|
triecienvienības agregāts izskatās šāds, ar ausaini koriandru pudurī trīs mazi putni dēj olu as sick as that bija vienam autoram galvu reibinošs stāsts par vielu ietekmi uz organismu, tajā tika minētas vairākas mērķu grupas, kurās var trāpīt ar agrāro reformu un man bija tad ausī tā rezignētā pincete, kuru par piecām ceptām olām biju iegādājies rundāles pilī, jo tur tobrīd notika restaurācija un vienam ilgviļņu licējam bija pietrūkusies smāde un viņš tāds kā pomādas speciālists būdams lūdza man novilkt taisnu līniju no rīgas līdz promenādei, pa kuru pastaigājies ludviķis četrpadsmitais, kamēr izmežģījis kāju uz līdzenas vietas kā neveikla porcelāna figūriņa marķīza un santropēnas bulvāra krustojumā iestiegot piromānu atstātajās ļerpatās no tās skolotās dienas, kad pie limozīna bija piebraucis kvadricikls, ietriecis dūri rokā un paņēmis, kas savējais un laidies galvu reibinošā pakaļdzīšanā, kamēr ietriecies stabā, kura galā viņam esot bijis piesiets helikopters, ar kuru tas kā mācēdams esot līkumus mesdams aizlaidies pāri policejiskās valsts iekārtai, metot tai lejā apsveikuma kartiņas un laba vēlējumus, jo tikai ar klasisko velosipēdu var laist tādus lokus, kādus laida viņa klasesbiedrs bernards šloks un viņam arī bija mazs pisuārs pie gultas un norītiem liels kruasāns un arī viņa bibi bija staigājis pa gultas valstību un atradis vienā vietā blusu cilindrīti un ielīdis tajā iekšā, iekārtojies un sasalis kā tādā ledus mājiņā un no rīta viņu atradušu saspiedušos kopā ar trim māsiņām un laiski runājam radio viļņos par gaidāmo laiku, kurš nekad tā arī nepienākšot, jo laiks esot jāatceras, nevis pie viņa jādodas vai jāgaida kad tas atnāks pats it kā palu laikā tu skolā sēžot varētu sagaidīt, ka tev pie sola piepeldēs tieši tāds ledus gabals uz kura var patverties ronis, kad vaļi viņu grib nošļakstīt nost, lai apēstu ar saviem garajiem armatūras zobiem tie caurdur viņa sirdi un ronis jau nav nekāds klinšu kāpējs, viņš tiešām ieskatās manā somā, ir tur piena pudele, ir, un es viņu uzcienāju ar roltonu un viņš man paskatās acīs, gudrs tāds, saprotošs, gluži kā lsd kārbiņa ar pills de funkc un viņam arī bija kronis bet kam vai tad te ir kāds pārdevējs šajā tukšajā veikalā vai atvēršanas laiks jau pagājis kur ir piens kur siers kur kefīrs kur gāzēts ūdens es esmu pilns ar guts un mēs te liekam vitrīnu tik plašu kā stikla pērle no manis paša pažobeles atveldzēta un izklaidus nolikta žāvēties mālpils graustos un turkmenistānas pīlādžogu klātbūtnē un kefīrs ir manis paša raudzēts augs, es to izcēlu no gultiņas, kad vēl bija agrs, tāds kā a-g-r-e-s, lai nestu uz vilcienu, jo bija jābrauc uz mākslas skolu un uz noliktavu, kur notika saimnieciskā darbība un man bija kažoks un zem tā žogs un es viņu likvidēju to vidusauss iekaisumu, jo tā vidusauss bija sausa kā govs rudenī, kad pienes pienu pie gultas un iešļāc tev uz sakarsētā vēdera, jo tu nevīžo piecelties avīzes kad nes un nevīžo ar savu elektrisko skrejriteni aizbraukt uz pastu pēc avīzēm un pēc vēstulēm un pēc jogurta jolorta un mēs tajā mēnesī arī bijām lieli bērni mums bija savas gultas un šalles un mēs skrējām slīpajā vilcienā un mēs bijām draugi no dažādām avīzēm un mēs bijām ilustrēti un mums bija savs sakāmais slejā mēs lējām jogurtu jolortu