Viena lapa - Post a comment

skumbriju psihe sver cik? turaidā sastapos ar aci, kur bija kultivators tajā laikā? skops. neslikts. lieku reizi skumbrija, viņš tā groza psihisko materiālu, ka tur mudžeklis vien sanāks, neviens negribēs retināt, neviens negribēs, bet ja gribēs, tad tas nebūs īstais, jo neviens īstais negribēs, jo īsto nav, nav laika, kad to darīt, jo ir taču dzīve, dzīves nav, ir tikai skumbriju sliekas un lietus laikā tās lietas ir tādas, ka tās neviens negrib apģērbt un negrib pabarot un negrib būt īsts, jo tas ir sāpīgi, jo tas ir snīpīgi un varbūt pat krīpīgi, bet ir taču skaidrais ceļš, bet tas ir grūts, un tevi nesapratīs un nepasniegs vērmeles uz delnas tādas kā ērces, tās varbūt ir čūsku smadzenes, bet varbūt tās ir visīstākās zebras, ar pakaviem un apvalkiem, iemauktiem un gurnu autiem un varbūt varbūt varbūt skin sheding skin diving developers of mars ir viena lieta, ko gribētu pateikt, bet tā lieta nav pierunājama, tā lieta ir baigā stipriniece, tai lietai ir zeļonkas smaids un viņa ir apgūlusies brikšņos un tausta sev artērijas, viņai ir gulbja kakls un kakls ir smails kā rozete, viņa ir tāda kā petūnija ar garām ūsām un māllēpju acīm, viņa ir tāda kā viola lazo un viņai ir caurums sirdī, pa kuru nāk ārā ultravioletas skaņas un apģērbj ausi un snīpī iekož pterodaktilis un viņiem visiem ir galdauti un viņi visi ir īpatņi un skaļi runātāji un smaidītāji ar acīm kārklus griezoši slazdi, man pie viņiem palika sudraba vērtslietas un tās tagad ir atmiņu karostas, kurās ienāk slepeni pīlēni un gaida savus daugaviņus un meklē sudraba rotaslietas un skaļi knābā, viņi visi ir trādirīdi, meklē putraimus, sniegs viņiem nekaitē, jo tas ir no atomiem, bet no atomiem ir arī atomi, bet no ziedlapiņām viņiem visiem ir slaidi kakli, mēs ar gunu vienreiz gājām pa skalbes pasakām un tajās atradās brīnumainas lietas, lipīgas terases, skopas namamātes, klunkstinātāji tētiņi, peldbikšu vendori un klaji meli, piezemēti meli, strupastu meli, skaļi meli, balti meli, miltu melni makulatūrā ierakušies skapīši, šķindošas krūzītes un plēksnes no kaut kādiem rāpuļiem palikušas sliedes, laikam tajā laikā bija vērts uzšūt sev peldbikses un lekt pat ja nezini, kur, tur bija arī māja ar bībeli un treknas govis, skudrupūznis, māllēpju stabi un kliegdamas pabrāzās garām zebru mātītes, viņām visām mutē bija ermoņikas un viņas bija kailas kā govis salā nosalušiem deguniem un apdegumiem no plātīšanās un morālās ābeces likti pamati mums pameta tādu ideju, kurā būtu varējis patverties pats skābbardzis, bargā skābuma lolotājs, skolotājs un lidotājs, bez bagāžas ieradies svešā lidlaukā, izvēlējies sev runas spējas, gājis uz pārliecināšanu un iznācis ar terīni tīra zelta, ko licis lietā, kārtojot savas biznesa vajadzības un tad tālāk devies klejojumos ar stārķi pār ligzdu un tālāk iekšā nezināmajā pasaulē, kas pilna izpalīdzīgu ļaužu un skudrām pastāstīja par savām ecēšām un nolika galvu uz palodzes un aizmiga un tad cēlās, vēlās un rausās, trausās, iekams bija no galvas līdz kājām vienās spalvās, saķemmējās, apdrukājās, saplēsa savu palodzi, izdzina uz ielas kurlmēmo meitiņu, izdīrāja visas āderes, sapuva pats uz salauztās palodzes, pamodās, apvēlās, sakopās, iznāca uz terases un apvēmās, sagrīļojās galva, vāze savērpās, sakostās lūpas uzpūtās un izpītūas, sagribējās čurāt, darīts, rāpojam tālāk uz ilūksti, tur viss pa vecam, karājās mitri dvieļi, vējš plēš nost sienām apmetumu, iznāk, ka nekas nav mainījies, varbūt mazliet tievāks viss palicis no ēdmaņas un lēdmanē vispār visi ar skūteriem un sniega motocikliem aptrakuši, pilnīgākā aizraušanās, vecums nāk, skola jau pabeigta, galds uzklāts, tūlīt nāks ciemiņi, ieminēsies par kloāku, kura ir tur ārā, tālāk pa taciņu tur ir arī ābeļkoks, kurš barojas no klaudestīnas klātbūtnes un motociklistu ķiveres, daudzas pēc skaita, bet īstenībā viena, jo tikai ar galvu var saprast parašas, kurās ir mūrnieki ielikuši vārda brīvību un sviesta paciņu tālam ceļiniekam bez biļetes staigājošam ērmu valstībā skolotājam bez cepures, ar kakla siksnu un trūdošu smaku aiz zābakiem, tādas nelāgas primetas, tādas kā nodevīgas rūpalas, tādas kā atmaskojošas pavedienu pēdas šļūkā pa smiltīm un zemi un neceļ brilles, kad zvana tērvetnieks un piekodina, lai nenes neko ārā šajā brīdī, lai nogaida, varbūt kas mainīsies, varbūt no vienām durvīm kāds iznāks un ieies citās divviru durvīs un tad paskatīsies apkārt, viss vienās čūlās un čukstēs olai aiz vaiga čaumalas čarkstēs un nevarēs lāgā sadzirdēt, vai tās ir muktupāvela vainas vai tās ir kāda cita raisīts pārdomas par to, kas nav bijis, nebūs un nebija gaidījis tādu gludu nobraucienu, ka pat savēlās čokurā un karājās blakus čiekuram un izskatījās pēc čurājoša puisīša ar bereti un šauteni un patvāri un lodāmuru un čīkstošu grīdu un lecošu saules auklu bez brezenta, bet par kapeiku tievāku viņu būtu noturējis rūciens, es nezinu, kas tas par sviestu.