Viena lapa -

About  

Previous Entry Aug. 27th, 2017 @ 10:28 am Next Entry
citrīns citrīns džamparā atkārtošos savā balsī ruporā pa garu gaiteni iznākšu priekšplānā un sastāšos kolonnā manā priekšā būs ejas un skrejas, bet gar sāniem sastāsties tantes baltos uzvalkos un snaiperēs mani ārā no šīs pasaules, jo viņām būs tāds uzdevums un es atskārtīšu, kas tas jau reiz ir bijis un mēneša laikā sapratīšu, ka tas jau reiz ir bijis un tad es sapratīšu, ka tas jau reiz ir bijis, jo reiz būdams nebūdams un es sapratīšu ko tur tādu, kamēr nolaidīšos uz zemes būšu jau sapratis vismaz par svārkiem, par visiem tiem ilgviļņiem un arī par stārķiem un man nebūs lipīgi pirksti, jo es būšu uzmanīgāks kā plātīzers un man būs stāvlaukums un man būs pastardienas ēdiens jeb biezpiens un arī salašņas ierobežotāji būs savās cellēs ar ko tur ap kaklu kaut kādu korķi jauki viņiem visiem peldēt saskalinātā burkā es eju pa koridori un rīdzene zvana vajagot atnest pludmali es iznāku no koridora un sastopos ar lieni un viņa saka, ka košļenes šodien ir beigušās un tagad būs jāstāv rindā un visiem būs omulīgi, jo tepat blakus tikko brāķēja cilvēkus pēc īpašām metodēm kaut kādi veci tarakāni garos stumbeņos ar kažokādu paši par savu dzīvību raustās, bet mašīnu vada un vaibstās, kad uz viņiem skatās muša, kad viņiem pa rokai ir auksta duša un tu jau arī varbūt esi tik pat cilvēcīgs, cik tie daži simti kaudžu, kuras tagad aprok kāpās kopā ar raugu, lai pēc piecsimts gadiem karā varētu ar pastkartīti šauti nost to drukno mušu valdi šaut nost kost barot drinkāt pīšļāt kodolziemot vermelēt vēmelēt viaduktēt un skaiptruksnēt un mēs ar dilindžeru saķērāmies rokās sakopējām savas sejas uz pieckapeikām un mūs visus bija savārdzinājusi odze, jo tā koda ar gliemeža ātrumu un mēs skatījāmies logā visiem lirismiem pē visi ir kailgliemeži ieslēdzam metaliriku matēto lukrēciju ar banti ap seju un viņam ir šodien dzimšanasdiena, bet cik tad es varu tāds prātīgs un godīgs gaidīt, kad miers būs šais mājās šais pastalu kārbās un mēness ir atgriezies lai spīdētu un sagrieztu pasauli kokosriekstu spīlēs vai arī ko tur neko tur tepat turpat skrejus šaipus taipus peipuss maibus deinbus mīzen scēnen bēden šrēden keipfen šeiben denken brenken šūber būber bīber bā tagad iesim pastaigā skaistas aklas vistas perē saviem balodīšiem cī mēs ar kailo gliemezi pez brežēm esam iznākuši maibahā un man ir rozā krekliņš ar uzrakstu pēcgarša un mēness ir kefīrs bet es esmu stūrakmens tam tur ai cik pildīts neko tur tik lēni mierīgi ai besīgi kāds pienākums tāds dienas atlikums pieci kilo cēsīs mēness atnes savu grēksūdzi paraksties šeit te būs cipars cik vari dabūt pret kapitāldaļu apnika un ar ko tas ir saistīts varbūt ar grimšanu jā es esmu pludiņš jūrmalā un es varbūt esmu aizķēries zem līmeņa bez skābekļa un varbūt esmu atdots pīlēm un varbūt no galvas iemācīts pantmērs ir skaidrāks par sterilo, bet ne pārāk akurāto un bez iemaņām pieredzēto skābo nagu griezi ar mazām niķeļa šķērītēm viņš tēraudē nagus pa milimetram vien un tas jau ir dzirdēts vai ne, tas ir no stārastes grāmatām un man jau pušu pirksts kad viņš uz mani paskatās, tas ir kā likt bruģi ar pinceti un man bija viņam tas jāpasaka, jo es tagad esmu jau šķībā pozā un gāžos uz redelēm, bet viņam vēl ir sviesta darbi un viņš vēl ir pavārs cehā pie depo un mēness spīd uz sklerotiskās laipas un man bija no viņa visu laiku jāpacieš tas skatiens, kas ir viņa dzīvais amulets un tur bija arī demokrātiskā vācija un fašistiskā vācija un bundestāgs un kleropēds un turkmenistāns un bulīmijas ministrs un kailfoto ar gliemežiem un mēness kas nebija savās pēdās neko tādu gruzījis un tagad manas prasmes ambulances tīrajās ampulās iekapsulētas tiek apraktas nākamajiem fašistiem par piemiņu, ka nekad nevar piebremzēt laicīgi, vienmēr vajag gaidīt fiasko un dragāt ar kubatūras pārmiju un man bija arī viens galvenais oponents visā šajā epopejā un tā bija pegijas lī piezīmju grāmatiņa, kurā viņa ar falšu zīmuli bija ieskicējusi tos kanālus, pa kuriem vienlaicīgi grozoties var nonākt pie pterodaktiļiem un viņiem uzdot āķīgus jautājumus, jo mūsu optometrs bija parādījis skaidru bildi, bet tikai no pašizziņas kultūras bija smeļams kāds nebūt stereoskopisks stundām bīdāms elkoņu kūrorts un bija arī viņam motocikls ar stikla ziepēm un mēness kad brauca ar viņu pajūgā mazgājās un lēja ūdeni uz ceļa un tad krita saule pie pašiem pamatiem un rāvās augšā kā aizmirsusi, ka nes vislielāko spēku visumā un viens helikoptera vīriņš viņai centās palīdzēt, bet sadega, jo neatzina saulesbrilles un viņam nebija cimdu un bija plika pēda un viņš rāvās savās miesās kamēr uzsprāga smieklos par kuru kluso dabu bija rakstīts tā.
(Leave a comment)
Top of Page Powered by Sviesta Ciba