un mēness mums piepalīdzēja, kur zināšanu pašiem mums piepatrūka un piparkūku graustiņš nāca līdzi kā māja uz riteņiem visu laiku bija nopakaļ un mēs varējām vārīt rīsus, kad ieslēdzās sarkanā gaisma un virpināt cd kad bija jāšķērso krosa iela un mēs bijām rezingēti, kad mūs nopratināja liepa un mēs bijām jauki, kad bija jāspicē ausis uz viendieņu pārtijas jumta un tad mums arī piemetās klepus un tādas kakla dzīslu sāpes, ka nevarēja ne ar kādu pīpēšanu vairs aizdzīt smieklīgos simptomus, kas mūs bija mocījuši kopš morija laikiem un tad vēl tā egletjēru ģimene tā dzimta kurā bija sekojuma likums iedibināts par visu nopīpēto ir jāmaksā ar lustru un tad tu arī pierodi pie pīpēšanas kā pie zīmēšanas un tad tu arī atrodies aortas slazdā, jo mēs ar mikimausi meklējām izeju no šīs situācijas, bet viss ko atradām bija jau atrasts pirms mums un to varēja uzskatīt par pieslīpēšanu, bet oriģinālā prieka nebija vairs mūsu platuma grādos šaurībā audzis stiegrains vīrietis iznāca uz lieveņa un aizpīpēja vakar uztītu tabakas smēķējamo gaismu un tur jau tas nāca atpestīšanas prieks pie rīta kafijas viņam piepilināja klāt baldirjāni un bajāra cepurē viņš iepilināja to jāni avotiņu un viņš bija no stiklai taisīts tas dzīpars un viņš bija tik likvīds, ka izvandīja fondu biržu un paņēma tikai vienu smalku pavedienu, kuru turēja tuvu sirdij un knābāja alegorijas kā rozīnes vai kā aroniju pilnās dienas. |
|
tā dziesma tvinpīkas 14.sērijas beigās, man tirpas bija. |
|
es tur tos pīlādžus esmu atstājis virtuvē pa vidu, man patīk kāpt pāri. |
|
visu dienu neesmu neko ēdis, jau divas stundas taisu vistu rīvmaizē, bet vēl neesmu ticis līdz olas pāršķelšanai. o piebrauca divi puikas ar kvadricikliem, tas droši vien ir tas edijs, bet es jau biju tikko ārā. citrīna krāsa, rūsgana un olīvu. |
|
cienājošie sastopošie klunkurējošie un aresta brālīši trusīši cālīši mēs viņiem iepinām matos dzēšgumijas un viņiem bija spēļmantiņas no adatu acīm, mēs mārketingā mācījāmies tādas pajoliņu spēles,ka acis sprāgst ārā no izbīļa un no vitrīnas mēs viņās skatījāmies kā lodāmura pēdās un tiešs bija trāpījums jaunā rīgas teātra atvēršanas dienā bija sanākuši tik daudz cilvēku, ka nepieskaitāmais antiņš ar adatu spēra durvis vaļā un sprāga gaisā ar visu adatu kā cukurdupsīti un viņam bija lingvistikas vācele un vēl arī tīrasiņu suns uz kociņa un mēs viņam mauritānijā nopirkām dzīvokli, jo tā tas izskatījās pasakaināk un mūrnieciņi visi ar jūras cūciņām pekelēs paslēptām šķērsoja smilšu kasti un atdūrās pret pieaugušo un tas bija tas pats audējs kas no augoņiem bija uztamborējis sev galvas segu un griezās rozā pistolēs ieāvies un viņam gar matiem švīkstēja un sprakšķēja cepti cēzari ar matu gumijām aiz pažobeles paslēptām monētām un vienu resnu kvadraciklu aiz potītes gurnenes un pa purnu ar tērvetes alu un sniega pika rīklē runas un raudas un atvadu svētki no pestītāja baznīcas jāņa beiruta ielā saskrējās divas mašīnas un viņām visām bija vienādi numuri divi sešinieki un trijnieks ar piekabi un trubadūra cepuri un vēl arī riekstkodis bagāžniekā un durvīs ietapsēti automātiskie automāti ar tomātu mērci un karija pupiņām uz kailas krūts nosēdās lidmašīna pavēra lūpas un izkrita no mutes stutēts bluķis un teica runu uzaicinot visus