miltu melni makulatūrā ierakušies skapīši, šķindošas krūzītes un plēksnes no kaut kādiem rāpuļiem palikušas sliedes, laikam tajā laikā bija vērts uzšūt sev peldbikses un lekt pat ja nezini, kur, tur bija arī māja ar bībeli un treknas govis, skudrupūznis, māllēpju stabi un kliegdamas pabrāzās garām zebru mātītes, viņām visām mutē bija ermoņikas un viņas bija kailas kā govis salā nosalušiem deguniem un apdegumiem no plātīšanās un morālās ābeces likti pamati mums pameta tādu ideju, kurā būtu varējis patverties pats skābbardzis, bargā skābuma lolotājs, skolotājs un lidotājs, bez bagāžas ieradies svešā lidlaukā, izvēlējies sev runas spējas, gājis uz pārliecināšanu un iznācis ar terīni tīra zelta, ko licis lietā, kārtojot savas biznesa vajadzības un tad tālāk devies klejojumos ar stārķi pār ligzdu un tālāk iekšā nezināmajā pasaulē, kas pilna izpalīdzīgu ļaužu un skudrām pastāstīja par savām ecēšām un nolika galvu uz palodzes un aizmiga un tad cēlās, vēlās un rausās, trausās, iekams bija no galvas līdz kājām vienās spalvās, saķemmējās, apdrukājās, saplēsa savu palodzi, izdzina uz ielas kurlmēmo meitiņu, izdīrāja visas āderes, sapuva pats uz salauztās palodzes, pamodās, apvēlās, sakopās, iznāca uz terases un apvēmās, sagrīļojās galva, vāze savērpās, sakostās lūpas uzpūtās un izpītūas, sagribējās čurāt, darīts, rāpojam tālāk uz ilūksti, tur viss pa vecam, karājās mitri dvieļi, vējš plēš nost sienām apmetumu, iznāk, ka nekas nav mainījies, varbūt mazliet tievāks viss palicis no ēdmaņas un lēdmanē vispār visi ar skūteriem un sniega motocikliem aptrakuši, pilnīgākā aizraušanās, vecums nāk, skola jau pabeigta, galds uzklāts, tūlīt nāks ciemiņi, ieminēsies par kloāku, kura ir tur ārā, tālāk pa taciņu tur ir arī ābeļkoks, kurš barojas no klaudestīnas klātbūtnes un motociklistu ķiveres, daudzas pēc skaita, bet īstenībā viena, jo tikai ar galvu var saprast parašas, kurās ir mūrnieki ielikuši vārda brīvību un sviesta paciņu tālam ceļiniekam bez biļetes staigājošam ērmu valstībā skolotājam bez cepures, ar kakla siksnu un trūdošu smaku aiz zābakiem, tādas nelāgas primetas, tādas kā nodevīgas rūpalas, tādas kā atmaskojošas pavedienu pēdas šļūkā pa smiltīm un zemi un neceļ brilles, kad zvana tērvetnieks un piekodina, lai nenes neko ārā šajā brīdī, lai nogaida, varbūt kas mainīsies, varbūt no vienām durvīm kāds iznāks un ieies citās divviru durvīs un tad paskatīsies apkārt, viss vienās čūlās un čukstēs olai aiz vaiga čaumalas čarkstēs un nevarēs lāgā sadzirdēt, vai tās ir muktupāvela vainas vai tās ir kāda cita raisīts pārdomas par to, kas nav bijis, nebūs un nebija gaidījis tādu gludu nobraucienu, ka pat savēlās čokurā un karājās blakus čiekuram un izskatījās pēc čurājoša puisīša ar bereti un šauteni un patvāri un lodāmuru un čīkstošu grīdu un lecošu saules auklu bez brezenta, bet par kapeiku tievāku viņu būtu noturējis rūciens, es nezinu, kas tas par sviestu. |
|
Runāt, lai saprastu, ko grib pateikt. Atvedu trešo salonu. |
|
Vakar tik vēlu atbraucu no pilsētas, ka pa dambi vajadzēja iet jau pustumsā un pirts bija padzisusi un tumsā nevarēju atrast slēdzi, tāpēc uz lāvas vienīgā gaisma bija no attālās mājas kaut kāds lukturis. |
|
Zvejniekciema jūrmalā salasīju zilos, sarkanos un brūnos mālus, taisīšu bļodiņas ar nosaukumu 41 akmentiņš. |
|
Ņemot no cepeškrāsns vistu, lai ieliktu māla traukus, uzlēju uz kājas karstus taukus, jo no sarkanajiem māliem izdevās uztaisīt pāris traukus, bet zilie vairāk piemēroti likšanai uz sejas, pļackīgāki. |
|
Es viendien no pludmales braukdams visu rīgu izstaigāju plikām kājām. |
|
Izņēmu no cepeškrāsns trīs laiviņas. |
|
|