iesvētīt viņa jaunās muskatriekstu bikses un ūsas skrullēja ar ortopēda pedāli un vēl viņam arī bija acābols un trūdoša smaka no pazodes un viņš bija limozīna krāsā un viņu pamanīt ir liels darbs jākoncentrējas uz savu elpošanu un jāiztēlojas, ka atrodies olas dzeltenumā un viss visapkārt esi tu pats un gurķis vienā personā oreolā un klabā ar diskotēku un spuldzēm kā ovāliem riekstiem vai arī tu esi bīdmērs un rādāmkoks un teleskopiskais antverpens androgīns un albīns kūrorta cilvēks ar pēcgaršu mutē no pārlieku lielas pīpes lietošanas tik lielas kā sālsstabi tavā istabā, kas balsta kolonādes un rāda uz rietumiem no vietas, kur sabruka rubrika par vecticībnieku civilizāciju polārā loka ietekmē no gaisa sāka krist akmeņi un sasita logu, pa kuru varēja redzēt pasauli tādu, kādu mēs to gribētu sev istabā uz galda stāvēja klozetpods un visi skatījās tajā kā bērnu televizorā un sniegs bira no apakšas uz augšu un sniegs bija sabrists un netīrs jo pa paklāju tikko bija nogājis spoguļu meistars un visu sajaucis, saputrojis un pārpratis drukns tēviņš tāds bija ar bipolāro sklerozi un turgeņeva slimību piedevām, kad viņam jautāja, kā tu turies, vecīt, viņš meta ar roku un rokai līdzi lidoja dižskābarža skaidas un turkmenistānas kurlmēmo biedrības vadītāja svārki un sniegs krita no kreisās puses uz labo un mūsu ausīs parādījās dzirde un tā teica mums, ka tā ir īstā lieta, vecīt, tā ir īstā manta, tā ir vecīt lidoprieka palieka šeit aiz loga sākas pasaule un tu man vari stāstīt, ko tu gribi, es ielikšu skaistajā beirutas bulvārī savu spiedpogu un tā man ziņos par aizdomīgām kustībām un tad tu sagribēsi nopirkt sev kaķeni ar ko sašaudīt dronus kas lido un sīc kā kukaiņi un filmē filmē nes savu filmu kā jēzus nesa savu karieti augstu pāri galvai paceltu un tad tu to karieti pakar sev pie sienas, jo tā izskatās modīgi pie visa tā vespuči dizaini interjera loksnes un kaleidoskopiski burti vai kādi viņi tur bija šikiņi tādi kā plikiņi ar sērfa dēli pa pakaļu un uz augšu pie priekšniecības pie augšām ar sev raksturīgo smaidu uz lūpām tu spiedi rokturi un tas leca sveču gaismā un dancoja un dziedāja un spēlēja ģitāru vip ložā bija iebrāzies kazlēns un sāka lakt pienu no tavām krūtīm, bet tu biji pārāk aizņemta, lai redzētu ka viņš skatās tev garām tā hipodroma virzienā, kurš pērnajā vasarā bija nolaidies no mūsu galaktikas un piezemējies tālajā zvaigznājā aiz zeitgeist robežas un tagad laka pienu tev no rokas un tad no kakla un pa matu līniju pastaigājās kā šķērgriezis un nelikās ne zinis par hipijiem hipodromā, jo viņi visi bija bulīmiķi un nemācēja smēķēt līmi un vispār taisni nevarēja noiet, kad to prasīja etiķete vai pat banāls fenšui kaut kāds binokļa padoms ar pudeli vīnu un uzrautu lūpu skaties kāds smieklīgs bērns ar pīnēm un hipijiem uz krekla un viņam ir arī krelles un māsīca rūdīta tērraudniece un iet jau skolā un ir spītīga un nepaklausīga un tāda kā mazliet fašistiska, bet tas vairs nav aktuāli mūsdienās, jo tagad rūpnīcas tev var uztaisīt tādu veidojumu kontūras, kuriem būs pateicību parādā jābūt divas dekādes, iekams tu sapratīsi savu sūtību uz šī kuģa ir parādījušās blusas un labi ka ne žurkas, jo tad vajadzētu tiltu, zem kura tās aprakt, bet tas nav iespējams, jo esam iespītējušies. |
|
|